Kad Gintu Dandzbergu sāk mocīt ar jautājumiem, kā pasargāt naudas maciņu, viņš parasti atbildot tā: jums ir vairāk par 50 tūkstošiem eiro vienā bankā? Nē? Tad atslābstiet, neuztraucieties un beidziet baidīt paši sevi un cits citu. Sitiens nav tik traks kā sitiena gaidīšana.
Latvijas lielāko nedzīvības apdrošināšanas sabiedrību BTA Gints Dandzbergs vada nu jau divpadsmit gadus. To kopā ar saviem diviem jaunākajiem brāļiem viņš pārņēma uzreiz pēc tēva Andreja Dandzberga nāves 1996. gada oktobrī. Gints ir dzimis Aizputē, jo māte pati agrāk bijusi vecmāte un baidījusies, ka Liepājā bērnu samainīs. Apprecējies 23 gadu vecumā, tagad ģimenē audzina trīs bērnus – dēlu un divas meitas. Tā viņš negribot esot izpildījis Tautas partijas norādījumus, Dandzbergs smejas un neslēpj – jā, esot mēģinājis «noiet BTA no skatuves» un deleģēt vadītāja funkcijas citiem, tomēr pēc notikumiem ASV visā pasaulē uzsāktā cilvēku baidīšana likusi šos nodomus mainīt. Savukārt par pašreizējo situāciju, kad ekonomikai gan Latvijā, gan pasaulē klājas grūti, Dandzbergs joko – kamēr neatver avīzes vai neieslēdz televizoru, viss ir kārtībā.
Kādas ir tavas prognozes?
Dažādas, tieši tāpat kā laika ziņas. Kāds laiks būs rīt, to mēs precīzi uzzināsim parīt. Visi finansisti var daiļrunīgi izstāstīt, kāpēc finanšu tirgos vakar notika tas un tas, bet neviens nevar pateikt, uz kuru pusi vērtspapīru kursi virzīsies rīt. To nevar izskaitļot ne ar vienu datoru. Ja varētu, Bils Geitss sen sēdētu Forbes saraksta apakšdaļā, jo virs viņa būtu finanšu analītiķi.
Taču biznesā arī ir analīze un prognozēšana.
Jā, bet ikviena analīze vai prognoze ir tikai viens no viedokļiem. Ir arī apokaliptiskas prognozes, ka tūlīt viss sabruks, visa pasaule pāries uz naturālo saimniecību, norēķināsies graudā, nauda nepastāvēs. Kad Latvija ieguva neatkarību, valdībai bija viedoklis, ka tūlīt Latvijā valdīs bads, aizmirstot tikai vienu lietu – ka tirgus ekonomikā vajadzīga tikai nauda, pārējo tev piegādās. Tagad bieži raksta, ka krīze un morālais panīkums ir smagāks nekā Lielās depresijas laikā. Bet kā mēs to varam zināt, ja visi to laiku liecinieki ir vai nu miruši, vai krituši karā?
Bet kā ir apdrošināšanā?
Apdrošināšanā ir nobīde laikā, cikli nesakrīt, jo rezultāti ir redzami vēlāk. OCTA, kas līdz šim daudzus gadus nesa zaudējumus, vairākiem apdrošinātājiem sāka uzrādīt plusus deviņos mēnešos. Arī mums. Tas nozīmē, ka cenu korekcijas un servisu izcenojumi kustas pretējos virzienos – parādās pelņa, un tātad pastiprināsies konkurence. Apdrošināšanas tirgus turpina pieaugt, tomēr tādu fantastiku kā iepriekš, kad bija 40 – 50 % kāpums gadā, vairs nevaram gaidīt. To arī neviens nevarēja saprast, tas radīja stresu, un mums tajā skaitā. Sagremot 50 % pieaugumu gadā vienlaikus ar spiedienu no darbaspēka, kas strauji mainīja darba vietas, galvenokārt pārejot darbā uz nepamatoti augsti apmaksāto valsts sektoru, bija grūti. Līdz ar to kvalitātes procesiem ar pilnu atdevi spējam pievērsties tikai tagad. Bet mēs augam. Šogad deviņos mēnešos mums ir 4.705 miljonu latu peļņa. Esam piesardzīgi izveidojuši uzkrājumus ieguldījumiem un debitoriem – nevēlamies sevi mānīt, jo mūsu atalgojuma sistēma «sajūgta» kopā ar peļņu.
Kā sasniedzāt tādus rezultātus?
Mēs neesam kampaņu cilvēki, rēķinām katru dienu, nedēļu, mēnesi un gadu visus šos gadus. Atšķirībā no valsts iestādēm mēs neplānojam, ka, ja pagājušā gadā attīstījāmies par 50 %, tad šogad būs 70, bet nākamgad 90 %, un uz šāda absurda nebūvējam atalgojuma sistēmu.
Tātad, neraugoties uz ekonomikas kritumu...
...stagnāciju, kritumu, recesiju, ieslīgšanu depresijā, globālo vakaru uz ezera, Mēness nokrišanu uz planētas Zeme... Varam pabaidīt vēl! Bet, ja nopietni, mēs nestrādājam tikai Latvijā. Mums ir meitas firma, filiāle Lietuvā, filiāle Igaunijā, vēl četrās Eiropas un sešās NVS valstīs. Ir dažas Eiropas valstis, kur ir ļoti smaga krīze, bet mēs spējam paņemt biznesu labos apjomos arī šajās valstīs, jo tur ir liels tirgus dziļums, bet viņi pārvietojas ļoti miegaini. Latvieši (arī uzbeki un lietuvieši, kas iesaistīti šajās invāzijās), kas tur vada mūsu biznesu, kustas ātrāk un spēj sasniegt labus rezultātus.
Šogad pārrobežu tirgi mums dos ap 15 – 20 % no peļņas. Tas ir neliels «drošības spilvens», kas atvieglo darbību.
Bet kā izdevās sasniegt 20 % pieaugumu Latvijas tirgū? Pateicoties jauniem klientiem? Vai varbūt galvenokārt lieliem darījumiem, piemēram, Dienvidu tilta un Brīvības pieminekļa apdrošināšanai?
Brīvības pieminekļa apdrošināšanu mēs uztveram kā dāvinājumu, bet Dienvidu tilts ir tendera rezultātā iegūts kontrakts. Mēs raugāmies, lai mūsu portfelis ir labi sabalansēts, bet nesitam sev pie krūts, jo liels kontrakts te ir, te nav – uz to nevar balstīties. Dienvidu tilts no prēmiju apjoma šāgada deviņos mēnešos veido mazāk par procentu. Turklāt lielāko daļu paņem pārapdrošināšana. Neviena Latvijas kompānija nevar uzņemties tāda veida riskus, priekš tam ir pārapdrošinātāji, kurus šajā gadījumā mums nācās pārliecināt Latvijas negatīvās publicitātes dēļ. Viņiem bija radies iespaids, ka te nevar uzbūvēt arī tiltu.
Kas notiek un turpmāk notiks apdrošināšanas tirgū kopumā?
KASKO tirgum, kas ir lielākais apdrošināšanas veids Latvijā, pieauguma temps samazināsies, jo jauno auto tirgus krīt par 35 %. Tiesa, arī pieauguma temps pirms tam nebija normāls. OCTA apjoms aug un turpinās augt, bet arī ne tik strauji – būs neliela cenu korekcija. Veselības apdrošināšanā jūtams pastiprināts pieprasījums, jo tā ir izdevīga uzņēmējiem. Taču mūs nervozē, ka izskatās, valsts atkal grib šeit kaut ko reformēt. Bet te princips ir viens – valstij nevajag bāzt nagus motoros, kas strādā, jo sagraut ir ļoti viegli. Pašlaik ir tuvu robeža, kad uzņēmēji pēkšņi var salūzt un pateikt, ka palielinās algu, nevis pirks veselības apdrošināšanas polises, kuru izmantošanas kārtību un segumu valsts visu laiku maina. Un tad var sagaidīt plašus mediķu streikus, jo caur apdrošināšanas sabiedrībām veselības aprūpes sistēmā ieplūst ap 10 % no visiem līdzekļiem. Palīdzības apdrošināšana (tūrisms) pusgada laikā paradoksāli pieaug. Tātad cilvēki ceļo, un tas ar globālo vakaru uz ezera nekādā ziņā neiet kopā. Savukārt kravu apdrošināšana svārstās. Tiklīdz, piemēram, Igaunija sakašķējas ar Krieviju, tā Latvijā palielinās pieprasījums pēc kravu apdrošināšanas. Kuģu apdrošināšana? Atlikušas vairs tikai asaras no Latvijas jūras flotes. Varam lepoties vien ar krasta līniju. Pirms divpadsmit gadiem kuģu apdrošināšanas tirgus bija divi miljoni latu, tagad 160 tūkstoši latu – apsardzes kuģi, nedaudz kuteru un dažas vecas tupeles.
Kā veicināsiet pieaugumu?
Atņemot tirgus daļas un sniedzot pakalpojumus ārpus Latvijas.
Ar ko atņemsiet? Ar cenām?
Nē, jo cenas jau tagad mums ir konkurētspējīgas, bet mēs arī nedempingojam. «Atņemt ar cenām» būtu tuvredzīga politika. Kā izteicās viens no apdrošināšanas uzraugiem, ar apdrošināšanu ir līdzīgi kā ar iedzeršanu studentu gados – svarīgi ir nevis tikai izdzert pudeli, bet pēc tam arī spēt aiziet līdz kopmītnēm. Ir svarīgi ne tikai pārdot, bet arī sagaidīt polises beigu termiņu.
Tas, ka atlīdzības pieaug straujāk nekā prēmijas, ir bīstami?
Te ir tas efekts – kad zvaigzne nodziest, gaisma vēl nāk. Kad bija pārblīvēti auto servisi, apdrošinātāji agrāk nebija sastapušies ar situāciju, ka mēs akceptējam izmaksu, bet klients pakalpojumu saņem tikai pēc 5 – 6 mēnešiem, jo jāstāv rindā auto servisā. Auto tirgū bums bija tik straujš, ka servisi netika galā ar milzīgo darba apjomu. Tagad servisi cīnās par katru klientu, menedžē naudas plūsmas, viss nostājies savās vietās – siens pie zirga neiet. Pagājušais, aizpagājušais gads bija ļoti labs no pieredzes viedokļa, bet mēs tajos treknajos gados savā starpā pat brīžiem sākām šaubīties, vai visas ekonomikas grāmatas nav jāizmet. Var salīdzināt ar kooperatīvu laikiem – 90. gadu sākumā vienalga, ar ko sāki nodarboties, viss nesa peļņu. Kā slotas kāts – iespraud zemē un uzdīgst. Arī tagad bija sajūta, ka iestājusies kapitālistiskā paradīze. Darba ņēmējs izvēlējās darba devēju. Man pašam priekšā ir sēdējis cilvēks, kas teica, ka grib 2000 latu uz rokas. Es jautāju, kāpēc. Viņam esot kredīts, māja, līzings, auto, meitene, mamma, uz kino, restorānu griboties aiziet. Es saku – labi, bet ko esi pabeidzis? Nu, vienu no augstskolām. Es viņam ieteicu neniekoties ar sīknaudu, bet paņemt līzingā Abramoviča jahtu, par kuru viņam mēnesī būs jāmaksā vairāki simti tūkstoši latu, un tad nākt pie mums darbā. Ar to ārišķīgumu daudzi slimoja un slimo. Nevēlējās ilgi strādāt, daži nāca tikai dēļ ieraksta CV.
Sanāk tā, ka...
Šodien skatāmies uz ekonomiskiem procesiem un dzīvi kopumā daudz pozitīvāk nekā pirms diviem trijiem gadiem.
Tātad viss, kas notiek, ir labi?
Jā. Dzīve vispār ir forša lieta. Mēs neejam cauri nekam nesaprotamam, jo tam pasaules ekonomikā ir iets cauri ne vienu reizi vien. Atšķirība vienīgi tā, kā katrs novērtē, cik lielas būs ziepes. Jo ziepes lielākas, jo augstāk tiek avīžu virsrakstos, loģiski. Bet mācība ļoti normāla. 1988. gadā dibināju pirmo kooperatīvu, starp citu, šogad aprit 20 gadi, kopš Gorbačovs atļāva veidot kooperatīvus un parādījās pirmie legālie uzņēmēji. Tēvs toreiz man teica: ir laiks, taisi augšā, es palīdzēšu ar padomu. Niedru jumtus likām. Tagad divi no toreizējiem partneriem ir miljonāri. Ļoti laba biznesa skola – mēs, studenti, nopelnījām 30 tūkstošus rubļu pirmajā vasarā un 100 tūkstošus nākamajā. Tēvam kā kolhoza priekšsēdētājam alga bija 320 rubļi mēnesī ar visām prēmijām. Man toreiz tēvam bija tas pats jautājums, ko šodien man uzdod dēls – tēvs, cik tev ir alga? Mēs pelnījām 30 tūkstošus gadā, biju trešajā kursā un teicu tēvam: «A davai, es nemācīšos, jo vienalga pelnu desmit reizes vairāk kā tu.» Tēvs toreiz palika nikns un pateica, ja nemācīšos, viņš man neko nestāstīs – ne kā līgumi jāslēdz, neko. Es atbildēju: «Piedod, pārsteidzos.» Diplomam ir jābūt, tas ir pareizi.
Kas esi pēc izglītības?
Jurists, Latvijas Universitātē ieguvu bakalauru. 1985. gadā iestājos, tad iesauca armijā, 1987. gadā atgriezos, 1992. gadā pabeidzu.
Kas dzīvē noderēja no kooperatīvu laikiem, armijas?
Armija ļoti labi palīdzēja. Tagad vienlaikus ir gan žēl, gan labi, ka puikām nav obligāti jādien armijā. Atceros, pēc skolas tajā pašā gadā iestājos universitātē un kļuvu ļoti lepns, jo likās, ka es visu zinu. Reiz autobusa šoferim teicu – pieturi, bet viņš – nē! Un es vairākas dienas domāju, kā viņš tā atļāvās pateikt. Man!? Topošajam juristam!? Savukārt armijā gadu tevi nesauc vārdā, visu laiku tikai komandas. Tas piezemēja. Tad saproti, kāda vērtība ir pagulēt, paēst un dabūt sviestu no rīta. No kooperatīva laikiem noderēja nauda. Kad sākās privatizācija, bija ko ieguldīt. Tomēr visvairāk noderēja – un to es tikai tagad saprotu – ko tēvs man iemācīja. Domāt, risināt sarunas un pats galvenais – saimniekot. Uzņēmējdarbība nenozīmē tikai uzvilkt uzvalku, uzlikt dārgu pulksteni, brilles un gudri runāt. Tas ir azarts, risks, apdomība, prognozes, uzņēmība, spēja runāt ar cilvēkiem, piedalīties pārrunās – viss kopā. Ļoti daudz radoša darba.
Un kā tevī ir vairāk?
Esmu jauktais tips. Es nekomunicēju ar bērniem caur e-pastu, neskatos caur pieri uz cilvēkiem. Kā liecina statistika, katrā nācijā no 20 cilvēkiem viens jeb 4 – 6 % ir uzņēmēji. Tātad no mūsu 2,4 miljoniem apmēram 100 tūkstoši varētu būt uzņēmēji. Amerikā šis skaitlis lielāks, jo viņu valsti izveidoja imigranti, uzņēmīgi cilvēki, kas varēja pamest ierasto dzīvi un braukt pāri okeānam celt jaunu. Uzņēmējs ir tāds cilvēks, kuru var iesviest tukšā vietā, un viņš radīs biznesu no nekā.
Ja tevi iemestu citā lauciņā?
Ja vajadzētu, varētu, bet būtu žēl pamest BTA. Mums ir dažādas no nulles paceltas firmas kopā ar dažādiem partneriem Āzijā, Ķīnā un Eiropā – autopārvadājumi un ekspeditoru pakalpojumi. Tātad radām biznesu tukšā vietā jau tagad.
Politikā ietu?
Nekad nesaki nekad, bet šajā gadījumā – nekad. Ir jābūt vai nu sievietei, vai vīrietim, tu nevari būt hermafrodīts. Vai, piemēram, biznesmenis un politiķis. Man nepatīk, ka biznesmeņi intervijās stāsta, kā vajag vadīt valsti – piecpadsmit programmas, simt piecdesmit kārtējās koncepcijas uzrakstīt, pieaicināt šito un apstiprināt to – tas viss ir muļķības. Valstij ir jāizdara tikai viena, bet grūta un fundamentāla lieta – jāieceļ uzņēmēji saulītē, jāceļ šīs profesijas prestižs, jo uzņēmējs ir tas, kas pabaros sevi, savus tuvākos un, radot darba vietas, – arī visu nāciju.
100 tūkstoši uzņēmumu pabaros visu Latviju?
Jā. Un ne tikai. Nav svarīgi, vai uzņēmējam pieder parasts kiosks, ofiss, vai viņš viens pats mokās – galvenais, lai dara. Taču valsts attieksme ir tāda pati kā pirms 20 gadiem, kad valdīja uzskats, ka kooperatīvi ir tie, kas piesūkušies pie veselīgo padomju valsts uzņēmumu miesas un visu atsūc, svoloči, prihvatizētāji. Arī mana pieredze liecina, ka valsts attieksme vienmēr ir tāda, ka visi uzņēmēji ir blēži. Sadzenam visus vienā iežogojumā, apliekam riņķī dzeloņdrāti, gan katrs zinās, par ko sēž.
Bet daži taču tiešām ir blēži...
Daži ir. Dažas sievietes arī stāv uz Čaka ielas. Bet es, aizbraucot mājās, nesaku sievai – ak, jūs, visas tādas! Nevar vispārināt, bet valsts attieksme tāda ir. Attieksme ir vienīgais, kas valstij jāmaina. Tas ir ļoti grūts ilgtermiņa uzdevums. Tas neatrisināsies ar kārtējo koncepciju, programmu vai Saeimas un Ministru kabineta lēmumu: «No Jaunā gada uzdodam mīlēt uzņēmējus! Visām valsts un pašvaldību iestādēm ziņot personiski premjeram un Valsts prezidentam par mīlēšanas izpildi un rezultātiem!» Tas ir tāds pats mērķis kā izaudzināt labus bērnus. Ilgtermiņa, sistemātisks darbs, kas diemžēl prasa laiku.
Un Latvijas valdība – ar ko tev tā asociējas?
Nevajag lamāt ne valdību, ne Saeimu. Viņi ir mūsu sabiedrības, domāšanas spogulis, un uz spoguli neapvainojas. Paskaties uz to savu viepli – neesi dzinis bārdu, nu, neesi! Ir mums firma, kas pavasarī prasīja no valsts atpakaļ PVN pārmaksu, salīdzinoši nelielas summas. Izgājām piecus mēnešus garu procedūru, visus auditus, un pierādījām – dabūjām. Četriem uzņēmējiem esmu to minējis kā piemēru, ka valsts aparāts tomēr strādā. Bet viņi pirmais, ko jautā, cik samaksājām kukuļos? Teicu, ka necik. Un neprasīja? Nē, un pat neviena mājiena. Mūsu smadzenes no negatīvās informācijas ir iepuvušas – mēs a priori domājam negatīvi. Uzvarēja mūsu hokejisti, tātad laikam lietoja dopingu.
Valdībai ir smagi izveidots pārvaldes modelis, ka lēmumi jāpieņem saskaņojot, muldot bieži pa tukšo. Jo līdzenāks ceļš (labāk klājas ekonomikai), jo vairāk un ilgāk varam diskutēt, kurš turēs stūri, uz kuru pusi griezties. Jo grubuļaināks ceļš, kā ir šobrīd – krīzīte, jo vairāk stūre jāsatver vienam un īsākā laikā jāpieņem lēmumi. Salīdzinājumam iedomāsimies karavīrus, kuri soļo pa ceļu.Un pēkšņi šo grupu sāk apšaudīt. Komandieris taču nekavējoties dos komandu, un variantu nav daudz – gulties, izklīst, atkāpties vai doties uzbrukumā. Tomēr šī grupa neko no tā nedara, bet mierīgi apsēžas un sāk laiski strīdēties – kurš vadīs sapulci, cik vadītājam un vietniekiem par to jāmaksā, pie kādas reliģiskās konfesijas pieder katrs vietnieks, vai var būt, ka visi komandieri ir no viena ciema, vai arī jāsadala katram novadam savs komandieris. Šāda rīcība noved pie bojāejas. Zinu, oponenti man sāks uzreiz stāstīt, ka nekas labāks par demokrātiju nav izdomāts. Taču vēsture liecina, ka ir valstis, kas viegli pārdzīvojušas krīzes tāpēc, ka uz laiku piešķīrušas plašas pilnvaras saviem līderiem un palikušas demokrātiskas. Taču tas ir politiķu jautājums, es tikai dalos savos apsvērumos. Vienīgi valstsvīriem jāatceras, ka tā karavīru grupa – tā šobrīd ir mūsu Latvija.
BTA globālās turbulences laikā vara centralizējas vēl vairāk, lēmumi tiek pieņemti vēl ātrāk, jo nav laika diskusijām. Mums valstī tagad diemžēl ir diskusiju periods. Komunisti pa 50 gadiem mums labi iedzinuši galvā šablonu – ir problēma, vajag sapulci, neuzņemties individuālo atbildību, uzvelt to kolektīvam, tātad – nevienam. Tēvs 60. gados zvejoja flotē pie japāņiem, un viņš stāstīja – jūrā ķēruši zivis, uznāk vēji no krasta vai otrādi, zivis pazūd. Bet japāņi ņirgājas un pa rāciju kliedz: «Russkij, ģelai sobraņije, ribi ņetu!» (Krievs, rīko sapulci, zivju nav! – aut.). Ļoti precīza mūsu šodienas situācija.
Kā tev šķiet, kas šajos 12 gados ir mainījies?
Biznesa vidi vislabāk ietekmēja Latvijas iestāšanās NATO. Kā parādīja šīs vasaras notikumi, mums nav šaubu, ka tērēt 2.5 % no IKP aizsardzībai ir tā vērts. Tā ir mūsu apdrošināšanas polise, ka esam «klubā», ka nav jādomā, ka vienā brīdī viss Latvijā mainīsies. Otrs – ES virziens ir pareizs, pretējā gadījumā pie esošā valsts varas modeļa likumdošana būtu tā samudžināta, ka būtu ļoti grūti. Bet valsts iekārtas modelis mums ir labs. To var uzzināt salīdzinot. Aizbraucot uz Austrumiem un atgriežoties, jūtu, kas ir brīvība. Tā ir tāpat kā gaiss – to novērtē tikai tad, kad tā sāk trūkt.
1993. gadā nekas neliecināja, ka var uztaisīt apdrošināšanas sabiedrību, savukārt 1996. gadā, kad tēvs nomira, daudzi teica, ka «BTA ir vakars» – varam to visu norakstīt. Un objektīvi nekas neliecināja, ka tā nevarētu notikt. Bet es teicu – nē, mēs dabūsim to cauri, tā nebūs! Tāpat arī šobrīd. Mēs esam izvirzījuši mērķi pierādīt, ka var būt stabilitāte, algu pieaugums, plauksme atsevišķā apdrošināšanas sabiedrībā, pat neskatoties uz ārējiem tirgus apstākļiem. Mēs efektīvi strādājam katru dienu, nav tā, ka pēdējos piecus gadus mēs būtu atslābinājušies, un tagad – johaidī! – sesija, eksāmens, tagad nu sāksim efektivizēt, atvērt ofisā logus un mest ārā katru otro, kā to tūlīt tiks piespiesta darīt valsts.
Jau vairākus gadus klīst baumas, ka BTA pārdos. Vai tāda iespēja tiek apsvērta?
Divpadsmit gadus es vadu BTA un divpadsmit gadus es to dzirdu ar dažādu intensitāti. Mēs esam runājuši par šo tēmu. Tas ir arī emocionāli – kad ir bērns, saproti, ka varbūt kādu dienu apprecēsies. Bet kapitālisms ir kapitālisms – parādās pircēji. Nu, un!? Starp citu, šobrīd finanšu industrijā tādi kā mēs, kas izvēršas, ir izņēmums, nevis likums.
Pats spekulē vērtspapīru tirgū?
Minimāli. Ieguldu, lai iegūtu pieredzi. Arī negatīva pieredze. Savu puiku mācu, viņam nopirku piecas akcijas. Puika iedod savu kabatas naudu, tēvs nopērk akcijas. Tas ir kapitālisms.
Vai pieļauj iespēju, ka BTA varētu būt simtgadīgs ģimenes uzņēmums?
Man ir trīs bērni, brāļiem katram pa vienam – vai viņiem ir iedzimis uzņēmējdarbības gēns, es vēl nezinu. Bērniem nevar neko dzīvē uzspiest. Tas būtu patīkami, bet katram savs ceļš šajā dzīvē ejams.
Ko tev nozīmē nauda?
Es par to nedomāju, atvainojos visiem, kuriem nākas par to domāt, jo tās ir maz. Cilvēkam daudz nevajag. Svarīgākais ir apziņa, ka vari nopirkt, tad nemaz tik daudz nevajag. Ir labs teiciens par uzņēmēju un naudu: «Gudrajam nauda ir līdzeklis, muļķim – mērķis.» Biznesā nauda ir mērs. Tāpat kā sportā sekundes un metri. BTA šobrīd rezervēs stāv 47 miljoni latu. 1993. gadā BTA sāka ar 57 tūkstošiem latu.
Tu brauc ar 7. sērijas BMW?
Jā.
Cik zinu, apdrošinātāji nav sajūsmā par BMW.
Mīts. Japāņu auto ir dārgākas rezerves daļas.
Precizēšu – nav sajūsmā par cilvēku tipu, kas brauc ar BMW...
Šo apdrošinātāju murgu reizēm var redzēt degvielas uzpildes stacijās: treniņbiksēs, īsi skūtiem matiem, starp 18 – 25 gadiem, 10 līdz 15 gadu vecs BMW, ne mazāk kā četru litru motors, blakus meitene ar alus pudeli rokā, skaļa mūzika. Tā tas ir. Bet viņi ilgi nedzīvo, jo mašīna ātra, prātiņa maz, un koku Latvijā daudz. Žēl, ka reizēm koku vietā viņi ietriecas nevainīgu šoferu automašīnās.
Esi kādreiz sasitis auto?
Jā, divas reizes. Nākamgad būs 20 gadu braukšanas stāžs. Pirmā avārija bija, kad vedām niedres – tikko biju dabūjis tiesības. Otra – 90. gadu sākumā. Abos gadījumos tipiska seksuālā avārija (tā mūsu klienti raksta iesniegumos un mūsu izmaksu departamenta meitenes joko) – iebraucu pakaļā, latviski – distances neievērošana. Pēc statistikas katrs autovadītājs, sasniedzot 30 gadu stāžu, vidēji ir divas reizes bijis iesaistīts avārijā – vainīgs vai ne. Tāda ir statistika.
Tev patīk ātri braukt? Bembis taču spēj kaut ko.
Jā, spēj, bet tāpat kā runājot par naudu – svarīga ir apziņa. Smagākais manevrs uz ceļa ir apdzīšana, un ir labi, ka ir 400 zirgi, tas tādā brīdi var paglābt situāciju. Svarīga ir apziņa. Tā sēdi, domā, palaid apziņu, radošo domāšanu, un redz, palaidām Ātruma polisi, Dāmu polisi, KASKO bedres. Mildu apdrošinājām un iekļāvām, kā es to nosaucu, «angļu pacienta risku». Pirmais «apgānītājs» maksās tik un tik, bet juristi dzīs rokā ar regresa prasību. Mēs zinām, cik Anglijā maksā juristu pakalpojumi. Pārkāpēji samaksās, un vienlaikus viņu sabiedrībā izplatīsies ziņas, ka apdrošinātājs vajā. Interesanti, ka mums ir informācija, ka dabiskās vajadzības pie Brīvības pieminekļa tūristi kārto derību dēļ. Sods acīmredzot ir mazāks par derībās vinnēto naudu. Tad mēs šai cūcībai beidzot pieliksim punktu, celsim izmaksu par katru gadījumu tik ilgi, kamēr finansiāli tas vairs nebūs izdevīgi, un viņi izdomās citu izklaidi.
Grūti bija ar KASKO bedrēm, jo sastapāmies ar valsts mašinēriju. Manā reitingā labākā pašvaldība ir Valmierā, jo tur nebija diskusiju, ka jāmaksā par bedrēm. Viņi uzreiz saprata, ka tas būtībā ir kvalitātes mērījums viņu dienestu darbam, un rezultāts Valmierā ir «uz sejas» – ielas ir labā stāvoklī. Ar pārējām pašvaldībām mēs «sitāmies». Vissmagākā bija Rīga, jo neatzīst vainu principā. Kā tie ziloņi vecajā reklāmā – viņi nekad nemaksā! Un redzot sniegotās, netīrītās Rīgas ielas – jo kas tad varēja prognozēt, ka ziema atkal uzbruks! – ir skaidrs, ka šī savas vainas ietiepīgā neatzīšana neveicina darba kvalitātes paaugstināšanos. Atbildīgie dienesti izlaižas, jo zina, ka Domes juristi viņus aizstāvēs vienmēr. Fonā, protams, atkal replikas par to, ka visi biznesmeņi ir blēži, grib tikai taisīt naudu. Argumenti, ka mums ir vieglāk nopelnīt citur pasaulē nekā strīdēties ar viņiem par salīdzinošu sīknaudu, viņus nepārliecināja. Mēs secinājām, ka pārāk daudz savu juristu laika tērējam šim projektam, bet lai nepriecājas, kā vecā filmā teica tagadējais Kalifornijas gubernators: «Mēs atgriezīsimies!» Un pie šīs tēmas – KASKO bedrēm – pat ātrāk, nekā viņi domā. Jo nāk taču vēlēšanas, un pašvaldības kļūst tādas mīļas un pretimnākošas...
Vai tev ir kāds sapnis?
Ir. Fantazēju, ka būtu ļoti labi, ja varētu apzināt visā Latvijā jauniešus ar uzņēmēja gēnu, savākt vairākus simtus cilvēku, pastrādāt ar viņiem kopā BTA. Ņemt līdzi uz sarunām, iemācīt, kā taisīt biznesu, iedot naudu, lai katrs nodibina Latvijā firmu, un izmest šo desantu virs sirmās un miegainās Eiropas. Efekts būtu liels.
#1/2
Gints Dandzbergs
#2/2
Gints Dandzbergs
