Redakcijas komentārs: Ai, bailes, bailes, ai, nāves bailes

2018. gada 17. oktobris plkst. 6:36
Autors: Rūta Kesnere - DB komentāru nodaļas redaktore
Sadaļa: DB Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Koalīcijas partneri ir noraidījuši partijas Vienotība priekšlikumu, kas paredzēja, ka ikvienam iedzīvotājam būs iespēja vienu procentu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) pēc izvēles novirzīt kādai sabiedriskajai organizācijai.

Šis priekšlikums tapa, lai rastu risinājumu nevalstiskā sektora finansēšanai, jo līdz ar nulles procentu likmi reinvestētajai peļņai uzņēmumu ziedojumi nevalstiskajām organizācijām ir krietni sarukuši. Par to, ka nepieciešams risinājums, nav šaubu, jo nevalstiskās organizācijas ir ikvienas pilsoniskās sabiedrības un līdz ar to demokrātijas balsts un mugurkauls.

Kāpēc tad priekšlikums noraidīts? Oficiālie argumenti no premjerministra partijas – tas izmaksās 40 miljonus eiro (kas nav nepaceļami liela summa). Turklāt ir jādomā, kā šo 1% no IIN kompensēt pašvaldībām. Tie visi būtu risināmi jautājumi, ja vien būtu politiskā griba. Taču izskatās, ka tādas nav. Jo daudzas nevalstiskās organizācijas ir gana neērtas dažāda kalibra politikāņiem. Atcerēsimies, ka ir partija, kurai, piemēram, tādas nevalstiskās organizācijas kā Papardes zieds, Delna vai Providus ir kā skabarga, piedodiet, vienā vietā.

Tajā pašā laikā bez spēcīga nevalstiskā sektora, kas spējīgs arī kvalitatīvi piedalīties likumdošanas procesā, nav iedomājama demokrātiskas valsts attīstība. Protams, politiķiem ir daudz vieglāk strādāt, ja nav spēcīgu sabiedrisko organizāciju, kas spējīgas veidot sabiedrisko domu un kas var nākt ar savu ekspertīzi par daudziem risināmiem jautājumiem. Politiķa Jāņa Dombravas arguments, ka tādējādi turīgākie iedzīvotāji varēs ziedot sevis dibinātām organizācijām, līdz ar to izvairoties no nodokļu nomaksas, neiztur kritēriju. Jo var noteikt, ka ziedot iespējams tikai sabiedriskā labuma organizācijām, kurām ir stingrs atskaitīšanās mehānisms. Un, ja sabiedriskā labuma (!) organizācijas dibinātājs vai vadītājs ziedo savai organizācijai, tas nav nekas nosodāms, turklāt nevar teikt, ka nauda ir iebāzta kabatā. Jo sabiedriskā labuma statusu tāpat vien nepiešķir, turklāt, kā jau minēts, ir stingrs atskaitīšanās mehānisms.

Diemžēl tā vien šķiet, ka daudzi politiķi nav gatavi stiprināt nevalstiskā sektora kapacitāti, jo baidās, ka tā var pavērsties pret pašu mazspēju. Daudz ērtāka taču bija līdzšinējā sistēma, kad lielie valsts uzņēmumi ziedoja sporta organizācijām. Tas bija gana komfortabli un nevienu neapdraudēja. Citādi būs, ja visādi sabiedriski aktīvi pilsoņi sāks ziedot visādām delnām un providiem. Lai gan patiesībā šāda viena procenta novirzīšana no IIN sev tīkamai sabiedriskā labuma organizācijai ir visdemokrātiskākā finansēšanas forma, jo ikvienam iedzīvotājam neatkarīgi no maciņa biezuma ir iespēja atbalstīt sev tīkamo. Kādam atbalstīšanas vērts šķitīs vietējās pašvaldības sporta klubs vai koris, kādam citam – pretkorupcijas organizācija. Tas tikai nozīmētu to, ka katram tādējādi būtu iespēja piedalīties pilsoniskās sabiedrības veidošanā un stiprināšanā. Un ziedojumi vairs nebūtu tikai bagāto prerogatīva. Arī minimālās algas saņēmējs varētu vienu procentu no IIN novirzīt sev tīkamai nevalstiskai organizācijai. Grūti iedomāties citu demokrātiskāku mehānismu.

Pērc un lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

Dalies ar šo rakstu