Foto: Pexels.com/ Uriel Mont

Iegādāties īpašumu ezera tuvumā ir katra skaistas dzīves kārotāja sapnis. Īpašums pie ezera nozīmē ne tikai pievilcīgu ainavu un dabas klātbūtni, bet arī ir izdevīga investīcija nākotnei. Tomēr, pirms pieņemt izšķirošo lēmumu par šāda veida nekustamā īpašuma iegādi, svarīgi rūpīgi izvērtēt arī ekonomiskos, juridiskos, kā arī vides aspektus. Lasi rakstu un uzzini, kam pievērst uzmanību, ja apsver šāda īpašuma iegādi.

Priekšrocības īpašuma iegādei pie ezera

Dabas tuvums un veselības uzlabošana

Nekustamais īpašums pie ezera nozīmē iespēju teju katru dienu izbaudīt neaizmirstamus saullēktus un saulrietus, klausīties putnu dziesmas un vērot, kā mainās gadalaiki. Cilvēku labsajūta un veselība ir cieši saistīta ar apkārtējās vides kvalitāti. Pētījumos atklājies, ka tieša dabas klātbūtne, tai skaitā dzīve pie ezera, var samazināt stresu, uzlabot garastāvokli un pat samazināt depresijas simptomus.

Latgalietis Arturs Gailītis Madonas pusē attīstījis savu biznesu SIA Rezidence, ko pats dēvē par organizāciju #viedi. Lai gan sākotnēji viņš plānoja Madonā pavadīt tikai dažus mēnešus, ir apritējuši trīs gadi kopš pārcelšanās, un uzņēmējs spriež, ka Kāla ezerā noķēris pareizo vilni.

Tagad A. Gailītis strādā katru dienu, taču nebūt no deviņiem līdz pieciem. To, ko viņš pašlaik dara, viņš nesauc par darbu, bet par savu dzīvi un ikdienu. Viņa dibinātajai SIA Rezidence klusā sezona īsti nepienāk, ja nu vienīgi tāda ir nedēļa vai pusotra pavasarī, kad netiek organizēts neviens pasākums. Ikdienā uzņēmumā darbojas divi cilvēki, no kuriem viens ir pats A. Gailītis, taču, kad tiek īstenoti projekti un pasākumi, viņš Madonas pusē piesaista veselu komandu ar palīgiem.

A. Gailītim piemīt radošais gēns, taču viņš atzīst, ka, iespējams, viņā ir arī kaut kas no uzņēmēja. Par sevi saka, ka ir apveltīts ar uzņēmējiem tik svarīgo apņēmību un drosmi. Beidzis pamatskolu Madonā un vidusskolu Vecpiebalgā, devies uz Rīgu, kur studēja kultūras vadību Ekonomikas un kultūras augstskolā. Strādājis gan par pārdevēju, gan parādu piedziņā, kādu laiku tipogrāfijā, līdz nonāca pie pasākumu organizēšanas. Savas prasmes iemēģinājis arī restorāna vadībā. Tomēr pēc 10 gadiem Rīgā A. Gailītis piedzīvoja lūzuma punktu un atgriezās Madonā. «Šeit es atguvos, un idejas te ģenerējas krietni labāk. Viss notiek un sastājas tā, kā tam ir jānotiek», bilst A. Gailītis.

Lai pastiprinātu savu klātbūtni Krievijas robežas tuvumā, ASV izvieto tankus, artilēriju un loģistikas aprīkojumu Norvēģijas alās.

Par aprīkojuma izvietošanu Norvēģijas alās piektdien paziņoja ASV Jūras kājnieku 2.ekspedīcijas brigādes pulkvedis Viljams Bentlijs.

Viņš norādīja, ka šāda aprīkojuma izvietošana ļaus samazināt izdevumus un paātrināt operācijas krīzes situācijās.

Alas, kurās ierīkota klimata kontrole, atrodas Norvēģijas vidienē, bet precīza to atrašanās vieta netiek atklāta.

ASV militārā aprīkojuma izvietošana tur sākās jau 1981.gadā Aukstā kara laikā, lai stiprinātu NATO aizsardzības iespējas pret Padomju Savienību.

Pēc Aukstā kara beigām ASV šaubījās, vai saglabāt alu kompleksu, norādīja Atlantijas padomes Transatlantiskās drošības iniciatīvas direktors Magnuss Nordenmens.

Dabas aizsardzības pārvalde ir uzsākusi Latvijas vides aizsardzības fonda finansētā projekta Tehnisko risinājumu izstrāde biotopu atjaunošanas pasākumu uzsākšanai dabas liegumos Randu pļavas un Liepājas ezers un Rāznas Nacionālajā parkā realizēšanu, informē pārvalde.

Līdz šā gada rudenim plānota dabas lieguma Randu pļavas meliorācijas sistēmu izpēte, ūdens apmaiņas režīma izpēte Bārtas, Otaņķes un Ālandes upēs dabas lieguma Liepājas ezers teritorijā un tehniskā projekta izstrāde upju attīrīšanas procesiem. Tāpat plānota vides problēmu risināšanas rīcības plāna izstrāde Rāznas ezeram.

Dabas liegums Randu pļavas ir Latvijas mērogā unikāla teritorija ar biotopu un sugu daudzveidību. Tas plešas 290, 5ha platībā Salacgrīvas novada teritorijā. Tur sastopami gandrīz visi Latvijas piekrastes biotopi, tai skaitā lielākais piekrastes pļavu un lagūnu komplekss. Dabas lieguma lauksaimnieciski izmantojamajā daļā dažādos laika periodos haotiski rakti novadgrāvji, uzbērti dambji un veidotas meliorācijas sistēmas, kas šobrīd ir aizaugušas, un savu funkciju vairs nepilda – bioloģiski vērtīgie zālāji strauji pārpurvojas, savukārt lagūnas aizaug, zaudējot sugu un biotopu daudzveidību.

Jūras atjaunojamie energoresursi, pārtika no sālsūdens un saldūdens resursiem, ilgtspējīgs piekrastes un jūras tūrisms un citi faktori, kas veido zilo bioekonomiku, palīdz Vidzemes reģionam transformēties un radīt produktus ar augstu pievienoto vērtību. Kādas iespējas jau tiek izmantotas un kas vēl gaida potenciālos ieguldītājus?

Lai gan līdz šim zilā bioekonomika Vidzemē tiek saistīta galvenokārt ar tradicionālām darbībām, piemēram, zveju vai transportu, nozarē ienāk inovācijas, darbojas arī novatoriski uzņēmumi. Zilajai bioekonomikai kā jaunai pieejai nozarē šajā Latvijas reģionā saredz lielu potenciālu, kas aptver krietni plašākas jomas par tradicionālo zivsaimniecību un zvejniecību Rīgas jūras līča piekrastē un reģiona iekšējos ūdeņos.

“Zilā bioekonomika ietver visu, kas ir saistīts ar ūdeņiem: sākot no enerģijas ražošanas (ar vēja ģeneratoriem, no viļņiem, no aļģu biomasas) un ūdenstilpju resursu izmantošanas, visbeidzot ar tūrismu pie ūdens. Ja ūdenstilpēs iegūto biomasu apvieno ar biotehnoloģijām, rodas inovācijas: zināšanu ietilpīgā zilā bioekonomika. Šai nozarei svarīgs ir pārtikas sektors, jo zilā biomasa var nākt palīgā risināt globālo pārtikas iztrūkumu, un tas ir līdz šim neizmantots potenciāls,” atzīst Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) zināšanu ietilpīgas bioekonomikas vadošā eksperte un vadības grupas koordinatore Inese Skapste.

Pārliecinājies, ka cilvēkiem ideja patīk, Arturs Gailītis arī šovasar piedāvā vakariņas uz plosta, kas peld vienā no Latvijas gleznainākajiem ezeriem - Kāla ezerā.

Maltīti sešās kārtās turpat uz plosta gatavo un pasniedz Latvijā pazīstami šefpavāri. «Priekšnoteikums ir oriģinalitāte un spēja radīt ko jaunu un nebijušu. Par ēdienkarti katram pasākumam atbild pavārs, veidojot to pēc saviem uzskatiem, sajūtām un vēlmēm. Katram savs rokraksts,» stāsta vakariņu Vakars uz ezera idejas autors.

«Noticēt pašam sev, kad citi tev netic! Pārliecināt partnerus, šefpavārus, ka projekts būs veiksmīgs,» šos kā lielākos izaicinājumus, īstenojot projektu, min A. Gailītis. Viņš uzskata, ka konkurence šajā jomā Latvijā ir ļoti maza. Ir ideja doties arī Igaunijas un Lietuvas virzienā.

«Ideja radās pagājušā gada februārī. Dažādu apstākļu sakritības dēļ atgriezos uz dzīvi Madonā. Man tuviem draugiem ir īpašums pie Kāla ezera - vieta, kur tagad notiek mūsu pasākumi. Manuprāt, Kāla ezers ir skaistākais Latvijā. Tur var smelties spēku ikdienai, mieru prātam. Vienu vakaru, ciemojoties pie draugiem, radās ideja par vasaras terases izveidi. Vēlāk ideja transformējās no terases par plostu, uz kura tiek aicināti Latvijas labākie šefpavāri servēt vakariņas ezera vidū,» skaidro A. Gailītis. No idejas rašanās brīdim līdz plostam pagājuši daži mēneši. «Patiesībā biļetes uz pasākumu sākām tirgot, kad plosta vēl nebija. Redzot cilvēku atsaucību, straujo rezervāciju pieplūdumu, nekas cits neatlika kā «dabūt to gatavu»,» viņš smaidot saka.

Aizvadītajā nedēļas nogalē Klaipēdā pēc 3,5 gadus ilgušās rekonstrukcijas atvērts Jūras muzeja akvārijs. Akvārija rekonstrukcija izmaksāja aptuveni 15 miljonus eiro, no kuriem 3 miljonus eiro veidoja Jūras muzeja investīcijas, bet pārējā nauda piesaistīta no valsts budžeta. Portāls DB apmeklēja akvāriju dienu pirms tā oficiālās atklāšanas.

Jūras muzejā, kas pieder Lietuvas Kultūras ministrijai, ietilpst muzejs ar ekspozīciju, kas veltīta zemūdens dzīvei, Lietuvas kuģniecības vēstures etnogrāfiskais muzejs, delfinārijs un akvārijs. Akvārijs celts 1979.gadā. Otrā Pasaules kara laikā cietokšņa stiprību pārbaudīja arī vācieši, un pametot Klaipēdu, viņi atstāja daudz ieroču un munīcijas, DB pastāstīja delfīnoterapijas speciāliste un Jūras muzeja ārējās komunikācijas vadītāja Nika Puteikiene.

Viņa uzsvēra, ka pirms rekonstrukcijas akvārijā bija pārstāvētas aptuveni 50 sugu zivis, galvenokārt saldūdens un Baltijas jūrā dzīvojošās, taču tagad to skaits pieaudzis un tajā ir 100 sugu tropu zivis, 60 saldūdens zivis, kā arī Baltijas un Ziemeļjūras iemītnieces.

20. septembrī Puzes ezera apsaimniekotājs SIA Puzes ezers konstatēja, ka bojāgājušas vienas sugas zivis – ezera salakas, informē Valsts vides dienests (VVD).

20. un 21. septembrī bojāgājušās zivis vāca ezera apsaimniekotāji un VVD inspektori. To daudzums – apmēram 1 tonna. 22. septembrī jaunu zivju bojāeja vairs netika konstatēta.

VVD pārstāvjiem iesaistoties cēloņu noskaidrošanā, tika konstatēts, ka piesārņojuma ietekme ir izslēgta - notekūdeņu attīrīšanas iekārtas Ugālē, no kurām attīrītie ūdeņi nonāk ezerā, darbojas normāli. Arī lauku miglošana nav notikusi. Skābekļa saturs ezera ūdenī atbilst labai kvalitātei. Turklāt piesārņojuma gadījumā būtu cietušas arī citu sugu zivis.

Bojāgājušo zivju paraugi nogādāti izmeklēšanai institūtā BIOR. Pirmie rezultāti liecina, ka bakterioloģiski cēloņi ir izslēgti.

Pirmie pētījuma rezultāti pierādījuši mikroplastmasas klātbūtni Langstiņu ezerā; cik lielu ietekmi tā atstāj uz vidi un cilvēkiem, spriest pāragri.

Latvijas Hidroekoloģijas institūts (LHEI) ir ieguvis pirmos rezultātus par mikroplastmasas piesārņojumu Langstiņu ezera nogulumos. Pētījuma rezultāti liecina, ka ezera augšējā trīs centimetru slānī sastopamas mikroplastmasas daļiņas 11 līdz 56 mikronu lielumā no polietilēna, polipropilēna, poliestera un polistirēna. Šis ir pirmais pētījums Latvijā par mikroplastmasas sastopamību saldūdeņos. Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalstītā pēcdoktorantūras pētniecības projekta ietvaros noskaidrota mikroplastmasas daļiņu sastopamība un daudzums Rīgas un Pierīgas ezeros. Tajos tika uzstādītas ierīces, kas pusgada garumā uzkrāja visu, kas uzkrājies ezera dibenā vairāku desmitu gadu laikā. Paraugi tika ievākti četros ezeros, proti, Sekšu, Velnezera, Langstiņu un Mazajā Baltezerā. Pētījuma finansējums gan atļāva analizēt paraugus vienā no ezeriem, jo tas ir ilgs un dārgs process, norāda Latvijas Hidroekoloģijas institūta (LHEI) pēcdoktorantūras projekta pētniece Inta Dimante-Deimantoviča. Kopējais pētījuma laiks ir trīs gadi, un viena parauga apstrāde ilgst līdz pat 50 stundām.

Papes kanāla slūžas nedarbojas, un vietējie makšķernieki apgalvo, ka šovasar zivis Papes ezerā mocījušās zemā ūdens līmeņa dēļ. Pārgāznes izbūves projekts, ko uzsāka Dabas aizsardzības pārvalde, lai stabilizētu ūdens līmeni Papes ezerā, pērn apstājies Satiksmes ministrijas nosacījumu dēļ, vēsta reģionālais laikraksts Kursas Laiks.

Šobrīd tālāku risinājumu nav, atzīst vecākais valsts vides inspektors Andris Maisiņš.

Dabas parka Pape dabas aizsardzības plānā, kas tika izstrādāts no 2003. līdz 2005. gadam, ir apzināts Papes ezera hidroloģiskais stāvoklis, un tajā arī skaidri pateikts, ka ir vairāki varianti tā uzlabošanai. «Ir vairākas iespējas, kā situāciju labot, jo ezerā ūdens vasarās trūkst. Šī vasara sausuma dēļ bija pārbaudījums zivīm visās Latvijas ūdenstilpēs. Papes gadījumā jo īpaši, tādēļ viens no variantiem ir slūžu remonts. Otrs ir variants, ko pašvaldība jau uzsākusi, – mākslīgas krāces veidošana, kas nodrošinātu pietiekamu ūdens līmeni Papes ezerā. Tomēr patlaban izveidotā pārgāzne ir nepietiekama,» atzīst A. Maisiņš.

Līdz ar Augstākās tiesas (AT) Administratīvo lietu departamenta 23.februāra rīcības sēdes lēmumu neierosināt lietā kasācijas tiesvedību, stājies spēkā Administratīvās apgabaltiesas spriedums, ar kuru apmierināts biedrības Mežaparka Attīstības biedrības pieteikums par pienākuma uzlikšanu Rīgas domei izvest būvgružus no Rīgas domei piederošās teritorijas iepretim Ezermalas ielai 20B.

Tāpad domei uzdots atjaunot Ķīšezera krasta līniju, kāda tā bija pirms prettiesiskās būvgružu izbēršanas.

Augstākā tiesa informē, ka tā lēmumā atzinusi par pamatotu apelācijas instances tiesas secinājumu, ka konkrētajā gadījumā neatkarīgi no tā, ka Ķīšezers ir valsts īpašums, tajā mākslīgi izveidotā būvgružu sala ir jāizved no Ķīšezera tieši Rīgas pilsētas pašvaldībai.

Lietā nav strīda par to, ka Ķīšezers ir valsts īpašums. Tomēr no minētā fakta neizriet automātisks secinājums, ka pašvaldībai nav pienākums izvest būvgružus no valsts īpašumā esoša ezera, tā kā būvgružu izvešanas pienākums konkrētajā gadījumā nav saistāms ar to, kam pieder ezers, bet gan, kā to pareizi secinājusi apgabaltiesa, ar pašvaldības kā ezeram piegulošā zemes gabala īpašnieces pienākumu uz sava zemes gabala esošo būvgružu aizvākšanā.

ANO aprēķini liecina, ka jau pēc 10 gadiem 1,8 miljardi pasaules iedzīvotāju izjutīs dzeramā ūdens trūkumu. Turklāt ne tikai Āzijā vai Ziemeļāfrikā – ar šo problēmu jau pašlaik saskaras mūsu kaimiņi Tallinā. Savukārt Latvijā saskaņā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) datiem kopējie pazemes saldūdens krājumi 198 atradnēs ir 863,496 tūkstoši kubikmetru dienā. Šie dati liecina tikai par izpētīto pazemes ūdeņu atradņu apjomu – saskaņā ar normatīvo dokumentu prasībām pazemes ūdeņu atradni pēta, ja tajā iegūst vairāk nekā 100 kubikmetru dzeramā ūdens dienā. Taču kopumā Latvijas teritorijā modelētie pazemes ūdeņu resursi mērāmi kā ceturtā daļa no Baltijas jūras apjoma, pirmdien raksta laikraksts Diena.

Viena no mūsu valsts nozīmīgākajām zemes dzīļu bagātībām ir uzturā lietojamie pazemes ūdeņi. «Mēs varam lepoties ar izciliem dabīgo minerālūdeņu resursiem. Citur pasaulē dzeramais ūdens kļūst par izsīkstošu resursu, savukārt pie mums, ņemot vērā Latvijas teritoriju un iedzīvotāju daudzumu, – esam minerālūdens lielvalsts,» uzsver Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centra doktorante, zinātniskā asistente Inga Retiķe.

Ikdienā ar minerālūdeni mēs saprotam dzeramo ūdeni, kam piemīt vērtīgas, veselību uzlabojošas īpašības un iesāļa garša, tomēr, kā norāda I. Retiķe, minerālūdens ir jebkurš pazemes vai pat augsnes virskārtas ūdens, kurā izšķīdusi kāda minerālviela: «Pēc definīcijas minerālūdens nav tikai sāļš un gāzēts, minerālūdens ir arī saldūdens un avota ūdens, vai pat ūdens peļķē. Būtiska atšķirība ir starp minerālūdeni un dabīgo minerālūdeni – pēdējā kvalitāti stingri regulē likumdošana un uzrauga atbildīgās valsts institūcijas.» Parasti, jo dziļāk zemes dzīlēs, jo sāļāks ir ūdens. Latvijā no kilometru dziļa pazemes urbuma iegūts ūdens jau ir tik sāļš, ka uzturā vairs nav lietojams, – mineralizācija ir aptuveni 140–180 gramu uz litru, un tādu ūdeni var izmantot vienīgi medicīnā. Salīdzinājumam – veikalos nopērkamajam dabīgajam minerālūdenim Sigulda mineralizācija ir 3,1–3,6 g/l, Mangaļi – 1800–2200 mg/l, Venden – 0,31–0,42 g/l.

Ildza ezera krastā Skaistas pagastā, Krāslavas novadā tapušas trīs vasaras mājas, kas viesiem ļaus piedzīvot īstu Latgali.

"Pazust Latgalē" piedāvā iespēju padzīvot kādā no trim vasaras mājām ezera krastā - īstā un autentiskā sādžā. Katra māja ir aptuveni 35 kvadrātmetrus liela, terases platība - 10 kvadrātmetri.

"Mēs vēlamies, lai cilvēks ierauga īstu Latgali, tādu, kāda tā ir Skaistas pagastā. Lai mūsu klientam ir iespēja satikt tādu brīnumu kā auto veikals un pastaigāties pa ciemu, pa vietējiem mežiem un pļavām. Mēs radījām modernu māju, bet visu pārējo centīsimies saglabāt tādu, kāds tas bija manā bērnībā. Savā ziņā tā būs iespēja atgriezties bērnībā arī mūsu klientiem vai kādā astoņdesmito gadu filmā," biznesa portālam db.lv stāsta "Pazust Latgalē" izveidotāja Inga Gavrovska.

Rūpējoties par zivju populāciju Ozolnieku ezerā, Ozolnieku novada pašvaldība no SIA «Dāmas zivju audzētava» iegādājusies 8300 zandartu vienvasaras mazuļu (svarā no četriem līdz desmit gramiem), kas piektdien tika ielaisti ūdenstilpē, vēsta reģionālais medijs Zemgales Ziņas.

Pirms kāda laika Ozolnieku ezerā ielaisti līņi, līdakas, karpas un foreles un Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūta speciālisti veica ezera izpēti, informē Ozolnieku novada pašvaldības pārstāve Līga Tamberga. Pēc speciālistu atzinuma, Ozolnieku ezers ir pietiekami dziļš, lai tajā spētu iedzīvoties arī zandartu populācija, tāpēc nolemts ūdenskrātuvē ielaist 8300 zandartu mazuļu.

SIA «Dāmas zivju audzētava» valdes loceklis Andris Bražis skaidro, ka galvenais, kas nepieciešams, lai zandarti iedzīvotos, ir normālas kvalitātes ūdens (lai tas nebūtu pārāk skābs) un barības bāze. Viņš vērtē, ka Ozolnieku ezerā zandartiem klāsies ļoti labi. A.Bražis gan arī teic – dabā ir savi likumi, tāpēc no ielaistajiem zandartu mazuļiem varētu izdzīvot 10–15 procentu. Viņš tāpat norāda – ar vienu ielaišanas reizi nebūs pietiekami, lai sasniegtu vēlamo zivju skaitu ezerā, labs rezultāts tiktu panākts pēc trim līdz piecām reizēm.

2024. gadā Latvija bija otrajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no sālītu siļķu eksporta uz vienu iedzīvotāju.

Ar to, ka Latvija ilgstoši ir pirmajā vietā pasaulē pēc šprotu (sardīnēm līdzīgu zivju konservu) eksporta uz vienu iedzīvotāju, lasītājus nevar pārsteigt. Vēl joprojām bijušajā PSRS telpā šprotes un Latvija ir sinonīmi. Tomēr pēdējos gados Latvija ir guvusi atzīstamus panākumus cita veida pārstrādātu zivju produktu eksportā. Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija bija otrajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no sālītu siļķu eksporta uz vienu iedzīvotāju. Līdz ar to var teikt, ka siļķe ir laba piedeva ne tikai kartupeļiem un biezpienam, bet arī Latvijas eksportam.Latvija ir augstās pozīcijās pasaulē kā svaigu un saldētu zivju eksportētāja. Vienlaikus Latvija importē citu reģionu zivis, lai no tām ražotu produkciju gan vietējam patēriņam, gan eksportam.

Noslēgumam tuvojas Lubāna ezera dienvidaustrumu dambja rekonstrukcija, kuras mērķis piegulošo teritoriju aizsardzība no plūdu draudiem, informē Zemkopības ministrijā.

Lubāna ezera dienvidaustrumu dambja kritiskā stāvokļa dēļ pastāvēja nacionāla mēroga plūdu draudi, jo varēja applūst līdz 60 000 hektāru lielas zemes platības.

Projekta īstenošanas laikā tiek veikta Lubāna ezera dienvidaustrumu dambja rekonstrukcija 11,1 km garumā, atjaunojot gan dambi, gan 3,9 km garumā to papildus nostiprinot ar metāla sietu konstrukcijām, kas pildītas ar dolomīta akmeņiem. Lubāna ezera dienvidaustrumu dambja rekonstrukciju paredzēts noslēgt šā gada 31. augustā.

Projekts Lubāna ezera hidrotehnisko būvju kompleksa aizsargspēju palielināšana pieguļošo teritoriju aizsardzībai pret plūdu draudiem – 1. kārta Dienvidaustrumu dambja rekonstrukcija tiek īstenots Eiropas Reģionālās attīstības fonda aktivitātē Vides risku samazināšana. Šā projekta izmaksas ir 1,3 miljoni eiro. Būvniecības tehnisko projektu izstrādāja SIA Geo Consultants, projekta tehnisko realizāciju veic SIA Riga rent, bet būvuzraudzību nodrošina SIA Zvidze.

Laikmets vairs nepieprasa, lai katrs sevi cienošs vīrietis pats uzceltu sev māju. Tā vietā nākušas dažādas iespējas pie tādas tikt, apvienojot pilsētas tuvumu, dabas klātbūtni un aktīva dzīvesveida perspektīvu. Viena no šādām pērlēm atrodama tepat Rīgā, Juglas ezera krastā, kaimiņos Brīvdabas muzejam.

Brīvdabas nams ir gleznaina meža ieloka ieskauts augstākās raudzes arhitektūras, dizaina un tehnoloģiju prasībām atbilstošs dzīvokļu komplekss, kur rast mājas un mieru no pilsētas burzmas, tajā pašā laikā atrodoties rokas stiepiena attālumā no tās epicentra.

Latectus, kas Latvijā darbojas kopsolī ar SEB banku, SIA Latectus valdes priekšsēdētājs Ģirts Grīnbergs uzsver, ka, viņaprāt, Rīgā reti ir sastopams projekts, kura tuvumā atrodams gandrīz viss komfortablai un aktīvai dzīvei: «Brīvdabas nams ir ekoloģiska un labvēlīga vide personīgai izaugsmei un ģimenes drošībai. Ezers ar tā sniegtajām atpūtas iespējām un Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs vēstures izpētei ir turpat līdzās. Veidojot šo projektu, būtiska bija infrastruktūra – liela tirdzniecības centra, veselības iestāžu, sporta bāzes, Juglas skolu un bērnudārzu tuvums, kā arī ērts sabiedriskais transports un veloceliņš. Tomēr nozīmīgākais faktors ir zaļa un norobežota vide ar iespējām 15 minūšu laikā nokļūt Vecrīgā.»

Alūksnes novada pašvaldībā vērsušies vairāki iedzīvotāji, tostarp arī ar rakstisku vēstuli, lūdzot nodrošināt brīvu piekļuvi Pullana ezera peldvietām. Par to informējusi Alūksnes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Evita Aploka, vēsta reģionālais portāls Alūksniešiem.

«Alūksnes novada pašvaldībai nepieder teritorija pie Pullana ezera, tādēļ pašvaldības vadība un speciālisti tikās ar zemes īpašnieku, kura īpašumā atrodas iedzīvotāju agrāk izmantotās peldvietas, lai uzzinātu viņa viedokli, kā atrisināt šo problēmu. Pašvaldība īpašniekam ierosināja apsvērt iespēju noslēgt jebkādu vienošanos, lai viņš nodrošinātu sabiedrībai piekļuvi Pullana ezera peldvietām un iedzīvotāji tās varētu izmantot. Diemžēl zemes īpašnieks šādu pašvaldības priekšlikumu noraidīja un informēja, ka nekustamo īpašumu pārdod kā vienu veselumu, neparedzot nekādu tā sadali,» stāsta E.Aploka.

Veicot Tempļkalna ielas gājēju tilta būvniecību Alūksnē, Madonas reģionālās vides pārvaldes prasība bija - būvniecības procesā nemainīt Alūksnes ezera krastus un gultni, informē Alūksnes pašvaldībā.

Šāda prasība tika izvirzīta, jo Alūksnes ezers un tam līdzās esošā teritorija ir uzskatāma par kultūras pieminekļu aizsardzības zonu. Ezerā dzīvo dažādas zivju un vēžveidīgo sugas, kā arī aug ūdens augi, un, aizskarot ezera krastus vai gultni, visticamāk, tiktu nodarīts kaitējums ezera ekosistēmai. Tādēļ Latvijā tradicionāli pielietoto tehnoloģiju tilta būvniecības procesā veidot smilšu uzbērumus nebija iespējams pielietot, skaidro Alūksnes pašvaldības Plānošanas un attīstības nodaļas projektu vadītāja Sanita Adlere.

Tempļkalna ielas gājēju tilta būvniecību veica uzņēmuma SIA Tilts komanda. Atbildīgais būvdarbu vadītājs, inženieris Kirils Loškarjovs atklāj, lai uzbūvētu tiltu, tika izveidota vairāk kā desmit metru gara, tehnoloģiski sarežģīta iekārta ar uzbīdīšanas mehānismu. Ar tās palīdzību bija iespējams tilta konstrukciju pārbīdīt pāri ezeram, tādēļ nebija nepieciešams ezerā veikt uzbērumus vai rakšanas darbus.

Dīzeļdegvielas noplūde no kuģa izraisījusi piesārņojumu Lielo Stopu ezerā, informē Valsts vides dienesta (VVD) pārstāve Jūlija Ņikitina.

Kuģa izraisīto piesārņojumu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbiniekiem pāris stundu laikā izdevies lokalizēt. Konstatēts, ka naftas produktu noplūde radusies kuģa īpašnieka bezdarbības dēļ. Patlaban vides pārvalde skaidro īpašnieka identitāti. Tāpat kuģa korpusā konstatēts bojājums, kas apgrūtina sanācijas darbu, līdz ar to pašvaldība lems par specializētas firmas piesaisti piesārņotā ezera ūdens attīrīšanai.

VVD Daugavpils reģionālās vides pārvalde uzsvēra ka negadījums ezera krastā vērtējams kā nenozīmīgs un neizraisīs kaitējumu vides kvalitātei. Naftas produktu noplūdes sekas galvenokārt skārušas ezera krasta nogāzes.

Uz Čehiju jābrauc skaistās dabas un senās arhitektūras dēļ. Vērts nogaršot arī čehu tradicionālos ēdienus, kas nav sastopami nekur citur pasaulē, kā arī ļauties alus baudīšanas dzīrēm. Šo dzērienu čehi ceļ lielā godā.

Man ar Čehiju saistās siltas jūtas un atmiņas, jo šajā valstī esmu dzīvojis piecus gadus, kad savulaik tur studēju Augstākajā kara skolā Viškovā. Tolaik pieņēmu un iemīļoju šīs tautas kultūru, dzīves ritmu un tradicionālos ēdienus. Studiju gados iegūtos draugus kopā ar ģimeni nesen apciemoju atkal un Čehijā izbaudījām brīvdienas teju mēneša garumā. Šķita, ka Čehijas sajūtu būšu pa šiem gadiem aizmirsis, bet, nonākot tur, man pat aizmirsās, ka kopš studiju laika pagājuši jau desmit gadi.

Kad turp braukt?

Labākais laiks, lai Čehijā izbaudītu vasaru, ir jūlijā un augustā, kad dienā gaisa temperatūra ir ap 30 grādiem, bet naktīs tā pazeminās apmēram līdz 22 grādiem. Vasarās lielā karstuma dēļ čehi savu darba dienu pakārto īpašam ciklam – sāk darbu septiņos no rīta un beidz strādāt trijos dienā. Pēc tam ierasts doties pie ūdenstilpēm. Čehijā to nav daudz, tādēļ vietējie vasaras priekus bauda pilsētas atvērtajos peldbaseinos. Vakaros sākas nakts dzīve, kad izgaismotajā Prāgā ļaudis tiekas krodziņos un restorānos.

Iesaka Laila Vārtukapteine, Elvi Latvija komercdirektore: Gruzijā dzīvoju no 2006. līdz 2008. gadam, kad tur bijām iecerējuši attīstīt mazumtirdzniecības tīklu. Politiskās situācijas dēļ šajā valstī darbība tika pārtraukta. Kopš tā laika Gruzijā jau kā tūriste esmu atgriezusies divas reizes.

Pēdējos gados šī valsts attīstības ziņā ir spērusi milzīgus soļus uz priekšu; tūristiem tā ir kļuvusi saistošāka – pilsētās restaurētas ēkas un tilti, labiekārtoti parki, ir izbūvēti un atjaunoti ceļi, tostarp tie, kas ved kalnos. Tiesa, līdz ar šīm pārmaiņām Gruzija sākusi zaudēt autentiskumu, savu senatnes elpu, nedaudz sāk līdzināties rietumiem.

Kad turp braukt?

Vasarā Gruzijā ir liela svelme, tomēr augusts ir pateicīgs mēnesis, kad apmeklēt šo valsti, jo tad nobaudāms plašs augļu un dārzeņu klāsts, garšas ziņā tie krietni pārspēj mūsējos. Augustā ir arī vīnogu ražas laiks, tādēļ ir vērts doties uz Kahetiju, kur ir milzīgas vīnogulāju plantācijas. Vīnogu vākšana nav romantiska pastaiga pa lauku, tas ir fiziski smags darbs, turklāt plantācijā, kur vīnogulāji ir augstāki par cilvēka augumu, ir ļoti karsti – tur nevar sajust vēja pūsmu. Protams, to atsver gardo ogu nobaudīšana. Vīna darīšanai tiek audzētas speciālas vīnogu šķirnes, ogas ir ļoti saldas, šķiet pat pārcukurotas.

Karostas cietums iekļuvis Premier Traveler Magazine veidotajā 10 pasaules neparastāko naktsmītņu izlasē, informē Karostas cietuma valdes locekle Monta Krafte.

Karostas cietums iekļuvis Premier Traveler Magazine (Ņujorka, ASV) decembra / janvāra izdevumā kā viena no 10 pasaules neparastākajām naktsmītnēm.

Sarakstā iekļautas naktsmītnes, kas ir savdabīgas gan novietojuma, gan dizaina un izskata ziņā, piemēram, ledus alas un lietus mežs Kanādā, veca lidmašīna Kostarikā, lieli koki, kuros iekārtas teltis, un alas Austrālijā.

No visiem Karostas cietuma apmeklētājiem, apmēram 30% gadā ir ārzemju tūristi.

Visu 10 neparastāko nakšņošanas vietu sarakstu var apskatīt, klikšķinot šeit.

Cepu, cepu piparkūku – vienu sev, vienu eksportam… tiku 3. vietā pasaulē.

2024. gadā pēc kviešu eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija bija pirmajā vietā pasaulē, bet no kviešu miltiem ceptu piparkūku eksportā – 3. vietā pasaulē. Kvieši ir Latvijas visnozīmīgākā graudaugu kultūra. 2024. gadā 42% no visas Latvijas sējumu kopplatības bija kviešu sējumi. No 2020. gada Latvija katru gadu no kviešu (neskaitot cietos kviešus un kviešu sēklas) eksporta gūst ienākumus vairāk nekā pusmiljarda eiro apjomā un ir kļuvusi par nozīmīgu kviešu piegādātāju pasaules tirgum.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā pēc ienākumiem no kviešu eksporta Latvija ar 569 miljoniem eiro (1,4% no pasaules eksporta tirgus) bija 15. vietā pasaulē, Lietuva ar 813 miljoniem eiro (2,04% no pasaules tirgus) bija 13. vietā pasaulē, bet Igaunija ar 123 miljoniem eiro (0,31% no pasaules eksporta tirgus) bija 24. vietā pasaulē. Lielākie pasaules kviešu eksportētāji 2024. gadā bija Kanāda (13,8% no pasaules eksporta tirgus), ASV (13,3% no pasaules eksporta tirgus) un Austrālija (12,9% no pasaules eksporta tirgus).

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2023. gadā katrs desmitais pasaulē pārdotais ēvelētais skujkoku dēlis un dēlītis tika ražots Igaunijā. Savukārt Latvija 2023. gadā bija pasaules līdere apšu un bērza dēļu eksportā.

Grīda ir svarīgs ēku elements, un gadsimtiem ilgi Latvijā grīdu ēkas veidoja no tā paša materiāla, kurš ir zemes virsmā - smiltis vai māls. Koka grīdas bija nepieciešamas gadījumos, kad būve tika celta virs zemes virsmas līmeņa, kad tika celta vairāku stāvu ēka, arī tad, ja būve tika celta uz pāļiem - virs ūdeņiem vai purviem. Latviešu zemnieku sētās dominēja vienstāva apbūve, ēku grīdas bija no māla klona, bet koka grīdas segums plašāk ieviesās tikai 19. gadsimtā. Māju priekštelpas, kas aizņēma mājas lielāko daļu un kurā atradās pavards un dzīvoja saime, pamatnes segums līdz pat 19. gadsimta beigām tika veidots no māla klona. Koka seguma grīdas sākumā parādījās tikai no priekštelpas nodalītajā istabā vai kambaros (Augusts Bīlenšteins. Latviešu koka celtnes un iedzīves priekšmeti, Rīga, Jumava, 2021., 79.lpp.).