Nodokļu bēdīgās iekasēšanas risinājums ir esošās situācijas fiksēšana, valsts funkciju revīzija un problemātiskāko daļu nodošana privātajam sektoram

It kā Latvijas ļaužu gaidas pret valsti ir lielas, jo valdība tiek lamāta, ka gana nedod šo un pienācīgi nedara to. Citiem vārdiem sakot, tiek sagaidīta t.s. lielā valdība. Bet tikpat labi tās var būt sekas neapdomīgiem solījumiem no politiskās elites puses, kuru pildīšana nemaz nav iespējama. Tā liek domāt arī publiskā sektora visai mazā loma Latvijas ekonomikā – valsts tēriņi ir vien 36% līdz 37% no IKP, salīdzinot ar 48% līdz 49% vidējo rādītāju Eiropas Savienībā. Tā acīmredzamais iemesls ir nodokļu ienākumu zemais līmenis Latvijā – 28% no IKP, kas arī par 11% atpaliek no ES vidējā līmeņa.

Par maz iekasējam? Ne obligāti. Jo skaitļu ziņā Latvijas sabiedriskā sektora apmērs nav ne mazs, ne liels. Tā vienkārši ir proporcija, un pareizais jautājums ir – cik labi tas, ko populāri dēvējam par valsti, pilda šo savu proporcionālo lomu jeb cik veicinoša attiecībā uz pārējo tautsaimniecības daļu ir tās politika? Ļoti iespējams, ka latviešu it kā sagaidītās lielās valdības lielums ir paradoksāls un slēpjas tieši tās nerealizētajā mazumā.

Bet nepārprotiet – ne jau mazspējā. Valstij jebkurā gadījumā ir jābūt spēcīgai, tikai jautājums ir – ko tas nozīmē? Sabiedriskajam sektoram vispār ir fundamentāla nozīme nacionālajā tautsaimniecībā un biznesa vidē, jo tas nosaka, cik liels spēles laukums kādās jomās un ar kādiem noteikumiem tiek atvēlēts privātajam sektoram. Tāpēc atkal jau – budžeta tēriņi ir tikai proporcija, un spēcīga valsts, t.i., rīcībpolitika ar veicinošu ietekmi obligāti nenozīmē augošus tēriņus. Tā tas var būt, un reizēm tas ir pat nepieciešams, tomēr var būt arī pretēji. Proti, kad nu objektīvi ir redzams, ka lielā valdība ar lieliem nodokļu ieņēmumiem un tēriņiem šajos platuma grādos negrib un negrib ieviesties, tad atbildīga rīcībpolitika var būt arī pretēja – apjomā vēl mazāka, bet pilnīgi noteikti daudz mērķtiecīgāka un apņēmīgāka valdība.

Variantu jau patiesībā nav daudz. Tūlītējais risinājums, ko iesaka arī absolūtais vairākums ekspertu (jo tas ir tik acīmredzami), būtu efektīvāka nodokļu iekasēšana, lai valstij būtu, ko tērēt. Tomēr būsim reālisti – ne jau velti tas nav noticis līdz šim. Iekasēšanas efektivitāti gan neizbēgami nāksies uzlabot, jo arī mazai valstij ir jābūt rīkoties spējīgai. Publisko funkciju revīzija, kādas no tām privatizējot, šo rīcībspēju veicinās, jo tas būs ar pozitīvu fiskālo efektu: budžeta izdevumu daļa mazināsies, bet ienākumu bāze no privatizētajām funkcijām vairosies, turklāt mazāka budžeta tēriņu nepieciešamība ļaus mazināt nodokļu slogu un līdz ar to cels nodokļu maksātāju labprātību.

Lai vai kā, ir dažas saprātīgas pārbīdes nodokļu sistēmā, kas ir jāveic jebkurā gadījumā, un par tām izsmeļoši bijis lasāms rudens mēnešos DB, tomēr tā nebūs panaceja. Ap 2014.‒2015. gadu esam sasnieguši demogrāfisko «šķēru» stakli, un ir sācies neizbēgamais – neatkarības atgūšanai sekojošā demogrāfiskā pesimisma bērni nu ir pie sociālo izmaksu pelnīšanas pēckara demogrāfiskajā optimismā dzimušajiem, turklāt līdz ar emigrāciju šī tendence un slogs valsts budžetam tikai augs augumā. Tāpēc nodokļu iekasēšanas efektivizācija vien nav izeja.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra