Jāmeklē balanss starp profesionālajām un akadēmiskajām prasībām
To sarunā ar Dienas Biznesu pirms Rīgas Aviācijas foruma 10. maijā norāda Transporta un sakaru institūta (TSI) rektora v.i., VAS Starptautiskā lidosta Rīga padomes priekšsēdētājs Juris Kanels.
Runājot par situāciju Latvijas aviācijas izglītības jomā, J. Kanels saka, ka to ietemkē dažādi faktori, tostarp tādi, kas attiecas uz izglītības sistēmu kopumā. Mācību iestāžu skaits ir liels, ir arī augstskolas, kas piedāvā aviācijas izglītību: Rīgas Tehniskā universitāte (RTU), kā arī divas privātās augstskolas – TSI un Rīgas Aeronavigācijas institūts (RAI). Ir vairākas mazākas privātas mācību iestādes, kas organizē pilotu apmācību. Augstskolu darbību nosaka ne tikai aviācijas nozares, bet arī izglītības sistēmu regulējošie dokumenti. «Tas ir sarežģīti, jo prasības un pieejas ir ļoti dažādas,» saka rektors, atbildot uz jautājumu, vai tas ir labi vai slikti. Tas ir arī viens no problēmjautājumiem, par ko viņš runās forumā. Mācību iestādēm ir jāievēro gan Izglītības un Augstskolu likumu un citu normatīvo aktu prasības attiecībā uz studiju akreditāciju, gan profesionālās prasības, ko nosaka Starptautiskās Civilās aviācijas organizācija (ICAO), Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA) un Latvijas Civilās aviācijas aģentūra. Akadēmiskās un profesionālās prasības ir dažādas. Piemēram, programmas apjoms, ko nosaka EASA attiecībā uz mehāniķu apmācību, atšķiras no apjoma, ja to grib īstenot kā akadēmisku studiju programmu ar iespēju studentiem beigās saņemt bakalaura grādu. Pēc viņa teiktā, nevienai no pamatprofesijām – ne pilotiem, ne dispečeriem –, nemaz nerunājot par tehniķiem vai mehāniķiem, nekur pasaulē netiek prasīta augstākā izglītība, bet ir nepieciešamas zināšanas, reakcija, spēja uzņemties lielu atbildību. Lai piesaistītu studentus, gan Latvijā, gan citviet Eiropā augstākās mācību iestādes veido aizvien jaunas studiju programmas, līdztekus profesionālajai apmācībai piedāvājot bakalaura vai maģistra diplomu. Aviokompāniju pārstāvji gan mēdz teikt, ka viņiem to nevajag, bet vajag lai sagatavotu profesionālus kadrus. Rezultātā diemžēl neveidojas kopīga platforma starp industriju un mācību iestādēm, un tas neveicina visas sistēmas kopējo attīsību. Tai pašā laikā ir skaidrs, ka studenti domā par savu nākotni, par to, lai viņiem būtu augstākā izglītība, kas nākotnē varētu ļaut mainīt darba jomu vai līmeni.
