Pētot un salīdzinot Latvijas, Igaunijas, Nīderlandes un Polijas inovāciju ekosistēmas, nonācu pie secinājuma, ka ir trīs galvenie iemesli, kāpēc mūsu valsts vēl joprojām atpaliek no citām valstīm vairākos rādītājos.
Pirmais iemesls, protams, ir saistīts ar ekonomisko situāciju. Vienkāršojot ir jāsaka, ka tā ir nabadzība, kas neļauj Latvijai pilnībā attīstīt inovatīvo potenciālu, kas mūsu valstī neapšaubāmi ir. Ar to domāju ne tikai finansējuma nepietiekamību jaunuzņēmumu sākuma fāzēs (pēdējo gadu laikā dažādu Eiropas Savienības fondu klātesamība situāciju ir krietni uzlabojusi), bet arī kopējo nabadzības līmeni valstī, kas neļauj daudziem talantīgiem bērniem tikt tālāk par sava pagasta slieksni un sapņot par ko vairāk nekā viesstrādnieka statusu Īrijā.
Interesanti ir tas, ka Latvijā, pēc SKDS aptauju datiem, aizvien pieaug cilvēku daļa, kas uzskata, ka nabadzības iemesls ir slinkums un cilvēku neuzņēmība. Šķietami loģisks uzskats, taču bieži vien netiek ņemts vērā tas, ka no nabadzības apburtā apļa ir ļoti grūti izrauties. Nesen lasīju interesantu pētījumu par to, ka ilglaicīga dzīvošana ierobežotu iztikas līdzekļu situācijā samazina IQ līmeni par 12 līdz 14 punktiem, kas salīdzināms ar alkoholisma vai bezmiega ietekmi uz mūsu spriestspēju.
Ir sajūta, ka tā saucamā vidusšķira, kas pakāpeniski veidojas Latvijā, dzīvo burbulī, jo redz apkārt sev līdzīgos, rosīgos un čaklos cilvēkus, kas pietiekami labi pelna, un, līdzīgi kā es, jūt, ka ekonomiskā situācija ik gadu uzlabojas. Taču pietiek pabraukt ar sabiedrisko transportu, lai aptvertu, ka mēs diemžēl esam minoritāte un realitātē Latvijā, līdz ar ekonomisko izaugsmi, dramatiski pieaug arī ekonomiskā nevienlīdzība.
Lielākā daļa inovatīvo ideju visā pasaulē izgāžas, tāpēc ir vitāli svarīgi, lai mums būtu pietiekami liels tā saucamais «buljons», no kura rastos 1% ģēniju un pusprocents globāli konkurētspējīgo un komercializējamo inovatīvo produktu. Mēs jau tā esam maza tauta, bet nabadzība padara mūs daudz mazākus un vājākus.
Tas, ko esmu pamanījusi vairāku gadu garumā, ir tas, ka latviešiem kritiski trūkst pašapziņas, un tas rada bailīgumu un nespēju runāt pretī vadībai, izteikt savas domas.
Nākamais inovāciju mazspējas iemesls ir intelektuālā aprobežotība. Un, jā, tas ir zināmā mērā saistīts ar iepriekšējo, bet šeit es domāju ar nabadzību nesaistīto aprobežotību. Kā pierādījuši neirozinātniskie pētījumi un uzvedības ekonomikas eksperimenti, cilvēki pēc savas būtības ir slinkas būtnes, bet smadzeņu kustināšana ir resursietilpīgs process (20% no organisma enerģijas tiek smadzenēm, lai gan procentuāli tās sver ap 3–5% no ķermeņa masas). Tāpēc vieglāk ir nedomāt, un tā nav tikai «latviešu kaite», tas ir normāli cilvēcei kopumā. Tomēr esmu novērojusi, ka citās valstīs ir labāk izveidoti pārvaldības procesi, kas ļauj vidusmēra cilvēkiem pieņemt gudrākus lēmumus, jo tā ir pieņemts. Un sevišķi tas ir attiecināms uz valsts pārvaldi, jo visur Rietumu pasaulē vairāk nopelnīt var privātajā sektorā, tāpēc tur diemžēl aizplūst intelektuāli apdāvinātākie prāti. Tas gan nenozīmē, ka situācija valsts sektorā ir bezcerīga, – nebūt nē. Taču ir jāsaprot, ka tur strādā cilvēki ar citu motivāciju un vērtībām, kas var kalpot par dzinuli attīstībai, bet tikai gadījumā, ja organizācijas vadītājs spēj attīstīt šos cilvēkus un viņus pareizi ievirzīt. Ja organizācijā trūkst līderības, tad rodas inerce un cilvēki izvēlas vieglāko ceļu – akli sekot Ministru kabineta noteikumiem, nevis piepūlēties un virzīt izmaiņas vai sekmēt inovācijas.
Un pēdējais būtiskais iemesls ir kultūra. Ar kultūru es domāju pieņēmumus, vērtības un normas, kas ir pieņemtas kādā cilvēku grupā un kalpo par vadmotīviem viņu rīcībai. Kultūrai ir liels spēks, un katrā organizācijā un arī valstī valda sava kultūra vai nerakstītie likumi, kas liek cilvēkiem pieņemt tādus vai citus lēmumus, pat racionāli neapzinoties, kāpēc.
Dažas mūsu nacionālās kultūras īpatnības ir uzskatāmas par inovāciju ekosistēmu ierobežojošu faktoru. Esam diezgan piesardzīgi pret svešiniekiem, neesam īpaši ekstraverti un vērsti uz sadarbību. Tajā pašā laikā nacionālās kultūras ziņā neesam nozīmīgi atšķirīgi no igauņiem, kas man bieži vien liek aizdomāties par kritiskajām atšķirībām starp mūsu valstīm. Tas, ko esmu pamanījusi vairāku gadu garumā, ir tas, ka latviešiem kritiski trūkst pašapziņas, un tas rada bailīgumu un nespēju runāt pretī vadībai, izteikt savas domas. Igauņi tādā ziņā ir daudz drosmīgāki.
Vienlaicīgi, un savā ziņā paradoksāli, latviešiem vairāk kā igauņiem gribas ieņemt vadošas pozīcijas. Un tas rada zināmu nekompetences slāni organizācijās, kur vadošās pozīcijas var ieņemt bez saistības ar biznesa rezultātiem. Bet labā ziņa ir tāda, ka, apzinoties nacionālās kultūras īpatnības, tās ir iespējams mainīt un vērst par labu. Ambīciju līmenis kopā ar izcilām darba spējām, kas mūsu tautai noteikti piemīt, ir veiksmīga kombinācija, bet atkal pie nosacījuma, ka ir spējīgs vadītājs, kurš prot motivēt panākumiem un sekmēt struktūras uzbūvi, kas kalpotu kā ietvars gudriem lēmumiem.
