Latvijas lielās būvkompānijas ierēķina ļoti lielus peļņas procentus, taču ilgi tas vairs nevar turpināties.
Tā intervijā Db pauž būvkompānijas Merko Ehitus dibinātājs un lielākais līdzīpašnieks Tomass Annuss. Viņš norāda, ka šī kompānija mēģinās konkurēt ar vietējiem uzņēmējiem, cenšoties iegūt tiesības realizēt kādu no gaidāmajiem lielajiem būvprojektiem.
Cik lielā mērā, jūsuprāt, var uzskatīt, ka Latvijas un Igaunijas ekonomikā valda krīze?
Lai kā to arī negribētos, baidos, ka krīze būs. Tas, kas ir novērojams šodien, nav krīze — tie ir tikai pirmie vēstneši. Domāju, ka reālas grūtības varētu būt nākamgad.
Kādi tam ir iemesli?
Latvija un Igaunija ir ļoti līdzīgas valstis faktiski visās jomās, tostarp ekonomikā. Pēdējā laikā mūsu vēlme labāk dzīvot bija tik liela, ka mēs tērējām vairāk, nekā nopelnījām, turklāt mēs to pat nesapratām. Valsts līmenī vienmēr ir bijis un būs tā, ka bērni dzīvo uz vecāku rēķina. Piemēram, ja par mūsu naudu tiek celta jauna skola, ir skaidrs, ka tajā mācīsies mūsu bērni, un viņi tieši par to nemaksās. Savukārt, ja līdzīgi sāk dzīvot katrs cilvēks atsevišķi, tas vairs nav labi. Mēs, skatoties uz Rietumvalstīm, redzam tikai to spožo daļu, un gribam dzīvot tieši tāpat. Tajā pašā laikā mēs negribam redzēt, ar kādu darbu šis spožums tiek panākts. Mūsu darba produktivitāte joprojām nesakrīt ar mūsu patēriņa vēlmēm. Ja savulaik mēs teicām, ka ir vienalga, vai mēs vispār ēdīsim, bet galvenais ir, lai dzīvotu suverēnās valstīs, tad pašreiz šīs prioritātes ir mainījušās. Mums gribās ne tikai kartupeļus, bet arī torti. Un tad vēl par sliktu nenāktu arī vīns, labs dzīvoklis un dārga automašīna.
Kādas redzat šābrīža būvniecības tirgus tendences Latvijā un Igaunijā?
Ja es teiktu, ka vairs nebūs būvniecības tirgus pieauguma, tas būtu sacīts ļoti optimistiski. Privāto pasūtījumu kļūst mazāk, konkurence būvniecībā un nekustamā īpašuma jomā kļūs lielāka, un cenas kritīsies. Tajā pašā laikā būvniecības tirgus neapstāsies, un laika gaitā mūsu dzīves līmenis attiecībā uz to, cik liela ir dzīvojamā platība uz vienu iedzīvotāju mierīgā garā sasniegs to situāciju, kāda ir Rietumeiropā. Diemžēl šobrīd ir situācija, kad Baltijas valstīs uz vienu cilvēku ir apmēram par 10 kvadrātmetriem dzīvojamās platības mazāk, nekā, piemēram, Skandināvijas valstīs. Taču tuvākajā laikā grūtības būs daudziem.
Pēdējā laikā Latvijā bieži izskan apgalvojums, ka vajag paskatīties, kāda ir ekonomiskā situācija Igaunijā šodien, lai saprastu, kāda tā būs Latvijā pēc trīs mēnešiem. Cik lielā mērā varat tam piekrist?
Jā, Igaunijā attīstība notika nedaudz ātrāk, jo mums Somija tomēr ir tuvāk. To, vai šī attīstība norisinās ātrāk par trīs vai sešiem mēnešiem, nevaru pateikt. Tajā pašā laika ekonomiskā situācija visās Baltijas valstīs ir faktiski vienāda. Jāņem vērā, ka gan Austrumu, gan Rietumu ārvalstu investoru skatījumā ir vienots Baltijas, nevis Latvijas, Igaunijas vai Lietuvas tirgus. Ja krīze būs Igaunijā, arī Latvija nekur neliksies, un otrādi. Šajā jomā mums nav izvēles — sēžam vienā vilcienā.
Kādi ir jūsu nākotnes plāni attiecībā uz Latvijas tirgu?
Prognozēju, ka tādās mazās valstīs, kādas ir Latvija un Igaunija, salīdzinoši lielās būvniecības kompānijas aizņems ap 50 % tirgus. Daudzkārt avīzēs esmu lasījis, ka Merko esot liela kompānija. Taču patiesībā mēs šodien aizņemam 3 līdz 4 % Baltijas tirgus. Igaunijā mums ir apmēram 7%, Latvijā — 5 %, Lietuvā — 2 % tirgus. Domāju, ka notiks tirgus konsolidācija, uzņēmumi apvienosies, un katra no lielajām kompānijām aizņems 10 līdz 15 % tirgus. Cita varianta vienkārši nav. Lai veiksmīgi darbotos ir vajadzīga liela nauda, un mazajām firmām tas vienkārši nav pa spēkam. Vēl viens variants — mazajiem uzņēmumiem vajag meklēt savas nišas, specializēties. Šis konsolidācija process varētu notikt tuvāko 10 gadu laikā.
Jūs jau tagad redzat uzņēmumus Latvijā, ar kurām jūsu meitas kompānija Latvijā Merks varētu apvienoties?
Nē! Taču šādi apvienošanās procesi notiks, jo laika gaitā cilvēki sapratīs, ka nekas cits neatliek.
Merks pēdējā laikā Latvijā ir iesaistījusies ne tikai dažādu ēku, bet arī tiltu būvniecībā. Kāpēc tika nolemts strādāt šajā virzienā? Vai turpināsiet to darīt un kāpēc? Vai tas ir pelnoši, rentabli?
Mums principā ir vienalga, ko būvēt. Ja vien ir labs pasūtījums, mēs esam gatavi realizēt attiecīgo projektu. Protams, ir specifiski darbi, kurus mēs nespējam veikt. Piemēram, ja Latvija nolemtu būvēt jaunu HES, tas mums nebūtu pa spēkam. Taču daudz ko citu mēs varam izdarīt. Turklāt, jo lielāks ir pasūtījums, jo vairāk mūs tas interesē. Ja kādai tantiņai vajadzēs ap māju uzbūvēt sētu, viņai nebūs jēgas šādu darbu pasūtīt mums, jo tas viņai izmaksātu pārāk dārgi. Savukārt lielus pasūtījumus nevar izpildīt mazi uzņēmēji. Mūsu darbā ir trīs lieli pamatakmeņi — sabiedrisko ēku būvniecība, inženiertehniskās būves, kā arī dzīvojamo namu celtniecība.
Vai redzat jaunus darbības virzienus, ko attīstīt Latvijā?
Nākotnē tā būs ceļu būvniecība. Ar to sāksim nodarboties tuvāko piecu gadu laikā.
Attiecībā uz realizētajiem tiltu būves projektiem Latvijā gan ir izskanējušās nopietnas bažas par to kvalitāti…
Pasūtītāji gan ar mūsu darbu ir apmierināti. Šādas runas ir bijušas par diviem tiltiem. Viens no tiem ir satiksmes pārvads pār dzelzceļa līniju Tallinā, par ko presē tika rakstīts, ka tas esot šķībs. Vienā vietā tas tā tiešām ir. Šis pārvads turas uz vairākiem balstiem, un projektā tika paredzēts, ka viens no tiem atradīsies pa visu tieši starp diviem sliežu ceļiem, taču dzelzceļnieki nebija ar mieru uz būvniecības laiku apturēt transporta kustību. Rezultātā nācās pārstrādāt projektu, neiekļaujot tajā šo balstu, turklāt 170 metru garais pārvads tika būvēts no abām pusēm, pa vidu konstrukcijas salaižot kopā. Kad tas tika izdarīts, atklājās, ka salaiduma vietā starpība tiešām ir daži centimetri. Protams, tā bija mūsu problēma, taču mēs visu izlabojām tā, ka, šķērsojot šo tiltu neviens nemana šo atšķirību, un vienīgais, kurš varētu redzēt, ka salaiduma vietā ir šo dažu centimetru nobīde, ir vilciena, kam jābrauc pa pārvada apakšu, mašīnists.
Savukārt Latvijā vispār es nesaprotu, par ko ir runa. Ņemot vērā, ka ar mūsu būvēto pārvadu ir apmierināts gan pasūtītājs, gan lietotāji. Domāju, ka te runa ir vienīgi par konkurences cīņu. Ja mēs nepiedalītos konkursos par šo pārvadu būvi, manuprāt, neviens arī presē nerakstītu, ka mums it kā esot problēmas ar kvalitāti.
Kā jūs uztverat būvniecības firmu konkurenci Latvijā?
Katram uzņēmumam ir jābūt savai stratēģijai. Ja šodien Latvijas būvfirmas strādā ar 25% lielu rentabilitāti, plus vēl dod pasūtījumus viena otrai… Es neticu, ka tas var ilgt mūžīgi. Ilgi vairs neviens nebūs ar mieru maksāt viņiem tik lielas summas. Eiropā būvfirmu rentabilitāte ir apmēram 3%. Mums ir mērķis pelnīt 5 % no apjoma. Tādējādi, uzsākot jebkuru projektu, mēs rēķināmies ar 5% peļņu no tā kopējām izmaksām. Tajā pašā laikā, piemēram, Skonto būves rentabilitāte pērn bija 21%... Tomēr domāju, ka nākotnē gan mēs, gan Latvijas kompānijas nonāks līdz 3 % lielai peļņai no apgrozījuma. Jā, mums nāksies samazināt peļņas daļu, bet Latvijas būvkompānijām klāsies vēl grūtāk. Taču pašreizējā situācija Latvijas uzņēmumiem ir jāizmanto — ja reiz kāds ir gatavs tām maksāt tik lielas summas, tad kāpēc gan tās neiekasēt?! Latvija firmas pareizi dara.
Jūs kopā ar savu meitas uzņēmumu Latvijā Merks piedāvājāt realizēt LNB būvniecības projektu ievērojami lētāk, nekā pārējie pretendenti. Kā tas bija iespējams?
Te ir runa par to pašu peļņas daļu. Mūsu piedāvātā cena bija 87.6 miljoni latu, bet konkursa uzvarētāji sākotnēji piedāvāja bibliotēku uzbūvēt par 139 miljoniem. Ieraugot mūsu cenu, viņi savējo samazināja līdz 114 miljoniem latu. Par ietaupītajiem 25 miljoniem jūs varat uzbūvēt vismaz pāris jaunas skolas. Te nav nekāda brīnuma — izrēķinot 5 % no mūsu piedāvājuma un tam pieskaitot pārējo summu līdz 114 miljoniem, var noskaidrot, kāda būs konkursa uzvarētāju peļņa.
Sākotnēji jūs atteicāties pretendēt uz šā objekta būvniecību, bet tad nācāt klajā ar salīdzinoši lētu piedāvājumu. Kāpēc?
Tā gluži nebija. Jā, jau sākotnēji mēs bijām ieinteresēti šā projekta realizācijā, taču tad konkursa noteikumi paredzēja, ka būvniekam pašam šis objekts ir arī jāfinansē, bet valdība naudu atmaksāt var pēc gada, pēc 20 gadiem vai vispār velns viņu zina, kad. Mēs nebijām spējīgi izpildīt šādas prasības, tāpēc atteicāmies no dalības konkursā. Vēlāk izrādījās, ka neviens pretendents pats to nevar pacelt, un tika mainīti konkursa nosacījumi, tāpēc piedalījāmies tajā no jauna. Turklāt sākotnēji mēs pat nezinājām, ka nosacījumi ir mainīti — Ministru kabinets nolēma uzaicināt mūs iesniegt savu priekšlikumu, jo acīm redzot negribēja pieļaut, ka konkursā piedalās tikai viens pretendents, un acīmredzot Latvijas valdība vēlējās, lai būtu vairāk par vienu piedāvājumu.
Savus piedāvājumus gan bija izteikuši divi pretendenti, divi konsorciji…
Būsim godīgi: šādos konkursos vieni faktiski ir uzvarētāji, bet otri - uzvarētāju apakšuzņēmēji. Es taču redzu, kā tas viss notiek.
Vai, jau veidojot šo priekšlikumu, jūs nerēķinājāties ar to, ka tas netiks akceptēts?
Nē! Ja mēs tā uzskatītu, nebūtu tam vispār ķērušies klāt. Nav taču joka lieta - pieci cilvēki vairākus mēnešus to vien darīja, kā strādāja ar šo projektu, mēs sagādājām bankas garantijas utt.
Arī cena bija reāla. Mēs piedāvājām uzcelt bibliotēku Latvijā, prasot 2570 eiro par kvadrātmetru. Teikšu jums atklāti — nekad dzīvē nevienam neesmu prasījis tik lielu cenu. Konkurenti piedāvāja uzcelt par 3300 eiro kvadrātmetrā. Salīdzinājumam varu pateikt, ka gluži nesen mēs Igaunijā uzcēlām Laikmetīgās mākslas muzeju par 1300 eiro kvadrātmetrā. Tātad šeit jau mēs cēlām par divas reizes zemāku cenu, nekā piedāvājām jums. Nu cik ļoti vēl to cenu var skrūvēt uz augšu?! Ir jau, protams, anekdote par to, ka satiekas divi maskavieši ar mersedesiem un abi ieinteresējas par otra automašīnas cenu. Viens no viņiem lielās, ka nopircis savu auto par 100 000 eiro, uz ko otrs atbilst, ka par savu samaksājis divas reizes vairāk. Savukārt, uz nesapratnes pilnu jautājumu, kāpēc tik dārgi, skan atbilde — saproti, manam auto visi stikli ir -3!
Jāņem vēl arī vērā, ka pašreizējā brīdī būvniecības izmaksas krīt. Šā procesa ietekmē mēs šobrīd Tallinā būvējam tādu kā kultūras centru ar filharmonijas zāli, kinoteātri utt. par 1 000 eiro kvadrātmetrā. Katrs, kurš vēlas var aizbraukt un paskatīties, kā tas notiek, lai pēc tam man neteiktu — ziniet, par tādu cenu, kādu jūs piedāvājat, uzbūvēt nav iespējams.
Kāpēc, jūsuprāt, jūsu piedāvājums netika pat izskatīts?
Šajā gadījumā priekš mums pozitīvi bija kaut vai tas, ka mūs vispār uzaicināja. Ar bibliotēkas projektu kā pirmo mums nekas nesanāca, domāju — ar citiem sanāks. Kāpēc notika tieši tā, es nezinu.
Nu nevar gan teikt, ka ar citiem lieliem projektiem Latvijā jums nekas nebūtu sanācis — Hansabankas ēka, Arēna Rīga…
Tie visi ir projekti par privātu naudu. Piemēram, Arēnas Rīga gadījumā ieguldīta simtprocentīgi tika mūsu nauda. Toreiz mums piedāvāja realizēt šo projektu un mēs piekritām. Tiesa, tad iebilda daži vietējie uzņēmēji pret to, ka šo arēnu būvētu igauņu firma. Taču gribētu teikt, ka Merko Ehitus akcionāri ir ap 700 cilvēku no visas pasaules — tā ir starptautiska publiska akciju sabiedrība. Šodien Merko Ehitus birojs atrodas Tallinā, bet jau rīt tas var būt Rīgā.
Jā, pašreiz var teikt, ka Merks, uzbūvējot arēnu, ir nopircis lielu zemes gabalu Rīgā, un tagad var būt ļoti laimīgs. Taču toreiz tas bija pamatīgs risks — mums vajadzēja uzreiz ieguldīt 30 miljonus eiro, turklāt tika pateikts, ka zemi mums pārdos tikai tad, kad būs uzbūvēta halle. Jā, protams, zemi mums pārdeva par valsts noteiktu cenu. Taču, kad iesaistījāmies šajā projektā, mums tā īsti nebija skaidrības, ar ko tas viss beigsies. Mēs strādājām uguns dzēšanas režīmā — pusotru gadu pirms nodošanas termiņa, nebija pat halles projekta. Nezinu, kāda ir latviešu attieksme šodien pret Arēnu Rīga, bet igauņi mums pārmet, ka neesam izdarījuši labu darbu, jo tagad visi lielie mākslinieki izvēlas braukt uz Latviju.
Sākot būvēt šo halli, mēs bijā tiktāl iesaldējuši savus līdzekļus, ka nevarējām uzņemties neviena cita projekta realizāciju, tādējādi zaudējot tirgu Igaunijā. Mēs pat nenopirkām nevienu zemes gabalu. Nedaudz tas viss atgādināja kazino.
Cik veiksmīgi šodien ir tie jūsu projekti, kas tiek realizēti uz iegādātās Skanstes ielas zemes?
Kad šīs zemes cenas auga, mums šķita, ka veiktie ieguldījumi ir ārkārtīgi veiksmīgi, taču tagad tās atkal krīt. Velns viņu zina, kā būs pēc trīs vai četriem gadiem — varbūt atkal varēsim teikt, ka tur viss ir baigi labi. Nezinu, vai var teikt, ka darbība šajā vietā mums neatmaksājas. Jāņem vērā, ka minētais zemes gabals ir ļoti liels, un tajā vajag ieguldīt ļoti lielas naudas summas, lai sakārtotu infrastruktūru. Tur nevar būt izdevīgi uzbūvēt tikai vienu māju, jo, piemēram, siltumtrase ir jāpārvelk pāri visam kvartālam. Tieši tāpēc, ka tur ir nepieciešams investēt vēl ļoti lielas summas, domāju, ka tuvākos 5 līdz 10 gadus mēs strādāsim ar mīnusiem. Taču finālā tas varētu izvērsties par jaunu labu centru ar Arēnu Rīga, bankām, biroju ēkām, dzīvokļu namiem.
Es ticu, ka ar laiku Rīgā tiks skaisti attīstīti trīs rajoni — Skanstes iela, Daugavas kreisais krasts un Andrejosta.
Rīgā nākotnē ir iecerēts realizēt arī vērienīgu koncertzāles, laikmetīgās mākslas muzeja, kā arī citus pietiekami lielus projektus. Vai plānojat pretendēt iegūt tiesības būvēt kādu no šiem objektu?
Mēs esam gatavi pretendēt visos lielajos būvniecības konkursos, ja vien spējam realizēt attiecīgo projektu. Uzbūvēt bibliotēku vai koncertzāli mēs spējam, un kāpēc gan necensties iegūt tiesības to darīt.
Merko Ehitus vārds jau zināmu laiku tiek minēts kontekstā ar korupcijas skandālu, kas arī tika minēts kā galvenais iemesls, kāpēc jūsu iesniegtais Gaismas pils būvniecības piedāvājums pat netika izskatīts…
Šeit vairāk runa ir par publisku skandālu — nekādu juridisku problēmu mums nav. Jā, prokuratūra jau ceturto gadu pēta, izmeklē, pārbauda mūsu darbību. Tajā pašā laikā nekādas apsūdzības mums izvirzītas nav, neviena tiesas lēmuma arī nav. Mūs neviens nekādā pārkāpumā nav apsūdzējis. Turklāt mūsu finansiālā darbība ir atklāta, un katrs ar to var iepazīties — mēs esam biržas uzņēmums. Acīmredzot tiesībsargājošajām institūcijām ir kādas aizdomas, kas tiek pārbaudītas — tas ir normāli.
Bet kādā veidā jūs esat devuši pamatu šīm aizdomām?
Ja kāds parasts ierindas cilvēks, iedams pa ielu nokristu un salauztu kāju vai pat nomirtu, tam neviens nepievērstu uzmanību, savukārt, ja kāju salauztu premjers — tas būtu laikrakstu pirmajās lappusēs. Mēs savulaik iegādājāmies dažus zemes gabalus, bet laika gaitā izrādījās, ka tiem ir apgrūtinājumi, un valsts negrib pieļaut tur attīstību. Tāpēc tika pieņemts lēmums šo zemi no mums atpirkt. Taču kopš pirkšanas brīža bija pagājis zināms laiks, un šīs zemes cena būtiski pieaugusi. Visu minēto laiku tiek pārbaudīts, vai nav bijušas kādas nelikumīgas darbības, nosakot jauno cenu, par kādu atpirkt no mums šo zemi. Vēlreiz uzsveru — nekādas apsūdzības mums joprojām nav izvirzītas.
Tādā gadījumā kāpēc tika nolemts restrukturizēt Merko Ehitus, izveidojot kompāniju, kuru neskartu korupcijas skandāls?
Šī restrukturizācija tika veikta, lai nākotnē neatkārtotos tāda situācija, kāda bija ar Nacionālās bibliotēkas konkursu.
.jpg)
