Grāmatvedības pakalpojumi draugiem – tā droši vien varētu skanēt daudzu uzņēmumu reklāmas saukļi, taču Ingrīdas Jansones gadījumā ir iznācis pavisam citādi. Viņas dibinātā grāmatvedības uzņēmuma SIA i77 klienti galvenokārt ir pašas draugi un draugu draugi.
Profesijas izvēle sākusies ar ģimeni, bet beigās tas viss apaudzis ar draugiem un draugu draugiem – viņiem visiem vajadzēja grāmatvedi, kurš skaidri pateiks, kas ir kas, tā Ingrīda skaidro, kā ir sanācis tā, ka viņa dzīvē ir pievērsusies tieši dažādu uzņēmumu atskaišu rakstīšanai un bilanču kārtošanai. Proti, bijis vajadzīgs cilvēks, kas pateiktu vienkāršā valodā, nevis spīdētu ar gudriem terminiem, sajaucot galvu tā, ka neko vairs nevar saprast, un nav nekādas skaidrības, uz kuru pusi ir jādodas. Var teikt, ka draugi ir nevis piespieduši, bet gan pamudinājuši uz domu par grāmatvedības pakalpojumu sniegšanu.
Līdz sīkumam, bet ne sīkumainībai
«Man vienmēr ir paticis rakt kaut kādu informāciju, meklēt kļūdas un darīt tamlīdzīgas lietas. Ir tā, ka es varu sēdēt un izrakties līdz apakšai, līdz sapratīšu, kur ir problēma – detaļas ir mana būtība. Jā, man patīk sīkumi, bet es cenšos nebūt sīkumaina,» stāsta Ingrīda. Bet tāda jau tās grāmatveža profesijas būtība ir – tikt skaidrībā līdz santīmam.
Viss, protams, sācies ar algota darba darīšanu, strādājot citu labā, bet tad nolemts, ka jādibina pašai savs uzņēmums. Kāda starpība starp algotu darbu un savu uzņēmējdarbību šajā jomā? «Ja godīgi, es vienmēr esmu mācējusi jautājumus nostādīt tā, lai viss būtu pakļauts manām vajadzībām, tam, kā es organizēju darbu, un manai sapratnei par lietām. Es pati organizēju darba kārtību, dažādus laikus un tamlīdzīgas lietas. Nu, man taču ir vislabāk jāzina, kurā brīdī kāds dokuments un kam ir jāiesniedz. Tātad man tas ir arī jānosaka,» skaidro Ingrīda.
Protams, strādājot algotu darbu, ir bijusi atkarība no darba devēja, taču darba organizācijas jomā nekas īpaši nav mainījies. Gan vienā, gan otrā gadījumā viss ir ticis kārtīgi saplānots un izkalkulēts. Ļoti iespējams, ka gadījumā, ja tagad nonāktu atkal kā algota darbiniece kāda uzņēmuma finanšu daļā, Ingrīda būtu tā, kura ātri vien attiecīgā komersanta maku, tēlaini sakot, turētu savās rokās. Protams, darot to sadarbībā ar uzņēmuma vadību un visām pārējām iesaistītajām pusēm.
Bez zīmoga uz pieres
Par grāmatvežiem nereti mēdz teikt, ka tie ir cilvēki – sausiņi, kas visu uztver bezkaislīgi, kurus visvairāk interesē datorprogrammas Excel ailītes. Tas, protams, ir stereotips. «Vislielākais kompliments, kādu esmu saņēmusi no saviem klientiem un sadarbības partneriem, cilvēkiem, ar kuriem ir nācies kontaktēt, kad viņi ir teikuši – vai, tu esi netipiska grāmatvede! Man nevarot uz pieres uzspiest zīmogu – lūk, pilnīga grāmatvede! Esmu mēģinājusi savu darbību atšķaidīt tā, lai nenāktu laukā tikai pilnīgs sausums, tikai burta kalpība. To visu var atšķaidīt ar savu personību, ar savu šarmu,» -tā Ingrīda. Ir svarīgi, lai cilvēks arī veicot grāmatveža darbu, neredzētu tikai papīra kalnus, dažādus čekus un citas šāda veida lietas – ar cilvēku it jāmāk komunicēt, ne tikai izdarīt viņam vajadzīgās darba lietas. Jāatzīst gan, ka tas droši vien ir iespējams tāpēc, ka lielākā daļa klientu tiešām ir draugi – tātad runa ir par cilvēkiem, kuri pazīst Ingrīdu ne tikai kā grāmatvedi.
Tiesa gan, strādājot ar draugiem, ir jāņem vērā būtiska nianse – jāspēj strikti nodalīt privātās un darba lietas. Un ne vienmēr tas ir izdevies tik perfekti, kā pašai Ingrīdai gribētos. Ir jāspēj saglabāt aukstasinība, nepakļāvība un nepiekāpība brīžos, kad runa ir par darba lietām. «Ja kaut kas ir sarunāts, tā tam arī jābūt – jāteic, ka liela daļa to kaut kā nespēj «sagremot». Ir klienti, kuri šajā jomā jau ir «izdresēti», taču ir arī tādi, ar kuriem sabļaustīšanās šajā jomā notiek burtiski reizi mēnesī,» tā viņa.
Pašreiz Ingrīdai ir aptuveni 60 klientu. Jāatzīst, sanāk visnotaļ plašs draugu loks. Tie ir cilvēki, par kādiem parasti saka – ja viņus nelaidīs pa durvīm, viņi iekāps pa logu. Respektīvi, viņi vienmēr meklēs un arī atradīs risinājumus dzīvē. Ja tas nesanāks, ejot vienā virzienā, viņi bez īpašas kavēšanās dosies uz pretējo pusi, taču nekad nesēdēs uz vietas un negaidīs brīnumus, vai arī neprasīs, lai kāds kaut ko pienestu klāt. Rokas netiks nolaistas.
Arī viss ekonomiskās krīzes laiks pagājis vienā vienīgā kustībā, darbībā. Protams, bijusi jūtama zināma viļņošanās, taču visi centās kaut ko darīt, lai nebūtu jāstāv uz vietas. Ja viena biznesa niša aizvērās ciet, uzreiz vietā tika atrasta kāda cita. Risinājumi tika meklēti un tika arī atrasti. Nevienā brīdī nevarēja teikt, ka nav, ko darīt. «Es krīzi tā īsti neesmu izjutusi, var pat teikt, ka nezinu, kas tā krīze tāda ir. Tie, kas ķepurojās, ar tiem viss šobrīd ir kārtībā. Ir jau tā, kā nereti dzirdēts – krīze bija cilvēku galvās, un nevis kaut kur citur, » pārliecināta ir SIA i77 dibinātāja.
Pakalpojumi pieaugušajiem
Šajā jomā Ingrīda strādā kopš 2000. gada, un sākotnēji bijusi sajūta, ka katru dienu notiek kaut kas pilnīgi jauns, bet taisnību sakot, šī izjūta tā īsti nekur nav pazudusi arī šodien. Nekādu melno murgu nav bijis, taču visu laiku notikusi intensīva kustība uz priekšu, bijusi nepārtraukta jaunu situāciju apguve, kas saistās ar psiholoģijas iemaņu apgūšanu, lai saprastu, kā katrā konkrētajā brīdī ar attiecīgo klientu vajag runāt, bet kā – noteikti nevajag.
Sākot sadarbību, ar noteiktiem pienākumiem neizbēgami jārēķinās arī pašam klientam. «Pirmkārt, es vēlos, lai mans klients arī pats sekotu līdzi dažādām lietām, būtu ieinteresēts sakārtot un sagādāt tās lietas, kas ir nepieciešamas grāmatvedim,» uzsver Ingrīda. Vienkārši sakot, klientam pašam ir jābūt kārtīgam un punktuālam – ja viņš tāds nebūs, arī sadarbība ilgāk par pieciem mēnešiem neturpināsies, tā pajuks. Ir būtiski, lai cilvēks pats gribētu saprast, sekot līdz tam, kas ar viņu notiks. Aptuveni 70% no tā, kas klientam ir jāizdara – savlaicīgi jāsagādā visi grāmatvedim nepieciešamie dati.
Protams, grāmatveža uzdevums ir atgādināt par vienas vai otras lietas nepieciešamību, bet Ingrīda nebūs tā, kura skraidīs līdzi klientam un lūgsies, lai taču viņš beidzot atsūta nepieciešamos datus – neviens taču šeit nav mazs bērns. «Protams, daļa uzņēmēju reizēm ir kā mazi bērni, taču jāsaprot, ka nav iespējams normāli strādāt, ja viņiem visu laiku ir jāskandina – hallo, kā būtu, ja tu izdarītu to, kas tev pašam ir vajadzīgs? Ja klients negrib, lai viņa saimniecībā būtu kārtība, tad neko darīt. Tas ir tāpat, kā ģimenes dzīvē – ar varu nevienu neko nepiespiedīsi darīt. Jā, ir gadījumi, kad ar klientu nekādi nesaskan personības šķautnes, bet tad ir uzreiz jāšķiras, nemokot vienam otru, » piebilst grāmatvede.
Par cilvēkiem vēl neuzskata, bet...
Protams, katra grāmatveža teju ikdiena ir saistīta ar dažādām valsts institūcijām. «Ar prieku jāteic, ka ar katru gadu patīkamāk kļūst strādāt ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID). Kaut vai tas vien, ka, beidzot sarunu, VID darbinieks novēl jauku dienu, var pacelt darba sparu – ir izredzes, ka lēnā garā šis dienests tomēr kļūs par servisa iestādi. Viņi gluži vēl nav sapratuši, ka mēs arī esam tādi paši cilvēki, bet lēnām uz to pusi jau iet,» tā Ingrīda. Savukārt, runājot par vēl vienu no stereotipiem, kas Latvijā valda attiecībā uz grāmatveža profesiju – tam ir jābūt speciālistam, kas spēj tikt galā ar tā dēvēto dubulto grāmatvedību jeb labi orientēties pelēkajā ekonomikā, Ingrīda ir noraidoša. Šādi piedāvājumi vismaz līdz šim vēl nav bijuši, un, ja arī būtu, nekad nepiekristu.
«Galvenais, ko varu ieteikt arī citiem grāmatvežiem? Runāt saprotamā valodā ar klientiem. Kā mēdz teikt – grāmatvedim jābūt vienkāršam, un tad arī cilvēki pēc viņa tieksies, » atzīmē Ingrīda.
