Atpūta

Piektdienas intervija ar Radisson Blu Rīdzene Hotel ģenerāldirektoru Jāni Vālodzi

Lelde Petrāne, 14.11.2014

Eintracht Frankfurt mājas stadionā.

Foto: no personīgā arhīva

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

Pievienot komentāru

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Radisson Blu Rīdzene Hotel ģenerāldirektors Jānis Vālodze. Radisson Blu Rīdzene Hotel ir pieczvaigžņu viesnīca Rīgas centrā ar 95 istabām un darbojas ar Radisson Blu zīmolu kopš 2010. gada 1. jūnija.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Viesnīcas man ir šķitušas interesantas un patikušas jau no pašas bērnības, kad ceļoju kopā ar vecākiem, bet mērķtiecīgi uz to nekad neesmu gājis. Pēc vidusskolas beigšanas iestāšanos tūrisma skolā noteikti varētu raksturot kā nejaušību, jo tāda īpaša plāna, ko darīt, man nebija. Runājot par uzņēmumu, darbs starptautiskā viesnīcu tīklā, manuprāt, ir noteikti labākā izvēle profesionālā ziņā.

- Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu pārstāvēto nozari un Latvijas valsti kopumā?

Iepriecina, ka nozare ir atguvusies pēc krīzes, iepriecina, ka attīstās jauni projekti, iepriecina, ka gastronomiskais piedāvājums ar katru brīdi uzlabojas un paliek interesantāks. Apbēdina, ka nozarē vēl joprojām daudzviet valda neprofesionalitāte, apbēdina, ka nozarē ir liela sezonalitāte, apbēdina, ka pieprasījumā ir krasa atšķirība starp Rīgu un reģioniem, ka Rīgā nav konferenču centra un Latvijas kā galamērķa reklāmai vienmēr ir par maz finanšu un resursu.

- Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu pārstāvēto uzņēmumu?

Priecē tas, ka šis ir bijis ļoti labs gads, ka esam spējuši kāpināt pilnīgi visus finanšu rezultātus un arī kvalitātes rādītājus, kas ir cieši saistīti savā starpā. Priecē strādāt labā komandā un priecē, ka mums ir labi darbinieki, pateicoties kuriem, arī esam spējuši sasniegt šos rezultātus. Tā īsti mani nekas neapbēdina. Protams, visur ir savas problēmas, bet es to vairāk uztveru kā izaicinājumu.

Mērķtiecīgi strādājam pie lietām, kuras varam ietekmēt un mainīt. Tai pašā laikā esmu sapratis, ka nav jēgas satraukties par lietām, kuras nevaram ietekmēt, tikai jāmācās sadzīvot ar tām.

- Vai Jūs un Jūsu pārstāvēto uzņēmumu var atrast interneta sociālajos tīklos un sociālajos portālos. Kāpēc – jā vai nē?

Protams, ka esam visur, jo mūsdienās, ja neesi sociālajos, neesi nekur. Neskatoties uz visām jaunajām lietām, esmu pārliecināts, ka laba un kvalitatīva gulta, tīra istaba, garšīgs ēdiens un laipns serviss ir daudzkārt svarīgāki par jebkuru jautru un atraktīvu postu Facebookā.

- Vai darbinieku trūkumu izjūtat?

Dotajā momentā nē, bet noteikti nevar izlikties, ka industrijā tā nav problēma. Pieaugot konkurencei un arī turpinoties darbinieku izceļošanai, tā tikai saasināsies. Skolas jau it kā gatavo daudz kadru, bet industrijā diemžēl paliek daudz mazāk nekā gribētos. Protams, pie tā jāstrādā arī pašiem uzņēmumiem, lai padarītu industriju atraktīvāku jauniem cilvēkiem.

- Kas jāņem vērā cilvēkam, kurš vēlas strādāt Jūsu pārstāvētajā uzņēmumā?

Pirmkārt, jau cilvēkam ir jābūt gatavam pakalpot citam cilvēkam, jo visi to nevar un viņiem tas vienkārši nav dots. Savukārt, augstākais līmenis un veiksmes atslēga ir pārspēt viesa sagaidīto un sniegt servisu, ko viņš pat nav gaidījis. Kā multfilmas Gardēdis noslēgumā teica Egons Gusto: «Pārsteidz mani». Tāpat ir svarīgas visas klasiskās īpašības ko novērtē jebkurš uzņēmums – godīgums, lojalitāte un vienkārši strādāt gribēšana.

- Kādi ir uzņēmuma tuvākie un tālākie mērķi?

Tuvākie mērķi ir pozitīvi pabeigt šo veiksmīgo gadu. Tālākie ir veikt istabu rekonstrukciju divos nākamajos gados un saglabāt esošās tirgus pozīcijas, neskatoties uz konkurenci, kas kļūs daudz saspringtāka tuvākajos gados.

- Pastāstiet par savu ceļu uz pašreizējo amatu un to, kāds bija Jūsu pirmais darbs?

Tūrisma skolas laikā bija dažādi sīki darbi, kā, piemēram, tūrisma izstādēs un arī, protams, prakses. Pirmais, ko esmu darījis viesnīcā, ir paklāju mazgāšana, un arī tas toreiz šķita ļoti interesanti. Studenta gados esmu arī strādājis drukātavā Vācijā. Tāds kārtīgs pirmais darbs bija par administratoru viesnīcā Hotel de Rome, kas toreiz – 1995. gadā, kad sāku strādāt, viennozīmīgi bija lepnākā Rīgas viesnīca. Īstenībā pat žēl, ka tas šarms pilnībā pagaisis. Bet, neskatoties uz lepno nosaukumu, lai apmierinātu visas savas vajadzības, nācās arī paņemt kādu bezalgas atvaļinājumu un aizbraukt līdz drukātavai Vācijā, lai atkal gadu varētu dzīvot bez bēdām. Tie bija viennozīmīgi ļoti interesanti gadi – deviņdesmito gadu sākums, kolorīta publika un arī paši jauni un traki. Šajos četros gados iegūto noteikti varētu saukt par viesmīlības pamatu ielikšanu. Bet nu pēc četriem gadiem tomēr kļuva par garlaicīgu un piekritu sava drauga piedāvājumam pastrādāt tolaik ekskluzīvajā viesu namā uz Stabu ielas Nams 99. Arī bija interesants laiks ar vēl kolorītāku klientūru, bet ilgtermiņā tas noteikti nebija tas, ko vēlējos, jo ar 8 apartamentiem man kļuva ātri par garlaicīgu un vienkārši jutu, ka sāku stagnēt.

Paldies Dievam 1999. gadā radās iespēja doties uz Frankfurti un pusotru gadu pastrādāt pieczvaigžņu lidostas viesnīcā Sheraton Frankfurt Airport Hotel&Conference Center. Visvairāk mani pārsteidza apjomi, ar ko sākumā nebija viegli sarast, jo lēciens no viesnīcas ar 8 istabām uz viesnīcu ar 1008 istabām jau nav nekāda joka lieta. Tas bija fantastisks laiks, darbs un slodze nebija no vieglākajiem, bet tā bija cita elpa, cits līmenis, cita līga. Tieši blakus otrā lielākā Eiropas lidosta, viesi no visas pasaules, 47 dažādu tautību darbinieki. Varētu teikt, ka šeit es pa īstam ieliku stūrakmeni savai viesnīcnieka karjerai, jo tā bija neatsverama pieredze. Visu laiku nostrādāju viesu uzņemšanas nodaļā kaut pienākumi ik pa laikam mainījās. Biju ļoti labi iedzīvojies, bet, tā kā tad vēl nebijām Eiropas Savienībā, precīzi pēc pusotra gada bija jādodas prom. Kad ar autobusu atgriezos, nākamajā rītā saņēmu zvanu no savas bijušās kolēģes, ka jānāk uz interviju, jo Latvijā ienāk jauna viesnīcu ķēde ar nosaukumu Reval un pēc pāris mēnešiem tik atvērta Reval Hotel Latvija.

Vēl jau bija daži piedāvājumi, bet skaidri zināju, ka neko mazu pēc Frankfurtes negribu un tā arī piekritu, nemaz nenojauzdams, ka šajā viesnīcā pavadīšu nākamos 11 gadus. Sāku ar viesnīcas atvēršanu kā viesu uzņemšanas nodaļas maiņas vecākais, pēc tam turpināju kā viesu uzņemšanas nodaļas vadītājs un pēc tam - kā istabu dienesta vadītājs. Līdz 2010. gada jūnijā Reval zīmols tika likvidēts un viesnīca turpināja savu darbu jau zem Radisson Blu zīmola. Zīmola maiņa bija jāveic mēneša laikā, kas atkal bija vareni aizraujošs pasākums. 2011. gada vasarā man piedāvāja iespēju iesaistīties Mentor Mentee programmā, kuras ietvaros tiek sagatavoti jaunie ģenerāldirektori. Komplektā saņēmu arī visu Radisson Blu Latvija Hotel ēdienu un dzērienu saimniecību ar konferenču centru, diviem bāriem, restorānu, vīna bāru un kafejnīcu. Ņemot vērā 0 pieredzi ēdināšanas jomā, tas pasākumu padarīja par vēl lielāku izaicinājumu. Vēl joprojām esmu pateicīgs tā laika ģenerāldirektoram par izrādīto uzticību un doto iespēju kā rezultātā ieguvu kārtējo nenovērtējamo pieredzi. Savukārt, vēl pēc deviņiem mēnešiem radās vienreizēja iespēja stāties Radisson Blu Ridzene Hotel viesnīcas vadītāja amatā. Un šovasar nokārtoju programmas gala eksāmenus un augustā oficiāli ieguvu ģenerāldirektora titulu. Paralēli no 2013. gada pavasara pildu arī Latvijas Viesnīcu un Restorānu Asociācijas prezidenta amata pienākumus.

- Kā un kad radies Jūsu pārstāvētā uzņēmuma nosaukums un logo?

Radisson zīmola pirmsākumi meklējami 1909. gadā, kad Mineapolē atvērtā viesnīca tika nosaukta slavenā franču ceļotāja un pētnieka Pjēra Radissona vārdā. Pēc tam 1962. gadā to iegādājās Kurts Karlsons, ar ko arī sākās iespaidīgā zīmola un viesnīcu tīkla attīstība. Pašreizējais logo izveidojās 2009. gadā, kad Radisson pārtrauca sadarbību ar SAS un arī logo aizvietoja to ar BLU. Savukārt Rīdzene savu vārdu ir ieguvusi no Rīdzenes upes, un tās nosaukums ir vairākkārt mainījies – Viesnīca Ridzene, Park Hotel Ridzene, Reval Hotel Ridzene un visbeidzot Radisson Blu Ridzene.

- Atklājiet kādu faktu, kuru mūsu lasītāji, iespējams, vēl nezina par Jūsu pārstāvēto uzņēmumu.

Radisson ir pirmais amerikāņu zīmols, kurš ienāca bijušās Padomju Savienības tirgū un viesnīcai Rīdzene šogad paliek 30 gadi!

- Kādas izmaiņas likumdošanā Jūs vēlētos redzēt?

Samazinātu PVN likmi pārtikas produktiem un automātiski arī ēdināšanas pakalpojumiem.

- Vai ir kas tāds, kas Jūs pēdējā laikā ir patiesi pārsteidzis – patīkami vai nepatīkami?

Pirmais, kas nāk prātā, ir mūsu viesnīcas viesu uzņemšanas nodaļas darbinieks Edgars. Viesnīcas viesis, izbraucot no viesnīcas, atstāja istabas seifā piecus naudas makus un divus planšetdatorus. Kad tas tika atklāts, viesis bija jau Tallinā, un nākamajā dienā jau bija jālido uz mājām. Tā kā bija jau diezgan vēls vakars un nebija daudz variantu, Edgars pieņēma lēmumu, ka pats personīgi nogādās viesim visas aizmirstās mantas ar auto. Vienmēr augsti vērtēju cilvēkus, kas var patstāvīgi un ātri pieņemt lēmumu. Prieks, ka ar tādiem strādāju kopā.

- Kurš ir Jūsu mīļākais ēdiens un dzēriens?

No dzērieniem noteikti alus, bet arī nav nekas pret vīnu un ziemā - kādu labu konjaku. Ēdiena ziņā neesmu izvēlīgs, garšo gandrīz viss, patīk dažādība, un vienmēr esmu gatavs pamēģināt kaut ko jaunu. Bet, ja jānosauc viens top ēdiens, tas laikam būs kvalitatīvs Argentīnas steiks.

- Kura grāmata/filma/personība ir uz Jums atstājusi vislielāko ietekmi – profesionāli un personīgi?

Ja pavisam godīgi, tad nekāds liels grāmatu lasītājs es neesmu, bet no tā, ko pēdējā laikā esmu izlasījis, uz mani lielu iespaidu ir atstājušas visas trīs Hoseinī grāmatas, kas dod diezgan dziļu ieskatu Afganistānas dzīvē un pēc izlasīšanas šķiet, ka mums Latvijā vispār nav, par ko sūdzēties. Protams vienmēr patīk palasīt kaut ko par viesnīcām kā Viesnīca un Hotel Babylon, ko varētu droši saukt par industrijas klasiku. Pašlaik lasu Jelgava 94, kas izsauc daudz smaidu, jo tā ir ekskursija atpakaļ uz vētrainajiem deviņdesmitajiem. Pārsteidz, cik precīzi autors ir detaļās aprakstījis tā laika izjūtas.

Nedomāju, ka uz mani lielu ietekmi būtu atstājusi kāda filma, bet mani saista daudz kas no vācu kino kā Soul Kitchen, Good by Lenin, Almanya, Knocking on the Heavens Door, Sonnenallee.

Runājot par personībām, personīgi tie noteikti ir vecāki, bet profesionāli tie būs ļoti daudzi cilvēki, ar ko šos 20 gadus esmu strādājis kopā un no kuriem esmu mācījies.

- Kur un kā vislabāk atpūsties pēc darba un smelties enerģiju?

Visvairāk es izbaudu atpūtu ģimenes lokā, vai tās būtu kādas ekskursijas, izbraucieni, sporta aktivitātes vai vienkārši jautri pavadīts laiks vasarnīcā. Pa retam uzspēlēju galda tenisu un volejbolu, vasarā izbraucu ar riteni un ziemā visi kopā kāpjam uz distanču slēpēm. Bet nu sportot noteikti vajadzētu vairāk nekā tas tiek darīts pašlaik. Vēl viena kaislība man ir futbols, ko izbaudu skatoties. Tā ir vēl viena saite, kas palikusi ar Frankfurti – joprojām esmu Eintracht Frankfurt futbola komandas fanu kluba biedrs, aktīvi sekoju līdzi kluba gaitām un mēģinu arī reizi gadā apmeklēt kādu spēli, kas katru reizi ir neaizmirstams piedzīvojums.

- Izstāstiet, lūdzu, savu mīļāko anekdoti vai kādu smieklīgu/interesantu atgadījumu no dzīves/darba.

Tiem, kas strādā viesnīcās, anekdotes nemaz nevajag, jo dažādu pārpratumu un jocīgu situāciju ir ļoti daudz. Jau sen, sen sapratu, ka šī ir viena jautrākajām industrijām, jo parasti nevienam no maniem draugiem, kas nestrādā viesnīcās, nekad tik daudz uzjautrinošu stāstu nav. Viss ir pavisam vienkārši, satiekas dažādas kultūras, bieži vien valodas barjera un vienkārši cilvēks ir ārpus savas komforta zonas. Nu tad pastāstīšu vienu no saviem mīļākajiem stāstiem vēl no Frankfurtes laikiem.

Pie manis reģistrējas kungs no Japānas un jau izskatās, diezgan pārsteigts, kad pasniedzu viņam reģistrācijas formu, kura jāatdzīst pēc sava apjoma daudz neatpalika no pirkuma līguma. Neatguvies no pārsteiguma, kungs man jautā, ko viņam pildīt? Uz ko es laipni paskaidroju, ka man vajag tikai viņa adresi un parakstu, nu tad viss sākas.

Kungs: «Kādu adresi?»

Es: «Adresi, kur jūs dzīvojat.»

Kungs: «Bet es dzīvoju Japānā!»

Es: «Nu tad jūsu adresi Japānā.»

Kungs: «OK» un sāk ļoti cītīgi rakstīt. Tā kā man vēl viss jānoformē sistēmā, īpaši nepievēršu uzmanību, ko viņš tur raksta, nu kad man jau atslēga gatava, nedaudz vēl pagaidu, kamēr kungs uzvelk pēdējo loku un stiepjos pēc reģistrācijas kartes. Kad uzmetu tai aci, gandrīz vienlaicīgi iekožu mēlē, jo visā milzu formulārā stāv uzrakstīti lielajiem burtiem tikai divi vārdi: «IN JAPAN.»

- Jūsu novēlējums db.lv lasītājiem.

Esiet pozitīvi un neesiet augstprātīgi! Jūsu attieksme ietekmē jūsu apkārtējo vidi un tā vienkārši izplatās kā, vai nu pozitīva, vai negatīva infekcija. Mainiet lietas, ko variet ietekmēt, un mēģiniet nesatraukties, par to, ko jūs nevariet ietekmēt. Un pats galvenais visiem labu veselību, jo visu pārējo var nokārtot!