Redakcijas komentārs: Kurš stiprāks – Satversme vai Veidenbaums?

2018. gada 05. septembris plkst. 7:59
Autors: Anita Kantāne - DB galvenās redaktores vietniece
Sadaļa: DB Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Kopš Lielās franču revolūcijas laika jēdziens vienlīdzība ir gluži kā sarkanais lakats Spānijas buļļu cīņās. Pavicināja, izaicināja un uzvarēja vai zaudēja. Skatītāji vēro arēnu un azartā aiztur elpu, lai uzgavilētu matadoram par izveicību vai noelstos par asiņaino spēles iznākumu. Vienkārša un dzīvnieciska cīņa, kas balstās uz veiksmi un pieredzi, nevis vienlīdzību. Gluži tāpat kā Latvijas vienlīdzības pretstati.

Mums ir Satversme, kurā teikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Mums ir Veidenbaums, kurš dzejojis, ka dūrei tik spēks. Kur mēs esam nonākuši? Nekur tālāk neesam tikuši, kaut gan jēdziens vienlīdzība ir kļuvis par brīvbiļeti uz eiropiešu sirdīm. Cilvēki grib dzīvot ar apziņu par sociālo taisnīgumu, kuru var izteikt arī matemātiskā izteiksmē, piemēram, ar Džini koeficientu. Latvija nav visnevienlīdzīgākā Eiropas valsts, taču nav arī starp valstīm, kur iedzīvotājiem ir vienlīdzīgi dzīves apstākļi, ienākumi, iespējas.

Salīdzināšanai - 2015. gadā Latvijai Džini koeficients bija ap 35%, un šis rādītājs bija viens no sliktākajiem Eiropā. Tas parāda, cik vienlīdzīgi ir ienākumi starp dažādām sabiedrības grupām un cik liela ir plaisa starp bagātākajiem un trūcīgākajiem. Piemēram, Zviedrijai Džini koeficients bija 25%.

Mums ir Satversme, kurā teikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Mums ir Veidenbaums, kurš dzejojis, ka dūrei tik spēks.

Nevienlīdzība veidojas gan starp reģionu un galvaspilsētas iedzīvotājiem, ienākumu plaisa veidojas arī starp vīriešu un sieviešu profesiju atalgojumu, netaisnīga ir arī iespēja saņemt izglītību. Statistikas metodei otrā pusē, protams, stāv reāli valsts iedzīvotāji, kuri kādu laiku pacieš nevienlīdzīgo situāciju un, iespējams, diezgan laimīgi dzīvo. Dzīvo tik ilgi, kamēr pacietības mērs nav pilns un nevienlīdzība pati kā baļķis acī sāk durties. Piemēram, kad reģiona iedzīvotāji ziņās dzird, ka Rīgā sabiedriskajā transportā daudzi brauc bez maksas, tas īsti līdz smadzenēm neaiziet, kamēr pats nesāc izmantot nevienlīdzības augļus. Iespēja visiem vispārizglītojošo skolu audzēkņiem Rīgā sabiedriskajā transportā braukt bez maksas ir nevienlīdzības auglis, kas galvaspilsētu padara par valsti valstī. Kādreiz par Ventspili tā mēdza teikt, bet Rīga pārspļauj mazo ostas pilsētu.

Šī ir nevienlīdzības daļa, kura matemātiskajos aprēķinos, visticamāk, neietilps, jo teorētiski visas pašvaldības nodrošina bērnu nokļūšanu uz skolu. Atšķirība ir tā, ka Rīgā bērni brauc bez maksas ne tikai uz skolu, bet visu laiku. Neliels nevienlīdzības piemērs, taču no sīkumiem veidojas kopaina.

Tuvojoties vēlēšanām, nevienlīdzību «palīdz» saredzēt arī politiskie oponenti. Tad īstā sabiedrības nevienlīdzība tiek upurēta politiskiem solījumiem. Šādos brīžos vēršu cīņu sarkanā lupatiņa tiek novicināta vēlētāju acu priekšā, un pirms vēlēšanām arvien attopamies situācijā – ir aitas, ir cirpēji. Jautājums pirms katrām vēlēšanām – kurš paņems aitādu? Gluži kā nezinīšu tautai, nevis reņģēdājiem.

Dalies ar šo rakstu