Medicīnas dzimtbūšanas brīvlaišana 

Pilsonim, kurš ir medicīnas pakalpojumu epizodisks pircējs, pēdējo mēnešu notikumu rezultātā var rasties iespaids, ka visu šodienas nebūšanu patiesais cēlonis ir finansējuma trūkums un sistēmas nesakārtotība. Līdzīgi kā automobilim, kurš nevar braukt, jo šis tas ir salūzis, un piedevām benzīns aptrūcies. Ja tas tā būtu, tad dodiet naudu, samaziniet administratīvās izmaksas un optimizējiet ministrijas darbu! Vai ar to viss būs kārtībā?

Mārtiņš Kapickis, valdis.vikmanis@gmail.com, 2009. gada 18. augusts plkst. 15:18

Partijas rāda ar pirkstiem un vaino viena otru. Finansiālās virves vilkšanas sacensības rit pilnā sparā. Premjers velk savā, ministre savā virzienā. Pat panāktie «nepolitiskie» kompromisi ir maksimāli politizēti pseidosociālā miera nodrošināšanai. Patiesībā sabiedrībai ir kropls skats uz kroplu sistēmu, kas ir līdzīgi, kā skatīties uz sevi caur bojātām brillēm greizo spoguļu valstībā. Diemžēl šāds iespaids ir tikai aisberga redzamā daļa. Neredzamā daļa ir pagātnē un labojot to, būs iespējams kaut ko pozitīvu panākt šodien.

1991. gadā valstij iegūstot neatkarību, tai nebija nekādu ārējo parādu. Pensionāri palika bez reālām pensijām, bezdarbnieku pabalstu sistēma vēl bija bērna autiņos, līdz ar to tā nebija nedz dārga, nedz viegli izmantojama ļaunprātīgiem nolūkiem. PSRS rūpniecība jau bija kļuvusi konkurēt nespējīga un lauksaimniecība gandrīz vai naturāla. To var saukt par jaunu sākumu. Tika uzsākta kapitāla uzkrāšana, labi domāta denacionalizācija un privatizācija, kā arī radīti priekšnosacījumi samērā brīvai tirgus ekonomikai.

Kas notika ar medicīnu? Tā turpināja sociālismā sakņoto, valsts subsidēto ceļu. «Brīvlaišana» nenotika un visa medicīnas aprūpe palika dzimtbūšanas statusā visu šo laiku. Neskatoties uz slikti imitētām pretkorupcijas kampaņām, Hruščova aforisms: «tauta ārstu pabaros» dzīvo tautas apziņā vēl šodien. Ir arī pozitīvi precedenti - zobārstniecība, kuru valsts izslēdza no apmaksājamo pakalpojumu groza. Tā turpināja brīvā tirgus diktēto ceļu, turklāt veiksmīgi. Pārējā medicīna netika «brīvlaista» tikai politisku apsvērumu dēļ. Neskatoties uz to, ka Latvijā pie varas visu šo laiku ir bijušas labējas, nacionāli konservatīvas partijas, viņu politiskais kapitāls uz sociālā miera rēķina bija daudz svarīgāks par kvalitatīvas un konkurētspējīgas veselības aprūpes sistēmas ieviešanu. Šodien medicīnā definētās prioritāras nozares (piemēram, bērnu aprūpe un onkoloģija) kļūst par politisku instrumentu situācijā, kurā vienkārši nav naudas. Ne valdība, ne SVF mūs neglābs. Risinājums ir mūsu pasaules uzskata maiņā. Problēmas sakne ir visas sabiedrības uzskats par  to, kuram jāuzņemas atbildība (arī finansiāla) par indivīda veselību.

Kvalitatīvam medicīnas pakalpojumam ir konkrētas izmaksas. Nevar vienlaicīgi pastāvēt divi uzstādījumi lēti un kvalitatīvi. Tas ir saistīts ar cenas un vērtības attiecībām (price for value). Saimniece zina, ka garšīgam kliņģerim vajag vismaz tik sāls, tik cukura un tik sviesta. Šodien vienīgais risinājums ir apdrošināšanas medicīna, jo valstij naudas nav un kādu laiku nebūs. Sabiedrība «balsotu ar maku» par slimnīcām un konkrētiem speciālistiem. Finansiālu apsvērumu dēļ tā būtu spiesta uzņemties savu atbildības daļu par veselību. Visiem jāsaprot, cik maksā veselības aprūpes pakalpojums, tāpat kā saimniecei jāzina, cik maksā ķīmiskā tīrītava, vai zemniekam, cik maksā kombaina civiltiesiskā apdrošināšana. Te darbs apdrošinātājiem, privātiem un sabiedriskiem fondiem. Savukārt valsts funkcija ir ētiskas likumdošanas bāzes izveide, uz kuras balstoties, apdrošināšanas medicīna var sākt darboties. Valstij atsakoties no daļas sociālo nodokļu apsaimniekošanas, protams, būtu jāsamazina sociālo nodokļu slogs, kas, savukārt, būtu labs stimuls uzņēmējdarbībai.

Likumdevējiem jānosaka kopš 1991. gada nedefinēto pakalpojumu grozu jeb «medicīniskās palīdzības minimumu»[1] (nosakot gan vecuma grupas, gan patoloģijas, gan to izmaksu limitus), kuru tā ir gatava apmaksāt, nevis paziņot par finansējumu samazināšanu visiem par tik % vai slimnīcu slēgšanu. Valsts var paziņot par līgumattiecību beigšanu ar kādu medicīnas iestādi, bet nevar paziņot par slimnīcu slēgšanu. Šodien tas nozīmē gan augstas tehnoloģijas medicīnas pakalpojumu, gan Satversmē minētā minimuma apmaksas izbeigšanu. Šodien pacienti tiek likti rindā uz «valsts apmaksātu pakalpojumu», kurš var nekad nepienākt, jo valsts nav noteikusi «grozu». Nav tādas loģiskas argumentācijas, kura parādītu iespēju šodien finansiāli nodrošināt visiem Latvijas pilsoņiem pilna apjoma medicīnas pakalpojumu. Nosakot grozu un izveidojot apdrošināšanas likumdošanas bāzi, sāktu darboties apdrošināšanas medicīna. Papildus finansējuma «sakasīšana» gada nogales «izvilkšanai» problēmu neatrisinās, bet diemžēl tikai paildzinās. Mediķi zina, ko nozīmē bezcerīga reanimācija. Varbūt beidzot ir pienācis laiks apzināties skaudru, bet neizkropļotu realitāti?

1. Satversme, 111. pants: Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.

Raksta komentāri
Spied šeit, lai lasītu vai pievienotu savu komentāru
Nepalaid garām

7,03 miljoni eiro – tāds bijis lielākā Valsts vienotajā datorizētajā zemesgrāmatā pērn...

Šobrīd Latvijas veikalos nav iespējams iegādāties AS Dzintars krēmu Niveja, biznesa portālam...

Dzērienu ražotājs Coca-Cola pirmo reizi atklājis, ka viena gada laikā tas izmanto...

Kontekstā ar pašlaik aktuālajiem Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) parādiem sociālajos tīklos...

Saskaņā ar starptautiska pārtikas atkritumu mazināšanai veltīta projekta Fusions datiem aptuveni...

Grupas Prāta Vētra bundzinieks, mūziķis Kaspars Roga šā gada maija sākumā skatītājiem...