Mēģināt uz Rīgu dabūt vēl vienu pasaules hokeja čempionātu, šā sporta veida federāciju Latvijā esot pierunājis ekspremjers Aigars Kalvītis. To intervijā laikrakstam Dienas bizness atklaj uzņēmējs Latvias Hokeja federācijas vadītājs Kirovs Lipmans. Viņš arī norāda, ka ir gatavs pats būvēt jaunu hokeja halli, ja to atteiksies darīt valsts vai Rīgas pašvaldība.
Jūs esat paudis apņēmību panākt, lai 2014. gadā pasaules hokeja čempionāts atkal notiktu Rīgā. Cik lielas, jūsuprāt, ir Latvijas izredzes šajā jomā?
Konkurence ir liela, bet mums ir izredzes. Manā uztverē — ne mazākas par 80 %.
Kas jums ļauj būt tik optimistiskam?
Viegli jau, protams, nebūs, bet mūsu galvenā priekšrocība ir tā, ka mēs labvi noorganizējām šoi paqsaules čempionātu 2006. gadā, cilvēki starptautiskajā hokeja federācijā to vēl atceras. Ir labas atsauksmes par to, kas šeit notika. Šeit notikušais čempionāts tiek vērtēts pat labāk par to, kas notkika Čehijā.
Runājot par Čehiju — jūs esat izteicies, ka čehi ir reālākie pretendenti uz šā čempionāta rīkošanu 2014. gadā, taču jūs mēģināsiet ar viņiem sarunāt, ka viņi to dara gadu vēlāk. Kāpēc lai viņi tā darītu?
Starptautiskā hokeja federācija ir kā viena liela ģimene, mēs nākam pretī viens otram. Pastāv jau dazādi sakari — būs jārunā ar čehiem. Nav jau arī mums principiāla nostāja, ak čempionātam šeit jābūt 2014., nevis, piemēram, 2015. gadā. Taču man nav šaubas, ka mēs spēsim panākt, ka čempionāts Rīgā vēlreiz notiek, ja vien paši to gribēsim. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka katru gadu rodas jauni pretendenti. Man ir informācija, ka uz 2015. gadu pretendēt uz šā pasākuma rīkošanu atkal vēolas Krievija. Ja mēs ilgstoši vilcināsimies, var sanākt, ka būs jākonkurē, piemēram, ar Krieviju, ar Kanādu — ar valstīm, ar kurām šajā jomā ir grūti cīnīties.
Jūs arī esat teicis, ka šā čempionāta norisei būtu nepieciešama jauna halle. Kāpēc?
Starptautiskās hokeja federācijas nolikumā ir teikts, ka jābūt ir divām hallēm — nu nevar 16 komandas nospēlēt vienā hallē, tas nu ir skaidrs. Ir strikti noteikts, cik dienas ir jānotiek čempionātam, un šo laiku nevar pagarināt, bet ar vienu halli vajadzētu mēnesi, lai visas komandas varētu izspēlēt. Tādējādi vajag divas halles. Tiesa, tās var būt atšķirīgas. Vienā noteikti jābūt ne mazāk par 10 000 vietām, bet otrā — ne mazāk par 6 000.
Iepriekšējā čempionātā šim nolūkam tika piemērota Skonto halle. Kāda ir problēma tāpat rīkoties arī turpmāk?
Tā mēs vairs nedarīsim. Starptautiskā federācija prasa, lai būtu normālas halles. Šodien es, piemēram, nevaru uzaicināt šeit uzspēlēt nevienu normālu pasaules līmeņa komandu hallē, kurā būtu mazāk par 5 000 skatītāju vietu. Nevar taču uzlūgt, piemēram, kanādiešus uzspēlēt Liepājas, Ventspils vai Piņķu hallē — tas nav nopietni. Protams, Arēna Rīga ir ļoti laba halle, bet tā ir rezervēta jau gandrīz gadu uz priekšu dažādiem koncertiem utt.
Vai jūs nebauda iespēja, ka divām tik lielām hallēm, kāda ir Arēna Rīga, pēc čempionāta norises varētu nebūt noslogojuma?
Laikā, kad būvēja Arēnu Rīga, es uzklausīju daudz dažādus negodīgus pārmetumus šajā jomā, cilvēki kliedza, ka šī halle esot vajadzīga tikai čempionātam, bet pēc tam tā stāvēšot tukša un nevienam nebūs vajadzīga. Taču tā nebija taisnība — tas šobrīd ir redzams. Šī halle ir pilna gan dažādu koncertu laikā, gan arī, piemēram tad, kad tur hokeju U 20 līgas ietvaros spēlēja Latvijas un Baltkrievijas komandas. Cilvēkiem taču gribās kaut kur aiziet, tusēties, un tas ir normāli.
Atskatoties uz iepriekšējo čempionātu, kas notika Rīgā, tā organizēšanas periodu, kādas, jūsuprāt, ir lielākās kļūdas, no kurām noteikti būtu jāizvairās nākamreiz?
Pirma lielā kļūda bija ticības trūkums tam, ka tāda maza valstiņa kā Latvija var noorganizēt tik lielu pasākumu kā pasaules hokeja čempionāts. Man toreiz šķita — mēs dabūsim uz šejieni šo šempionātu, un cilvēki būs pateicīgi par to, ka visi — valsts, Rīgas pilsēta — ķersies klāt, lai visus saorganizētu. Te tomēr lielā mērā runa bija par Latvijas tēlu, imidžu. Šķita, ka nebūs nekādu problēmu to visu izdarīt, taču viss iznāca pavisam citādi. Bija pat runas par to, ka Lipmans tiesības organizēt šo čempionātu ir pārdevis Krievijai par 10 miljoniem. Taču pats traģiskākais bija tas, ka nobijās no tā visa valdība un neticēja, kačempionāts notiks, un ilgu laiku neizrādīja nekādu aktivitāti.
Domāju, daudzi atceras, ka ar savu priekšlikumu par halles būvniecību uz Rīgu atbrauca Gorans Takačs. Patiesībā viņš negatavojās te ieguldīt savus līdzekļus — viņam nemaz tādas naudas nebija. Taču viņš toreiz atveda vienu fraņču miljardieri, kam bija ļoti daudz naudas. Šim cilvēkam toreiz bija 82 gadi, un viņam bija vēlme kaut kur ieguldīt. Bet toreiz tam bija liela pretestība — visi teica, ka G. Takačs ir zaglis. Tagad manis minētais miljardieris iegulda naudu Maskavā.
Kā sauc šo fraņču miljardieri?
Viņš bija no Francijas, viņa sieva bija eksprezidenta Fransuā Miterāna māsa. Viņa uzvārdu gan es aizmirsu.
Es varētu lielu grāmatu sarakstīt par visiem notikumiem, kas toreiz bija šā čempionāta sakarā. Piemēram, mani biznesa partneri Liepājas metalurgā, dzirdot, ka G. Takačs grib ieguldīt Rīgā 400 miljonus dolāru, sāka uzskatīt, ka manā kabatā jau ir ieripojuši 10 % no šīs summas. Jau tika uzskatīts, ka esmu nopelnījis 40 miljonus. Atceroties to visu, es nekad mūžā vairs nevēlējos otrreiz rīkot šādu čempionātu, bet pie manis vērsās mūsu premjers, kuru es ļoti cienu un teica — Kirov, mēģināsim vēlreiz šeit dabūt pasaules čempionātu.
Par kuru premjeru ir runa?
Par Aigaru Kalvīti — viņam bija nopietni argumenti, ar kuriem viņš man pierādīja, ka šis pasākums ir vēlreiz jārīko.
Kādi bija šie argumenti?
Viņš teica, ka mums to vajag, ka otrreiz nebūs tādas situācijas, kā bija iepriekš, jo visi saprot, ka Latvijai vajag šo čempionātu, ka muļķību vairs nebūs.
Kādam, jūsuprāt, būtu jābūt jaunās halles finansēšanas modelim?
Viss ir ļoti vienkārši. Es gribētu uzdot jautājumu valdībai — ko valsts ir uzcēlusi sportam pa visiem šiem gadiem? Pārsvarā jau būvē pašvaldības par valsts garantētu naudu. Tādējādi es viennozīmīgi uzskatu, ka valstij kopā ar Rīgas pilsētu būtu šī halle jāuzbūvē, pēc čempionāta ļaujot tur ar sportu nodarboties bērniem. Taču, ja tas nenotiks, mēs to halli vienalga uzbūvēsim — to es jums garantēju.
Jūs nupat teicāt, ka mēs uzbūvēsim halli, ja to neizdarīs valsts un pašvaldība. Kas ir šie mēs?
Es esmu gatavs piedalīties. Domāju, ka atradīsim uzņēmējus, kas būtu ar mieru piedalīties šādā projektā. Ja neatradīsim vietējos, par ko es ļoti šaubos, tad atradīsim ārzemniekus. Jebkurā gadījumā risinājums būs — par šo jautājumu jau bija runa ar A. Kalvīti, un es neredzu problēmu šajā jomā. Protams, savulaik mēs pieļāvām daudz kļūdu, bet tikai tāpēc, ka to visu darījām pirmo reizi. Otro reizi rīkojot šādu čempionātu, domāju, mes tādas kļūdas vairs nepieļautu un vēl nopelnītu, turklāt pietiekami daudz.
Bet kādas tad ir tās kļūdas, ko nākamo reizi, ja vien būs iespēja vēl rīkot čempionātu, nepieļausiet?
Izšķirošā kļūda bija… Kad es aizgāju uz Rīgas domi un prasīju zemi halles celtniecībai, atskanēja atbilde — zemi tu nedabūsi. Taču laikā, kad premjers bija Andris Bērziņš, pastāvēja pat trīs vai četri varianti — Lucavsala, Torņkalns, Mežaparks… Brīdī, kad sākās visi skandāli ar jau pieminēto G. Takaču, man A. Bērziņš pateica — Kirov, es tur vairs nejaukšos, mani tas viss vairs neinteresē, dari, ko gribi. Viņš nobijās — tā manā uztverē premjers nedrīkst darīt. Domē man pateica, ka vienīgā mana iespēja ir strādāt kopā ar Futbola un Basketbola federācijām, ar Gunti Indriksonu un Ojāru Kehri, jo šo federāciju vajadzībām jau esot rezervēta zeme Skanstes ielā. Vēlāk gan izrādījās , ka arī tā visa ir muldēšana. Bija taču skaidrs, ka viņiem abiem hokejs vispār neinteresē.
Tātad, raugoties no šodienas skatpunkta, jūs atzīstat, ka jūsu solis, veidojot SIA Multihalle kopā ar G. Indriksonu, O. Kehri un A. Kalvišķi, bija kļūda?
Tā bija vislielākā, turklāt nepamatota kļūda. Taču man uzlika tādus rāmjus, ka man nebija, kur sprukt. Man tikai skaidri pateikts, ka zemes halllei nebūs, un man neesot cita varianta kā saistīties ar minētajiem kungiem.
Tātad — ja izdosies izcīnīt tiesības rīkot vēl kādu hokeja čempionātu, bet gan valsts gan pašvaldība atteiksies finansēt jaunas halles celtniecību, jūs kā uzņēmējs esat gatavs realizēt šādu projektu?
Protams! Pieredze man tagad jau ir.
Viens pats?
Nē! Kopā ar kādu — tagad jau daudzi būtu gatavi iesaistīties šādā projektā.
Cik lielai būtu jābūt šai hallei?
Domāju — ne mazāku kā deptiņi, astoņi tūkstoši vietu.
Kur tai būtu jābūt, jūsuprāt?
Vienmēr jau parādās varianti, ka jaunai hallei vajadzētu būt ārpus Rīgas — Liepājā vai Daugavpilī. Taču, redziet, Latvija ir maza valstiņa, un Rīga mums tomēr ir lielākā pilsēta visā reģoinā. Kad cilvēki atbrauc uz šādu čempionātu, viņi grib ne tikai redzēt hokeja spēles — vēl jau gribās kaut kur aiziet, kaut ko redzēt, izklaidēties. Irt jābūt atbilstošai infrastruktūrai, lai cilvēks nebūtu spiests izvēlēties tikai starp halli un viesnīcu. Diemžēl mūsu mazās pilsētas nav tik bagātas ar šāda veida infrastruktūru, lai tās varētu piedāvāt atbilstošas laika pavadīšanas iespējas gan hokejistiem, gan arī viņu līdzjutējiem. Tāpēc uzskatu, ka šada halle ir jābūvē Rīgā.
Redzat kādu konkrētāku vietu?
Nē.
Kad norisinājās iepriekšējais čempionāts, lielu neapmierinātbu potenciālajos spēļu apmeklētājos izraisīja biļešu cenas…
Cenas Krievijā, kur čempionātas notika pēc tam, bija daudz lielākas. Šogad Kanādā biļešu cenas būs vēl lielākas. Respektīvi, ar katru gadu, hokeja čempionāta biļešu cenas kļūst arvien lielākas. Skatoties no šodienas skatpunkta, mūsu cena nemaz nebija tik liela. Starp citu, runājot par cenām, uzmanība būtu jāpievērš ne tikai biļetēm, bet arī tam, ko darīja mūsu viesnīcas — tās pacēla savas cenas pat trīs reizes. Tās bija nenormālas cenas.
Ne reizi vien izskanējis, ka tuvākajā nākotnē grasāties pamest federācijas vadītāja amatu. Cik lielā mērā tas atbilst patiesībai?
Kad pienāks laiks, es aiziešu, bet tagad man tādu plānu nav. Uzskatu, ka šeit esmu diezgan stabili, un es pats izvēlēšos, kad aiziet prom — es zinu, ko es daru.
