Viedoklis: PVN pārmaksas atmaksas kārtībā nepieciešami grozījumi

2016. gada 28. septembris plkst. 13:58
Autors: Ingūna Ābele - Nodokļu partnere, Sertificēta nodokļu konsultante, PRIMUS zvērinātu advokātu birojs
Sadaļa: Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Arvien biežāk mediju vidē uzņēmēji dalās ar savu pieredzi attiecībās ar Valsts ieņēmumu dienestu, lai atgūtu pārmaksāto PVN. Uzņēmēji atklāti runā par sistemātisku VID izmantoto darbības taktiku, kas apgrūtina uzņēmumu darbību un faktiski liedz uzņēmumu iespējamu attīstību vai pat darbības turpināšanu. Proti, VID sistemātiski veic darbības, lai aizturētu uzņēmuma pārmaksāto PVN maksimāli ilgi, neveicot savlaicīgu pārmaksātā PVN atmaksu uzņēmumiem. Kā šis jautājums ir regulēts un kādas katrai pusei ir izvēles?

Likumdevējs attiecībā uz nodokļu pārmaksu atmaksu VID ir piešķīris salīdzinoši lielu rīcības brīvību – normatīvie akti nodokļu iekasēšanas jomā ir vienpusēji. Kopējais sabiedrības labums no nodokļu iekasēšanas stāv pāri par privātpersonas tiesībām. Atbilstoši normatīvajiem aktiem, pirms VID pieņem lēmumu PVN pārmaksu atmaksāt, tas var pieprasīt darījumu apliecinošus dokumentus un paskaidrojumus, kuru izvērtēšanai paredzētas kopā 75 dienas. Gadījumā, ja sākotnējās pārbaudes laikā viss gluži vēl nav saprasts līdz galam, tiek uzsākts nodokļu audits, tas kopā ar pagarinājumiem nodokļu pārmaksu var aizturēt līdz pat vienam gadam. Kā tad tas tā var notikt? PVN pārmaksas pamatotības vērtēšanas 75.dienā VID pieņem lēmumu par audita uzsākšanu. Audits var tikt reāli uzsākts pat pēc mēneša, jo no lēmuma pieņemšanas dienas līdz audita uzsākšanas dienai uzņēmējam tiek dots laiks sagatavoties auditam. Nodokļu audits ilgst 90 dienas, ko VID ģenerāldirektors var pagarināt vēl par 30 dienām. Jo īpaši bezspēcīgs uzņēmējs ir gadījumos, kad VID pieprasa informāciju no ārvalstu nodokļu administrācijām. Audita termiņš tiek pagarināts vēl par 60 dienām un apturēts uz laiku, kamēr tiek gaidīta un apstrādāta atbilde no citas valsts nodokļu administrācijas. Šeit jau atkal izgaismojas kopējā termiņa neparedzamība, jo uzņēmējs neredz, kad VID ir informāciju pieprasījis un, kad un ko citas valsts nodokļu administrācija ir atbildējusi. Vēlāk, iepazīstoties ar VID audita materiāliem, redzams, ka, ja arī VID saņem informāciju no ārvalstu nodokļu administrācijas pāris dienu laikā, tad mēnešiem to var apstrādāt, novilcinot visu procesu maksimālajā termiņā, neietverot kopējā audita termiņā laika posmu, kad VID it kā apstrādā saņemto informāciju. Diemžēl šobrīd arī tiesa šādus procesuālā termiņa nokavējumus neuzskata par tik būtiskiem, lai tie ietekmētu lietas virzību. Turklāt netiek veikta arī kontrole pār to, cik efektīvi un pamatoti VID izmanto nodokļu auditam paredzēto laiku un vai nodokļa audita termiņa pagarinājums patiešām ir nepieciešams, jo formāli VID darbojas likuma ietvaros.

Turklāt pat neuzsākot nodokļu auditu, VID ir iespēja novilcināt pārmaksātā PVN atmaksu neierobežotu termiņu, jo VID var pieņemt lēmumu, ka no nodokļu maksātāja iesniegtajiem dokumentiem nav iespējams pārliecināties par tiesībām darījumiem piemērot PVN 0%, pieprasot iesniegt papildus dokumentus un paskaidrojumus. Šādā gadījumā VID vairs nesaista minētais 75 dienu termiņš, bet gan VID var pārbaudīt dokumentus tik ilgi, kamēr tas spēs pārliecināties par PVN 0% piemērošanas pamatotību. Prakse rāda, ka šo normu VID izmanto gadījumos, kad par noteiktu taksācijas periodu tiek veikts nodokļu audits, tā pabeigšanas termiņš nav zināms, bet nodokļu maksātājs jau ir iesniedzis PVN deklarāciju par taksācijas periodu, kas netiek pārbaudīts nodokļu audita ietvaros. Līdz ar to, lai VID var aizkavēt pārmaksātā PVN atmaksu par jau nākamo taksācijas periodu tik ilgi, kamēr tiks pabeigts nodokļu audits..

Šajā laika periodā uzņēmējs piespiedu kārtā ir kļuvis par valsts kreditoru, jo PVN pārmaksas atmaksa tiek veikta pēc visu pārbaužu pabeigšanas. Turklāt tas notiek, ievērojot normatīvajos aktos noteiktos termiņus. Neskatoties uz to, ka VID aiztur uzņēmēju līdzekļus, uzņēmēji netiek atbrīvoti no kārtējo nodokļu, tai skaitā UIN avansa maksājumu veikšanas. Ja uzņēmumam pietrūkst savu līdzekļu, tas ir spiests meklēt papildus finansējumu, jo nokavējuma gadījumā tiek iedarbināts nokavējuma naudu aprēķins vai pat piedziņa, ja netiek saskaņots nodokļu maksājumu termiņu pagarinājuma grafiks. Tā ir absurda situācija, jo nekas nemaina faktu, ka uzņēmuma līdzekļi PVN pārmaksas veidā visu šo laiku ir valsts budžeta rīcībā.

Rezultātā daļa uzņēmumu, kam pārmaksātā PVN atmaksa veido būtisku daļu apgrozāmo līdzekļu, nespēj turpināt uzņēmējdarbību un, laikus nereaģējot ar kārtējo nodokļu maksājumu pagarinājumu pieprasīšanu, var nonākt uz bankrota sliekšņa, jo kādā dienā var konstatēt, ka ir uzsākta piedziņa. Šā brīža VID darbības cīņā ar PVN krāpniekiem kārtējo reizi izpaužas kā vēršanās pret maksātspējīgiem uzņēmumiem. Tas pēc būtības neveicina sekmīgu ekonomisko attīstību un rada draudus godprātīgai uzņēmējdarbības praksei, kas apstākļu sakritības un savstarpēji nesaistītu iemeslu dēļ nonāk situācijas ķīlnieka lomā. Problēma vēl vairāk slēpjas arī apstāklī, ka VID nenes atbildību par nepamatoti aizturētu PVN atmaksu, jo formāli tas nav noticis un tiesa neuzskata, ka uzņēmumam ir radīti zaudējumi.

Kamēr tiek veiktas pārbaudes VID, uzņēmējam šo procesu paātrināt praktiski nav iespējams. Lai arī administratīvā procesa likumā tiek paredzēta iespēja lūgt VID izdot administratīvo aktu saīsinātā termiņā, prakse liecina par to, ka šī norma nodokļu kontroles lietās nedarbojas. VID atbildīgo darbinieku attieksme pret šādām situācijām ir vienaldzīga un neieinteresēta. VID darbinieki nevēlas redzēt visu situāciju kopumā, jo katra atsevišķā departamenta darbinieki darbojas šaurā jomā, akli sekojot formalitātēm, nevis izskatot situāciju kopumā.

VID aizbildināšanās ar lielo PVN izkrāpšanas apjomu nav attaisnojums, lai pārnestu nodokļu administrēšanas slogu un riskus uz godprātīgo uzņēmēju pleciem. Kārtējo reizi ir jāsecina, ka uzņēmējs VID pārbaužu laikā nav sajutis paļāvību, ka VID darbības ir tiesiskas, taisnīgas, konsekventas, ka VID lēmumi un darbības būtu pamatotas ar objektīviem un juridiskiem argumentiem un likumu normas ir piemērotas, lai sasniegtu lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu. Tie ir administratīvā procesa likuma pamatprincipi, kuri mums praksē nedarbojas. Saskarsme ar VID ir vienvirziena ceļš ar pienākumu kaudzi un ierobežotām tiesībām.

Iespējams, efektīvākais problēmas risinājums varētu būtu atbildības pastiprināšana par VID patvaļīgo rīcību, paredzot VID pienākumu maksāt nokavējuma naudu par katru dienu, sākot no brīža, kad VID uzsācis papildus pārbaudes pārmaksātā PVN atmaksai. Nokavējuma naudas noteikšana motivētu VID savlaicīgi izvērtēt visu informāciju un operatīvi pieņemt lēmumu par pārmaksātā PVN atmaksu. Uzskatu arī, ka PVN pārmaksas izvērtēšanai par vienu mēnesi pilnībā pietiek arī ar informācijas izvērtēšanai paredzētajām 75 dienām. Kā pozitīvu piemēru var kārtējo reizi minēt Igauniju, kur nodokļu administrācijai nav bezgalīgas iespējas turpināt pārbaudi, pārbaude kopā ar pagarinājumiem virs 120 dienām var ilgt pārsvarā tad, ja tiek uzsākts kriminālprocess.

Kamēr netiks veiktas izmaiņas normatīvajos aktos, strikti nosakot PVN pārmaksas izvērtēšanas maksimālos termiņus un paredzot atmaksas kavējuma soda procentus, vietējie uzņēmumi nevarēs justies droši un pasargāti no VID rīcības patvaļas un sistemātiskas Latvijas uzņēmējdarbības kropļošanas.

Dalies ar šo rakstu