Ledus sakustējies – tā droši vien varētu teikt par Zemkopības ministrijas gaiteņos dzimušo ideju veidot lauksaimnieku reģistru. Tā mērķis principā ir visnotaļ vienkāršs – sašķirot lauksaimniekus reāli strādājošos darbarūķos un tā dēvētajos zemniekos jeb investoros, kuri savulaik ieguldījuši savu naudu lauksaimnieciski izmantojamā zemē, pāris reižu gadā to appļauj, bet valsts atbalstu saņem tādu pašu kā uzņēmēji, kuri tiešām nodarbojas ar ražošanu. Vienkārši sakot, vieni strādā, citi – atpūšas, bet atbalstu saņem visi vienādi.
Jau gadiem ilgi laiku pa laikam aktualizējas diskusijas par to, ka šādu kārtību būtu nepieciešams mainīt Eiropas Savienībā (ES) kopumā, taču to panākt ir teju neiespējami, ņemot vērā, ka dīvānzemnieki nav tikai Latvijai raksturīga parādība – šādu investīciju veidu dažādas personas ir iecienījušas arī citviet Eiropā, tostarp ES donorvalstīs. Protams, investoriem nevar liegt iespēju iegādāties lauksaimnieciski izmantojamu zemi cerībā ar šāda soļa palīdzību perspektīvā nopelnīt, tomēr šeit būtu jāņem vērā pāris būtiski aspekti. Pirmkārt, būtu tomēr pareizi, ka lauksaimniecībā izmantojamā zeme tiek pārdota personām, kuras spēj pierādīt, ka nodarbosies ar lauksaimniecisko ražošanu, tādējādi pasargājot šo resursu no bezmērķīgas dīkstāves. Otrkārt, jāapzinās, ka pietiekami lielas zemes platības savulaik jau ir nonākušas dīvānzemnieku rokās, un to atsavināšana jeb nacionalizācija gan nekādā gadījumā nav pieļaujama. Tādējādi iecere par lauksaimnieku reģistra veidošanu ir tikai apsveicama. Tas ļautu izšķirt, kuriem zemes īpašniekiem ir vērts piešķirt dažādus atbalsta maksājumus, bet kuriem – ne.
Protams, zemes īpašnieku šķirošanai ir jāizstrādā ļoti nopietni kritēriji, lai nerastos dažādi absurdi pārpratumi. Piemēram, nav pieļaujams, ka attiecīgā zemes gabala īpašniekam pietiktu tikai ar izglītību, kas saistīta ar lauksaimniecības jomu, lai varētu pretendēt uz atbalsta maksājumiem. Pretējā gadījumā nav izslēgts, ka uzrastos ne viens vien savulaik Latvijas Lauksaimniecības universitātes diplomu saņēmis darbonis, kura biznesam ar zemkopību gan nav nekāda sakara. Tāpat nedrīkst izveidoties situācija, ka atbalsta maksājumus saņem personas, kuras izrāda gatavību apkaplēt, teiksim, pāris vagu sev piederošajos pārdesmit hektāros zemes, tādējādi izvairoties no kūsājoša darba imitatoriem. Šādu iespējamo risku ir bez sava gala, un, izstrādājot lauksaimnieku reģistra kritērijus, ir jācenšas tos visus ņemt vērā, nepakļaujoties vienam vai otram iespējamajam lobijam. Citiem vārdiem sakot, lauksaimniecības zemju tirgus Latvijā beidzot ir jāsakārto, turklāt tas jāpaveic līdz nakamā gada rudenī paredzētajām Saeimas vēlēšanām. Vienkārši jāņem vērā, ka līdz ar jaunām parlamenta vēlēšanām Latvijā parasti mainās arī dažādas intereses, uzstādījumi, mērķi un uzdevumi. Bieži ir runāts par to, ka Latvijā, lai attīstītu tautsaimniecību kopumā, ir jāatbalsta ražošana, un efektīva lauksamnieku reģistra izveide un arī ieviešana būtu visnotaļ labs solis šajā virzienā – vismaz attiecībā uz lauksaimniecisko sektoru.
