Pilna intervija ar Lattelecom Rīgas maratona direktoru: Ceļā uz zeltu

2018. gada 02. marts plkst. 10:10
Sadaļa: Dzīvesstils
Dalies ar šo rakstu

Lattelecom Rīgas maratons nav tikai priecīgas skrējēju sejas, izlieti sviedri un sportotprieks. Šim pasākumam ir savs devums Latvijas tautsaimniecībā

Nolūkā noskaidrot to, cik lielu «naudas pēdu» maratona norises dienās atstāj skrējēji un viņu līdzjutēji, veikts pētījums. Par to plašāk DB stāsta SIA Nords Event Communications valdes priekšsēdētājs, Lattelecom Rīgas maratona direktors Aigars Nords un pētījuma veicējs SIA KEKonsultācijas valdes priekšsēdētājs Elmārs Kehris.

Šogad maijā notiks 28. Lattelecom Rīgas maratons. Cik gadus Jūs esat pie šī pasākuma organizēšanas stūres?

Aigars Nords (A.N.): Šis būs 12. maratons, kuru organizēsim. Protams, ja atskatās uz to laiku, kad sākām, toreiz situācija bija cita. Skriešana nebija tik populāra, un arī mēs paši taustījāmies un domājām, kā šādu pasākumu noorganizēt, jo nevienam nebija pieredzes šajā jomā. Nezinājām, kā pareizi jāveic laika atskaite, kur ražo medaļas, kā pareizi rīkoties, lai varētu slēgt ielas. Nebija arī kam palūgt padomu. Paši kā komanda bijām braukuši uz ārvalstu maratoniem, taču tur pieredzi guvām tikai kā dalībnieki. Skaidras vīzijas mums nebija, un valdīja neziņa par to, kā un vai šis pasākums gūs atsaucību. Tā bija mana un komandas vēlme pamēģināt, jo mums pašiem patika skriet.

Vai atminaties, cik pirmajā gadā bija dalībnieku?

A.N.: Jā, es labi atceros – 1000 dalībnieku. Maratona distanci skrēja ap 100 cilvēku. Rīgas maratonam labā ziņa ir tā, ka kopš 1991. gada, kad tas notika pirmo reizi, tā organizatori bija spējuši noturēt šo tradīciju. Tolaik šo pasākumu organizēja Rīgas Domes paspārnē esoša organizācija ar Jāni Karavaičiku un Aleksandru Balsi vadībā. Pēc pirmā masveidīgā maratona 1991. gadā dalībnieku skaits līdz ar Padomju Savienības sabrukumu un robežu aizvēršanu strauji kritās, bet skriešanas kustība izčākstēja. Tomēr paldies Karavaičika komandai, ka Rīgas maratona tradīciju dzīvu uzturēja līdz pat 2006. gadam. Mēs ienācām ar citu redzējumu, kā šo pasākumu vēlamies organizēt. Mūsu vīzija bija tiekties uz to pieredzi, kāda ir maratoniem Čikāgā, Ņujorkā un citviet ārvalstīs. Kā līdz tam nokļūt, gan nebija skaidrs.

Vai uzreiz bija skaidrs, ka maratons varētu būt pienesums Latvijas ekonomikai, ka tas nebūs tikai dažu simtu cilvēku sportiskās izlaides pasākumus?

A.N.: Bija sajūta, ka tas var izaugt par kaut ko lielu, bet es nevarētu teikt, ka jau sākumā zinājām, ka maratons varētu kaut ko dot Latvijas ekonomikai. Sākumā centāmies savilkt galus kopā, noorganizēt kaut ko foršu. Pirmajos gados mūsu budžets bija aptuveni 70 tūkst. latu. Pēc tam jau ar laiku redzējām, ka cilvēkiem šis pasākums iepatīkas un skriešana pārvēršas sava veida kustībā. Turklāt maratons sāk interesēt arī ārvalstniekus.

Kas ir tas dzinējspēki, kas jums jau 12. gadu mudina turēt maratona organizēšanas stūri?

A.N.: Patīkamākais ir tas, ka tas neapnīk. Turklāt, tuvojoties pasākumam, adrenalīns vairojas, un šī sajūta pievelk gan mani, gan citus komandas biedrus. Tas ir īpašs brīdis, kad uzej starta arkā un redzi, kā pūlis aizskrien. Tā «elektrība», kas šajā dienā virmo gaisā Rīgā, ir īpaša. Redzu laimīgas sejas un to, kā gadu no gada cilvēki piedalās sacensībās atkal un atkal, kā viņi izaug savā varēšanā un pieveic jau lielākus attālumus. Tā nav vairs tikai paskriešana, maratons ir izaudzis par lielu notikumu. Pēc tam uztaisām pētījumu un, redzot rezultātus, apzināmies, ka viss ir lieliski.

Pasākuma norises dienā organizatoru un to palīgu «armija» ir liela. Tā noteikti ir tikai aisberga redzamā daļa. Kāda ir šī pasākuma rīkošanas aizkulišu aina, cik ilgs un apjomīgs darbs tiek ieguldīts pirms tam?

A.N.: Jau tagad plānojam, kādas būs 2019. un 2020. gada finanses. Domājam uz priekšu arī pētījuma sakarā – kādas ir prognozes par ārvalstu dalībnieku skaita palielināšanos, un kādi ir lielākie mērķa tirgi. Droši vien cilvēkiem no malas šķiet – kas tur liels ko tādu organizēt? Novelk līniju, izšauj starta signālu, un viss notiek. Joprojām, kad parunāju ar saviem bijušajiem klases biedriem, dzirdu jautājumu: ko tu dari? Atbildu, ka organizēju maratonu. Viņi pārprasa: bet ar ko tu nodarbojies? Cilvēkiem ir neizpratne, ka veselu gadu kaut kas tāds būtu jādara, bet tas ir darbietilpīgs process, jo ir jāveido attiecības ar sponsoriem, jāpiesaista ārvalstu dalībnieki, jādabū visi saskaņojumi, kas nepieciešami pasākuma norises dienai, jāgādā par satiksmes regulēšanu, drošību un galu galā par IT sistēmām, kas to visu sajūdz kopā, kā arī par medaļu un numuru zīmju sagādāšanu.

Kur, starp citu, tiek ražotas medaļas?

A.N.: Dienvidāfrikā. Sadarbojamies ar kompāniju, kurai šajā jomā ir liela pieredze, tā ražo medaļas Londonas, Ņujorkas u.c. maratoniem. Savukārt laika uzskaites sistēmas know-how pērkam no Vācijas partneriem. Visa gada garumā pie šī pasākuma strādā pieci uzņēmuma darbinieki, bet, tuvojoties maratonam un tā norises dienās, komandas lielums sasniedz vismaz 1000 cilvēku. Viņu vidū ir policijas darbinieki, brīvprātīgie, partneru cilvēki – gluži kā Dziesmu un deju svētkos.

Kāds ir 2018. gada maratona budžets? Vai tā apjoms pa gadiem ir mainījies?

A.N.: Pēdējos gados maratona budžets ir ap vienu miljonu eiro. Pa gadiem tas ir pakāpeniski palielinājies. Mums sākumā naivi šķita, ka, pieaugot dalībnieku skaitam, fiksētās izmaksas nepalielināsies, bet pieaugs tikai tās, kas saistītas ar dalībniekiem. Protams, ar katru gadu saredzam aizvien jaunas iespējas, ko vēl var uzlabot un kur ieguldīt. Ceram, ka nākotnē realizēsim plānu un iegūsim augstāku Starptautiskās vieglatlētikas federācijas piešķirto maratona kvalifikāciju, nekā tā ir pašreiz. Tas arī saistīts ar papildu izmaksām, kas budžetu padarīs vēl smagnējāku.

Kā sadalās budžeta līdzekļi – cik procenti ir dalības maksa, cik sponsoru līdzekļi?

A.N.: Ieņēmumi no sponsoru finansēm veido lielāko budžeta daļu. Ja nav sponsoru un finansētāju atbalsta, tad šādu pasākumu Latvijā ir ļoti grūti uztaisīt, jo nevaram atļauties prasīt tādu dalības maksu, kādu iekasē Rietumu valstīs notiekošie maratoni. Ja gribam saglabāt lavīnveidīgu kustību, dalības maksai ir jābūt cilvēkiem draudzīgai. Šajā ziņām esam viens no pieejamākajiem maratoniem savā reģionā.

Miljons eiro budžets ir pietiekams, lai apmierinātu pasākuma mēroga ambīcijas? Kā šajā ziņā izskatāties uz citu valstu fona?

A.N.: Domāju, ka ar šo budžetu esam sasnieguši daudz. Kā apliecinājums tam ir Starptautiskās vieglatlētikas federācijas piešķirtā bronzas kategorija. Šo līmeni esam attaisnojuši ar uzviju. Pasaulē notiek tūkstošiem maratonu, bet bronzas līmeņa sacensības ir aptuveni 50, un Lattelecom Rīgas maratons ir šajā sarakstā, mēs tajā izskatāmies pieklājīgi.

Kāds solis jāsper, lai iegūtu sudraba vai zelta kvalitātes zīmi?

A.N.: Tas ir cieši saistīts ar ambīciju līmeni. Kā man savulaik stāstīja kāds Berlīnes maratona organizators: pasaki man, kāds ir tava rīkotā maratona budžets, un es pateikšu, cik ātri ir tavas trases labākie skrējēji. Ja vēlies iet uz sudraba vai zelta kategoriju, tad proporcionāli pieaugs arī pasākuma budžets. Mums līdz zelta maratonam ir jāpaaug par 30 līdz 40%, galvenokārt budžeta apjomu palielina balvu fonds. Ir svarīgi, lai maratonā piedalās pasaules labākie atlēti, bet, lai viņus atvilinātu, ir jārēķinās ar lielām izmaksām. Lai augstas klases sportists izietu uz startu, viņam ir jāmaksā tā dēvētā parādīšanās naudas. Augsta līmeņa maratonā, kurā ir ataicināti olimpisko spēļu medaļu ieguvēji, ir jārēķinās vismaz ar 50 tūkst. eiro tikai par to, lai šie sportisti izietu uz starta, nemaz nerunājot par balvu fondu. Mums balvu fonds ir aptuveni 100 tūkst. eiro liels, un šajā ziņā mums ir grūti konkurēt ar Ņujorku vai Londonu, un tas nemaz nav vajadzīgs. Mūsu mērķis ir kļūt par reģionālo maratona centru, un šajā ziņā varam konkurēt, jo Ziemeļeiropā esam vienīgais bronzas līmeņa maratons, tā kā ne Stokholmā, ne Helsinkos, ne Tallinā, ne Viļņā un pat ne Krievijā tik augsta līmeņa skriešanas sacensības nenotiek. Tuvākais konkurents ir Prāgas maratons. Nesen bija ziņa, ka Tokijas maratonā tika uzstādīts jauns Japānas rekords un skrējējam, kurš to paveica, prēmijās tika izmaksāts gandrīz miljons dolāru. Mēs zinām savu vietu un saprotam, ka esam augsta līmeņa maratons, kuru izvēlas arī tie, kuri mērķē, piemēram, uz Ņujorkas vai Londonas maratoniem, kuru reizi mūžā vēlas noskriet daudzi.

2012. gadā intervijā Dienas Biznesam uzsvērāt, ka ir svarīgi Rīgu «uzlikt» uz pasaules maratonu kartes. Vai tas ir izdevies, proti, vidēji cik daudz ārvalstu skrējēju piedalās sacensībās, un kādus panākumus šajā jomā gribētu sagaidīt nākotnē?

A.N.: 2012. gadā ārvalstnieku skaits bija 2000. Pirmo rekordu šajā ziņā sasniedzām 2014. gadā, kad sacensībās piedalījās 3000 ārvalstu skrējēji, bet pagājušajā gadā to bija jau 3800. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem skrien maratonu vai pusmaratonu. Mēs ceram šogad sasniegt jaunu rekordu, jo par godu Latvijas simtgadei esam vēl vairāk domājuši par aktivitātēm trasē. Plāns ir iet vēl tālāk. Idejiski – kāpēc ne? Nevajadzētu būt šķēršļiem. Esam tuvākos kaimiņus jau «apguvuši», pie mums brauc somi, igauņi, leiši, krievi, vācieši un briti. Zviedri nezin kāpēc brauc salīdzinoši maz.

Varbūt viņiem populārāki citi sporta veidi, piemēram, nūjošana?

A.N.: Zviedri patiesi ir aktīvi sportotāji, viņi gan nūjo, gan slēpo, gan skrien. Iespējams, pie kūtrās zviedru dalības Rīgas maratonā vainīgs fakts, ka šajā laika periodā notiek arī Gēteborgas pusmaratons un drīz pēc tam arī Stokholmas maratons.

Kā notiek ārvalstu dalībnieku piesaistīšana?

A.N.: Šeit jāuzsver divas lietas. Viena ir reputācija, kuru nodrošina bronzas kategorijas iegūšana, kas dod tiesības atrasties kvalificēto maratonu listē. Kategorija ir mēraukla, pēc kuras sacensības izvēlas skrējēji visā pasaulē. Ja iesim uz augstāku līmeni, tas iedos vēl vienu papildus stimulu braukt pie mums. Otrs virziens ir mūsu komandas tūres pa ārvalstu maratoniem, piemēram, uz Berlīni, Helsinkiem, Prāgu, Stambulu, Maskavu. Mūsu mērķis ir ne tikai skriet šajās sacensībās, bet piedalīties izstādēs, kas notiek pirms lielā notikuma, jo tajās var satikt visus skrējējus, kuriem varam pārdot stāstu par Rīgu un mūsu maratonu. Tas, cik daudz šajās dienās strādā, lielā mērā nosaka atgriezenisko saiti ar ārvalstu dalībnieku pulku mūsu organizētajā maratonā. Tāpat popularizēšanas rīks ir starptautiskais mārketings. Mums ir virkne partneru – maratonu, ar kuriem apmaināmies ar informāciju. Viņi par mums stāsta savos pasākumos, un mēs – par viņiem.

Pieminējāt, ka pasaulē ir 50 bronzas līmeņa maratoni. Cik ir zelta un sudraba maratonu?

A.N.: Zelta līmeņa maratoni ir aptuveni 30. Top desmitniekā ietilpst Ņujorka, Londona, Berlīne, Tokija, Bostona, Čikāga. Mums šķiet svarīgāk sacensties ar Prāgu un arī Valensiju, jo ar šīm pilsētām ekonomikas ziņā Rīga ir salīdzināma. Ja teiktu, ka gribam līdzināties Ņujorkas maratonam, tas būtu tāls un nesasniedzams sapnis. Bieži vien Rietumos maratoni ir kļuvuši ļoti primitīvi – starts un finišs. Tas nav nekas slikts, bet no standarta risinājuma gribam izvairīties. Mēs nevaram to atļauties, jo te nav pasaules mērogā pašsaprotams maratons.

Kas ir svarīgākie kritēriji, kurus skrējēji vērtē maratonā, un kā var pārsteigt dalībniekus?

A.N.: Cenšamies pārsteigt ar to, ko nevar sastapt citur. Veidojam kultūras goda sardzi, kur simtiem dejotāju sveic skrējējus un viņiem «dod pieci». Tāpat iekļaujam trasē centrālās Rīgas vietas, piemēram, Brīvības pieminekli, operu. Trase ir tūrisms pa pilsētu maratona laikā. Šogad centīsimies ieviest arī Latvijas labumus, ar kuriem skrējējus cienāsim trasē. Galvenais ir palikt atmiņā.

Vai šogad arī saistībā ar Latvijas simtgadi ir kaut kas īpašs padomā?

A.N.: Mums ir plānā īpaša medaļa un krekls. Katru gadu zīmējumu uz krekla veido kāds mākslinieks.

Kuram māksliniekam šogad būs tas gods?

A.N.: Vēl nevar atklāt, bet tas būs klasiķis. Tāpat šogad būs jauni trases elementi. Trase ir tā, kas liek atgriezties maratonā. Cilvēki, it īpaši amatieri, interesējas, vai trase ir ātra. Viņiem teorētiski vajadzētu būt visvairāk vienalga, jo kāda starpība, vai noskrien maratonu četrās vai četrās stundās 15 minūtēs, bet viņi skatās, kā līderi skrien.

Vai svarīgi ir mainīt trasi, lai tiem, kas Rīgā atgriežas atkārtoti, būtu iespēja ikreiz redzēt kaut ko jaunu?

A.N.: Mums pēdējos gados trase nav mainījusies, bet šogad būs vairāki būtiski jauni elementi. 2019. gadā ieviesīsim tālejošus uzlabojumus. Pasaules lielākie maratoni nav mainījuši trases vairāk nekā desmit gadus, jo tā ir liela investīcija. Turklāt Ņujorkā ir vienkāršāk trasei ļaut vīties pa visu pilsētu. Rīga ir ievērojami mazāka, no pilsētas robežas līdz centram ir tikai 12 km, bet maratonā ir 42 km.

Kādēļ nolēmāt pētīt maratona ietekmi uz Latvijas ekonomiku? Kādi ir galvenie secinājumi?

A.N.: Mēs sapratām, ka maratons pēdējos gados ir izaudzis par ievērojamu pasākumu, un sajūta bija, ka tā ietekme uz ekonomiku ir liela. Gribējām saprast, cik mēs dodam atpakaļ valstij, jo nav noslēpums, ka kaut kādā brīdī mēs domājam arī lūgt valsts atbalstu maratona organizēšanā. Lai pasākumu paceltu nākamajā līmenī, esošie privātie līdzekļi varētu būt par mazu. Būtībā esam šajā stadijā jau nonākuši. Piesaistījām Elmāru Kehri, jo viņam bija pieredze citu sporta pasākumu pētīšanā.

Elmārs Kehris (E. K.): Uzreiz sapratu, ka pasākums ir ievērojams, jo galveno ekonomisko ietekmi rada kuplais ārvalstu dalībnieku skaits. Viņi Latvijas ekonomikai piesaistīja 2,5 milj. eiro. Ārvalstu skrējēji Latvijā uzturas vidēji trīs dienas, kuru laikā viņi šeit atpūšas, ēd un nakšņo. Svarīgi bija noskaidrot tieši, cik ārvalstu dalībnieki tērē un kam. Ārvalstnieku tēriņu apjoms ir cieši saistīts ar to, no kuras valsts tie ir. Piemēram, lietuvieši veido mazākus ikdienas tēriņus nekā francūži, kuri ir rekordisti šajā jomā un Latvijā vidēji tērē 220 eiro dienā, kamēr lietuvieši un igauņi tērē vidēji 100 eiro dienā. Kaimiņvalstu viesi pie mums uzturas aptuveni divas dienas, bet ciemiņi no tālākām zemēm ilgāk – no trijām līdz pat piecām dienām. Viņi ierodas savlaicīgi, lai atpūstos no ceļa, un paliek dažas dienas arī pēc maratona, lai atpūstos no nogurdinošajiem skrējieniem un apskatītu Rīgu. Labāk ir koncentrēties uz apmeklētājiem, kuri jau ir pieraduši pie Rīgas. Tie ir Vācijas, Skandināvijas, Baltijas valstu un Krievijas tūristi, kuri Latvijā ierodas ne tikai uz maratonu, bet arī citos gada mēnešos.

Cik vidēji skrējēji paņem sev līdzi vēl cilvēkus?

E.K.: 20% skrējēju uz sacensībām ierodas vieni paši. 80% ņem līdzi vidēji 1,2 cilvēkus – sievu, vīru, bērnus, draugus. Maratons, atšķirībā no citiem sporta pasākumiem, nepiesaista ārvalstu fanus. Līdzjutēji pamatā ir vietējie un tie, kuri atbraukuši līdzi skrējējiem. Kopumā maratona ietekme uz Rīgas ekonomiku ir 4,5 milj. eiro, un ārvalstu viesi nodrošina 56% no šī apjoma.

Līdz ar to jums kā organizatoriem ir jādomā ne tikai par skrējējiem, bet arī līdzjutējiem?

A.N.: Jābūt iespējai dzirdēt mūziku, redzēt šovus, kas ir finišā. Labi justies. Daudzi bērni skrien Rimi bērnu skrējienā, kas notiek dienu pirms lielajām sacīkstēm. Tāpat organizējam Nāciju parādi.

Kā ir iespējams palielināt ekonomisko pienesumu vēl vairāk?

A.N.: Primārais ir vēl vairāk audzēt ārvalstnieku skaitu. Viņu ģeogrāfija paliks līdzīga, varbūt kaut kas no eksotiskām valstīm pienāks kaut kad klāt, bet TOP5 paliks nemainīgs, mēs nevaram pret straumi peldēt. Potenciāls ir liels, un, manuprāt, nav nekādu problēmu, lai Rīgā skrietu vismaz 6000 ārvalstnieku, plus vēl atbrauktu līdzi viņu ģimenes locekļi. Kopumā tie varētu būt aptuveni desmit tūkst. cilvēku.

Vai Rīga ir gatava uzņemt vienlaicīgi tik daudz viesu gan viesnīcu kapacitātes, gan trases caurlaidības ziņā?

E.K.: Jā, Rīga ir lielpilsēta ar izteikti attīstītu tūrisma sektoru. Jo vairāk šādu pasākumu, jo labāk. It īpaši ārpus aktīvās tūrisma sezonas. Iespējams, vasarā viesnīcām būtu grūtāk vienlaicīgi uzņemt tik daudz viesu, bet maratons notiek maijā, kad tūrisma sezona ir tikai ieskrējusies.

Viesnīcu un restorānu īpašnieki jums noteikti ir pateicīgi par viesu pienesumu.

A.N.: Ir, ir pateicīgi, un arī attieksme šajos gados ir mainījusies uz labo pusi. Piemēram, Vecrīgā maratona laikā daudzas ielas ir slēgtas satiksmei, tas ietekmē tur esošo uzņēmumu biznesu. Tagad visi cenšas atrast risinājumus, kā viesi var piekļūt pie viesnīcas, jo apzinās, ka daudziem maratona dalībniekiem patīk nakšņot tuvāk trasei, proti, Vecrīgā.

Vai maratona apmeklētāji apskata tikai Rīgu vai arī dodas izbraucienos uz citām Latvijas pilsētām?

E.K.: Šāds jautājums tika uzdots, bet mēs skatāmies to, cik dienas tiek pavadītas saistībā ar pašu pasākumu. Tā ir viena no vadlīnijām, lai pētījums neizplūstu.

Patlaban paši velkat vezumu, reklamējot Rīgas maratonu ārvalstīs. Vai cerat šajā ziņā sagaidīt arī valsts atbalstu?

A.N.: Ilgtermiņa mērķis būtu panākt to, ka valsts sniegtu būtisku atbalstu, jo atdeve valstij no pasākuma naudas izteiksmē jau tagad ir iespaidīga. Patlaban mūs atbalsta Rīgas dome un privātie sponsori.

Kāda prakse šajā jomā ir ārzemēs, vai citviet valsts sniedz atbalstu šādu pasākumu organizēšanā?

A.N.: Modeļi ir dažādi. Daudzviet maratonus atbalsta valsts, daudzās vietās to organizē tikai par privātiem līdzekļiem vai sacīkstes ir kāda skrējēju kluba pārraudzībā. Viena lieta ir šādu pasākumu noorganizēt pasaules metropolē, kur var atļauties prasīt 500 dolāru dalības maksu un vēl nākas rīkot loteriju, lai ierobežotu dalībnieku skaitu. Cita situācija ir tad, kad esi spiests pielāgoties vietējai situācijai un prasīt saprātīgu dalības maksu, un arī sponsoru līdzekļi ir salīdzinoši ierobežoti. Mēs esam tas otrs gadījums, līdz ar to mums ir nepieciešams lūgt valsts atbalstu.

Pats Rīgas maratonā droši vien neskrienat, bet kuros maratonos piedalāties? Vai vienā vietā atgriežaties vairākas reizes, vai esat maratonu kolekcionārs?

A.N.: Es neesmu tipiskais maratonu krājējs, lai gan Ņujorkas maratonu esmu noskrējis trīs reizes. Man patīk lielie metropoļu skrējieni, kā arī mazi un nišīgi pasākumi, piemēram, Bordo vīna maratons, kur trase ved cauri vīna darītavām, kur skrējēji ūdens vietā dzer vīnu. Tas ir īsts tūrisma produkts, jo vietējie šajā pasākumā piedalās salīdzinoši maz. Šogad ar komandu esam plānojuši skriet Berlīnes maratonā. Protams, pirms tam strādāsim izstādē.

Un kā ir ar jums, Elmār? Vai patīk skriet?

E.K.: Lai gan mans sporta veids ir amerikāņu futbols, skriešana nav sveša, un šogad plānoju piedalīties vismaz pusmaratona distancē.

Kas, jūsuprāt, mudina cilvēkus piedalīties maratonā, jo var taču skriet arī viens pats, bez pūļa efekta?

A.N.: Skeptiķi ir, un tos ir grūti pārliecināt, ka šāda pasākumā ir iespēja sajust kopīgu enerģiju. Tie cilvēki, kuri ir skeptiķi, neapmeklē arī citus masu pasākumus. Maratonu nevar tā vienkārši noskriet. Tas ir dzīves cikls, jo ir jātrenējas. Tā ir iespēja atrast laiku sev, kas ir īpaši noderīgi tiem, kuriem ir bērni. Skrienot vari netraucēti palikt divatā ar savām domām. Skriešana ir pozitīva rutīna, gatavošanās sacensībām iedod tonusu. Man šķiet interesanti, ka maratons ir vienīgais sporta veids, kurā ir iespēja ikvienam skriet kopā ar superzvaigznēm. Visi dalībnieki stāv uz vienas un tās pašas starta līnijas un pieveic vienu trasi. Piemēram, priekšā skrien Jeļena Prokopčuka, kura ir zelta līmeņa atlēts un Latvijas rekordiste. Ikvienam ir iespēja lēnām skriet pa to pašu trasi.

Vai arī cītīgi censties apsteigt viņu...

A.N.: Pagājušā gadā bija viens aktīvais brīvprātīgais, vārdā Jānis, kurš pirmos trīs kilometrus skrēja pa priekšu visiem Kenijas skrējējiem. Viņš noturējās līdz pat Vanšu tiltam, bet pēc tam tempu samazināja, jo tā visu distanci ir grūti noturēt.

Šogad, reģistrējoties maratonam, bija jānorāda, ar kāda zīmola apaviem grasies skriet. Veicat pētījumu arī par to?

A.N. Viens no maratona sponsoriem ir Adidas, un mēs intereses pēc ievācam šādu informāciju, kuru pēc tam kā komercinformāciju nodot savam sadarbības partnerim. Lielos zīmolus mēs zinām – Adidas, Nike, Asics. Mums ir bijuši gadījumi, kad lielās sporta firmas tuvu finišam noliek jauniešus, kuri visu dienu uzskaita, kādi apavi skrējējiem ir kājās. Ap skriešanu ir ļoti liela industrija – apavi, apģērbs, uzturs, dažādas ierīces. Cilvēki kaut kādā brīdī pievērš šīm lietām lielu uzmanību. Man vienā brīdī tas apnika, sāku skriet bez viedajām ierīcēm. Tiem cilvēkiem, kuri sāk aktīvi trenēties un seko līdzi saviem rezultātiem, ir svarīgi šie gadžeti un būšana kādās komūnās, kas pulcē vēl citus skrējējus. Tas padara skriešanu īpaši aizraujošu.

Kā veicas ar sponsoru piesaisti? Cik gadi bija nepieciešami, lai šajā ziņā sasniegtu lūzuma punktu?

A.N.: Pirmais gads bija visgrūtākais, jo bija jāpārliecina kāds par kaut ko, un neviens īsti nezināja, kāds būs gala rezultāts. Mums ir paveicies ar mūsu sponsoriem – Lattelecom, Rimi, WESS Motors, Adidas, kuri ar mums ir jau no paša sākuma. Tā organizatoram ir sapņu situācija. Līdz ar pasākuma mēroga palielināšanos bija daudz vieglāk runāt arī ar citiem sponsoriem, jo nevienam nekas vairs nav jāskaidro. Tai pat laikā es teiktu, ka sponsoru ziņā ātri var izsmelt loku, jo nevar strādāt ar konkurējošiem uzņēmumiem. Latvija ir mazs tirgus, un katram lielam pasākumam var atrast varbūt desmit uzņēmumus, kas var būt labi partneri.

E.K.: Tirgus lielumam ir nozīme, tieši tāpēc Berlīnē vai Ņujorkā nav nepieciešams valsts atbalsts, jo pasākumu var veiksmīgi noorganizēt budžetā, iztiekot tikai ar sponsoru finansēm un ieņēmumiem no dalības maksas. Mums valsts aktīvi palīdz un atbalsta starptautiskus sporta pasākumus, un nosedz fiksētās izmaksas. Jācer, ka nākamajos gados valsts atbalsts sporta pasākumiem pieaugs vai vismaz paliks stabils. Tuvākajā laikā saistībā ar Latvijas Sporta federāciju padomi ir mērķis prezentēt ideju – Latvija kā reģionāls sporta centrs. Mēs jau tagad tāds esam, pateicoties gan maratonam, gan citiem starptautiskiem sporta pasākumiem, piemēram, RX rallijkrosam, MXGP motokrosam, un komandu sporta veidu sacensībām.

Sports var būt kā viena eksporta šķautne.

A.N.: Tieši tā. Sportam ir eksporta potenciāls, bet daudzi to nesaskata, jo mēs nekādu preci ārvalstīs fiziski nepārdodam, bet mēs pārdodam Rīgu un sajūtu. Brauc te un tērē. Tas ir pakalpojuma eksports.

E.K.: Sistemātisku pasākumu rīkošana uzlabo vietējo tūrisma un sporta infrastruktūru. Palīdz vietējiem sportistiem sajust atbalstu savās mājās un sasniegt labākus rezultātus. Papildus tam starptautiski pasākumi arī ievērojami veicina valsts tēla atpazīstamību ārvalstīs.

Pēc cik gadiem maratons pasaules kontekstā iegūst savu vārdu, tradīciju bagāžu?

A.N. Kopumā maratonu kustība nav ļoti sena. Ņujorkas maratons notiek kopš septiņdesmitajiem gadiem, bet Prāgas maratons nesen svinēja savu 30 gadu jubileju. Rīgas maratons nav daudz jaunāks. Vienīgā atšķirība ir tā, ka starptautiskā apritē esam zināmi pēdējos septiņus gadus. Domāju, ja iesim uz augstāku kvalifikācijas līmeni un, ja tādā režīmā padarbosimies vēl vismaz tikpat daudz gadu, būsim jau citā līmenī.

Dalies ar šo rakstu