Redakcijas komentārs: Cīņa par Rail Baltica naudu

2018. gada 05. februāris plkst. 6:17
Autors: Egons Mudulis - DB žurnālists
Sadaļa: DB Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Tieši tā skaidrojama Baltijas valstu kopuzņēmuma AS RB Rail Lietuvas un Igaunijas pušu akcionāru izteiktā neuzticība kompānijas izpilddirektorei un valdes priekšsēdētājai Baibai Rubesai un Latvijas puses akcionāra atturēšanās šajā jautājumā. Ar naudu te gan jāsaprot ne tikai aizvien lielākie projektēšanas un būvniecības iepirkumi, bet arī ienākumi, kas plūdīs caur infrastruktūras pārvaldītāju/-iem, vai kravu pārvadājumi nākotnē. Šobrīd aplēstie teju seši miljardi eiro, kas nepieciešami Baltijas savienošanai ar Eiropas dzelzceļa sistēmu, ir ļoti iekārojams kumoss visu trīs valstu inženieriem, arhitektiem un būvniekiem, un katras valsts spēlētāji ir ieinteresēti, lai nauda pēc iespējas lielākā apmērā paliek tās robežās.

Protams, nav ignorējami jautājumi par to, kāds ir dažnedažādu ne tikai vietējo, bet arī ārvalstu konsultantu un pētnieku darbu (tostarp RB Rail pasūtītu) lietderīgums vai izmaksu pamatojums, kā arī ārvalstu piegādātāju vai nākotnē projekta pārvaldībā vai pārvadājumos iesaistīties ieinteresēto loma projekta virzīšanā, lai ko tas arī baltiešiem maksātu. Taču pieņemsim, ka projekts ir neatgriezenisks, Baltijas valstis respektē parakstītos līgumus, jau saņemto Eiropas naudiņu atdot nevēlas un sliežu infrastruktūra kaut kā pa visiem ir jāuzbūvē un jāpārvalda. Diemžēl jau no projekta iesākuma nepamet iespaids, ka baltieši ieturējuši pēc neatkarības atgūšanas ieviesto tradīciju savtīgo interešu dēļ visu kaut cik prātīgo kopīgu projektu jomā norakt. Līdz ar to lietuviešiem gribas projektu pēc iespējas «marinēt», jo viņiem jau līdz Kauņai Eiropas platuma sliedes vienā komplektā ir. Tas nekas, ka loku lokiem un ātrvilcieniem nav piemērotas. Galvenais, ka kravas vest līdz Kauņai jau var, un tad vai nu uz Klaipēdu, vai Baltkrieviju, bet ne caur Latviju un Igauniju. Intermodālie dzelzceļa termināļi viņiem jau ir, bet par pasažieriem lai domā Eiropa un pārējās Baltijas valstis, ja tām to vajag. Tāpat skaidrs, ka bez loģistikas centra neiztiks arī Tallinas ostā.

Diemžēl jau no projekta iesākuma nepamet iespaids, ka baltieši ieturējuši pēc neatkarības atgūšanas ieviesto tradīciju savtīgo interešu dēļ visu kaut cik prātīgo kopīgu projektu jomā norakt.

Diemžēl Latvijā par pievienotās vērtības gūšanu no iespējamās kravu plūsmas laikam «cepas» tikai loģistiķi, par kuru leģitīmo jautājumu par konkrētām kravām un to pārvadāšanas izmaksām pagaidām vēsture klusē. Vēlreiz: pieņemot, ka mums tomēr nāksies turpināt piemest budžeta naudu teju 85% ES līdzfinansējumam, projekta saskaldīšana trīs feodālajās saimniecībās varētu arī nebūt valstu nacionālajās interesēs. Ja vien par tādām netraktē konkrētiem pretendentiem domātus, pēc iespējas dārgākus iepirkumus, bet pēc tam – kaut vai ūdens plūdi. Būtu arī naivi domāt, ka B. Rubesas vietā, ieceļot kādu pielaidīgāku RB Rail vadītāju, kas neizbēgami nāks no kādas no kaimiņvalstīm, Latvija panāks sev izdevīgākus nosacījumus projekta ieviešanā. Var un, protams, vajag vērtēt to, cik atbilstošs paveiktajam ir kopuzņēmuma valdes atalgojums. Taču prasīt, ka tā panāk kompromisu trīs savstarpēji «lecīgu » valstu starpā arī gadījumā, ja tās to nevēlas, laikam īsti korekti nebūs.

Dalies ar šo rakstu