Eksperti

Tekošā konta deficīts atgriežas: vai tas uz labu?

Latvijas Bankas ekonomiste Daina Paula, 15.02.2019

1. attēls. ES valstu, Islandes, Šveices un Norvēģijas IKP, ekonomikas atvērtība un tekošā konta saldo vidēji 2013.-2017. gadā; burbuļa lielums – IKP

Datu avots: Eurostat

Jaunākais izdevums

Vēl ne tik senā pagātnē ir laiks, kad Latvijas tautsaimniecības ārējā sektora analīzes pastāvīgs rūpju objekts bija ievērojama apmēra tekošā konta deficīts. Ar «ievērojams» domāti caurmērā padsmit un ap 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP) laika periodā no 2005. līdz 2008. gadam.

2018. gada decembra sākumā publiskotie 3. ceturkšņa maksājumu bilances dati atklāja, ka Latvijā izveidojies tekošā konta deficīts 5.7% no IKP apmērā. Jāatzīst, šis jēdziens vai vismaz tā nozīmīgums no aprites bija teju izzudis jau labu brīdi. Šāds deficīts netika vērots kopš 2011. gada vidus, un arī tad tas bija vien īslaicīgs izņēmums. Vai tas nozīmētu, ka jaunākie dati ir satraucoši?

Šajā rakstā par to, ko rāda tekošā konta saldo un par ko ir vērts piedomāt, vērtējot tā lielumu un pārmaiņu virzienu, tostarp Latvijā.

Tekošā konta saldo: kas notiek pasaulē

Tekošais konts ir maksājumu bilances daļa, kas atspoguļo preču, pakalpojumu, sākotnējo ienākumu un otrreizējo ienākumu plūsmas starp konkrētas valsts rezidentiem un pārējo valstu rezidentiem. Tekošā konta atlikums jeb saldo parasti ir negatīvs situācijās, kad uzkrājumu apjoms valstī nespēj segt tajā veiktās investīcijas, un otrādi – pārpalikums atspoguļo situāciju, kad tiek veikti uzkrājumi, kas netiek ieguldīti vai tūlīt izlietoti patēriņam.

Tekošā konta deficīts nav mazu un nabadzīgu valstu īpatnība vai posts, tāpat arī, kā redzēsim vēlāk, tekošā konta pārpalikums viennozīmīgi nav privilēģija. Kopumā iezīmējas tendence, ka lielāka valsts var atļauties būt mazāk atvērta (piemēram, resursu pieejamības dēļ, liela iekšzemes tirgus dēļ), tomēr tautsaimniecības izmērs nenosaka, vai valstij drīzāk raksturīgs tekošā konta deficīts vai pārpalikums. To ietekmē gan valsts ekonomiskās attīstības līmenis, gan aizņemšanās nepieciešamība, resursu cenas pasaules tirgū un pat iedzīvotāju demogrāfiskās struktūras tendence.

Liels tekošā konta deficīts var kalpot par pamatu protekcionistiskai politikai. Piemēram, Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) 2018. gada Ārējā sektora pārskats rāda, ka ASV ilgstoši raksturīgs būtisks negatīvs pienesums globālā tekošā konta saldo, lai gan pēdējā desmitgadē tas kļuvis mazāks līdz ar plašāku resursu (konkrētāk – naftas) ieguves attīstību. Tomēr deficīts ir saglabājies un 2015.-2016. gadā nedaudz pasliktinājies naftas cenu dinamikas ietekmē. Tas daļēji izskaidro ASV pēdējā laika ārējās tirdzniecības politiku. Tomēr kopumā (un īpaši mazākām, daudz atvērtākām tautsaimniecībām) importa nepieciešamību bieži nosaka eksporta vajadzības. Tostarp eksporta preču ražošanai nepieciešamais starppatēriņa preču imports. Importa palielināšanās nebūt automātiski nenorāda uz importa partnervalstu negodīgu tirdzniecības politiku, pret kuru veicamas kādas darbības.

Resursu cenu ietekme uz tekošo kontu ir raksturīga iezīme globālā tekošā konta saldo veidošanā: valstu un to grupu devumi līdz ar resursu (īpaši naftas, metālu) ieguves iespējām un cenu pārmaiņām visai nozīmīgi svārstās. Piemēram, jo augstāka naftas cena, jo lielāks ir tās eksportētāju pozitīvais pienesums, un otrādi – jo lielāks resursu cenu sarukums, jo lielāka iespējamība, ka šīs valstis piedzīvo pat tekošā konta deficītu. Intensīvs dabas resursu krājumu eksports nozīmē, ka stāvoklis var strauji mainīties, turklāt šīs valsts pieprasījuma šoka ietekme var atspoguļoties arī tās tirdzniecības partnervalstu izaugsmē. Turklāt vairāku resursu krājumi ar laiku noplok. Tādējādi, piemēram, naftu eksportējošajām valstīm ir raksturīgi veidot rezerves uzkrājumus no ienākumiem, kas gūti, pārdodot resursus.

Tekošā konta pārpalikums liecina par to, ka uzkrājumu līmenis pārsniedz investīcijas, taču tas nenozīmē, ka valstīs ar augstu tekošā konta pārpalikumu ir zems investīciju līmenis. Izlietojot uzkrājumus, investīciju apjoms varētu būt lielāks, bet konkrētajā periodā ir raksturīgi vairāk uzkrāt. Augsts uzkrājumu līmenis var tikt novērots valstīs ar sabiedrības demogrāfiskās struktūras pārmaiņām sabiedrības novecošanās virzienā. Šādā sabiedrībā iedzīvotājiem ir tendence veidot ilgtermiņā izlietojamus uzkrājumus (piemēram, nepaļaujoties, ka pietiekamu pensiju nodrošinās nākamās paaudzes, kas papildinās valsts budžetu no saviem darba ienākumiem). Ja uzkrājumi netiek izlietoti kārtējā perioda investīcijām, tie tiek taupīti nākotnes patēriņam, tādējādi ierobežojot tagadnes pieprasījuma pieaugumu un neveicinot tekošā konta deficīta veidošanos.

Tomēr jāatzīmē, ka uzkrāšanas un investēšanas iespējas izteiktāk koncentrējas valstīs ar augstāku ienākumu līmeni. Valstīs zem diagonālās līnijas raksturīgs tekošā konta pārpalikums (uzkrājumi ir lielāki nekā investīcijas), un te redzam vairākumu valstu ar augstāku ienākumu līmeni uz vienu iedzīvotāju.

Tekošā konta deficīts turpretī iezīmē situāciju, kurā uzkrājumu līmenis valstī ir pārāk zems nepieciešamo investīciju veikšanai. Piemēram, kad zema ienākumu līmeņa gadījumā valstī neveidojas pietiekams uzkrājumu līmenis un, neizmantojot saistības aizņēmumu vai ārvalstu investīciju veidā, ir grūti veikt investīcijas nepieciešamajā apjomā, tostarp importēt vajadzīgās kapitālpreces.

Tekošā konta attīstība Latvijā

Latvija pēdējā laikā bijusi tuvu līdzsvarotam tekošā konta saldo, taču tā nav bijis vienmēr. Daudzi spēs atsaukt atmiņā tekošā konta deficītu straujās izaugsmes laikā 2006.-2007. gadā, kad, augot ienākumiem un paplašinoties finansēšanas iespējām, patēriņa un investīciju apetīte auga un tekošajā kontā tika reģistrēts pat vairāk nekā 20% deficīts.

Tekošā konta deficīts Latvijā vēsturiski veidojies tieši preču ārējās tirdzniecības rezultātā. Turklāt preču tirdzniecības deficīts bijis diezgan svārstīgs (gan cenu ietekmē, gan reālā izvesto un ievesto preču daudzuma ietekmē), kamēr pakalpojumu ārējās tirdzniecības pozitīvais saldo absolūtā izteiksmē turpinājis pakāpeniski augt. Kā vēlāk redzēsim, šāds tirdzniecības rezultāta sadalījums ir tipiska mazu un atvērtu tautsaimniecību iezīme.

Pakavējoties pie preču ārējās tirdzniecības deficītu veidojošajiem iemesliem,precīza simetrija starp tekošā konta deficītu un, piemēram, naftas cenu nav vērojama; atsevišķos periodos rādītāju pārmaiņu virziens pat sakrīt.

Straujās izaugsmes periodā pirms globālās krīzes Latvijā bija vērojams būtisks importa, tostarp kapitālpreču importa pieaugums vērtības izteiksmē. Tomēr kapitālpreču īpatsvaram kopējā importā un investīcijās nebija tendences palielināties, t.i., tas auga līdzīgā tempā kā kopējais imports. Lielākā daļa importa tika veltīta starppatēriņa un patēriņa vajadzību nodrošināšanai. Periodā pēc krīzes investīciju īpatsvars IKP ir zems, turklāt vēl arvien trūkst ieguldījumu mašīnās un iekārtās, kas palīdzētu paaugstināt darba ražīgumu. Taču kopumā pēc krīzes laikā piedzīvotā krituma kapitālpreču importa īpatsvaram kopējā preču importā bijusi tendence palielināties. Tādējādi, lai gan imports sniedz savu artavu tekošā konta deficīta veidošanā, palielinās importa daļa, kas veicinātu attīstību.

Jāatzīmē, ka sava artava pēckrīzes Latvijas importa dinamikā ir gan mērenākai tautsaimniecības izaugsmei kopumā, gan daudz piesardzīgākiem finansēšanas nosacījumiem, kas neveicina pārmērīgu patēriņa kāpumu. Starppatēriņa pieaugumu savukārt ierobežo norises ārējā ekonomiskajā vidē: gan sankcijas pret Krieviju, gan Brexit lēmums, gan protekcionisma uzliesmojums globālajā tirdzniecības politikā. Šādas situācijas rada piesardzību potenciālo eksportētāju vēlmē paplašināt savu darbību.

Latvijai kā mazai, atvērtai tautsaimniecībai raksturīgas arī tirdzniecības plūsmu svārstības, ko izraisa atsevišķi lielāki preču ievedumi vai izvedumi. Tā, piemēram, viena kuģa iegāde Latvijas tekošajā kontā izraisītu daudz lielākas svārstības nekā tas būtu, piemēram, Vācijā. No šī viedokļa šī brīža Latvijas tekošā konta deficīts nav vērtējams kā satraukumu radošs; tas sakritis gan ar minerālproduktu importa koncentrēšanos 3. ceturksnī, gan ar specifisku preču eksporta sarukumu uz dažu valstu tirgiem (pārsvarā ārpus ES). SVF 2018. gadā aprēķinātais normālais tekošā konta deficīta līmenis Latvijai būtu 3.3% no IKP, tomēr tas nebūtu uztverams kā strikta, īstermiņā izmantojama atsauces vērtība, kas skatāma atrauti no fundamentālo faktoru attīstības.

Vienāds deficīts un pārpalikums nav vienlīdz bīstams

Straujās izaugsmes periodā, kā minēju, krietni lielāku devumu Latvijas tekošā konta deficīta veidošanā nodrošināja sakāpinātas turpmākās ekonomiskās attīstības un ienākumu gaidas, ko papildināja labvēlīgi finansējuma nosacījumi. Veidojās t.s. nekustamā īpašuma un patēriņa bums. Atsevišķu lielāku valstu ekonomisti un starptautiskās institūcijas par Latvijas tekošā konta deficīta apmēru un iespēju to uzturēt vairākus gadus pēc kārtas izbrīnā grozīja galvas… Tomēr tā brīža tekošā konta deficīta apmērs liecināja par būtisku ārējo nesabalansētību, kuras mazināšanu krīzes periodā sabiedrība izjuta smagi, lai gan tekošā konta deficīts saruka. Tā kā globālā krīze atklāja iekšējo un ārējo nesabalansētību veidošanos daudzviet arī Eiropas Savienībā (ES), līdzīgu situāciju novēršanai 2011. gadā tika izveidota Makroekonomiskās nelīdzsvarotības procedūra (MIP), kur starp ārējo nelīdzsvarotību raksturojošiem rādītājiem tiek izmantota arī trīs gadu vidējā tekošā konta saldo attiecība pret IKP.

Saskaņā ar MIP tekošā konta saldo rādītājs netiek uzskatīts par nelīdzsvarotību signalizējošu, ja vidēji trīs gadu laikā tas iekļaujas robežās starp -4% un +6% no IKP. Kāpēc tik asimetriski? Zināms taču, ka ES lielvalstī Vācijā raksturīgs krietns pārpalikums – varētu šķist, ka tā ir deķīša tendencioza vilkšana kādā virzienā. Tomēr šādu asimetriju izskaidro tas, ka skaitliski vienāda apmēra negatīvajam un pozitīvajam saldo ir atšķirīga potenciālā ietekme uz citu valstu ekonomisko attīstību.

Pārmērīga nesabalansētība negatīvā teritorijā var nozīmēt tāda apjoma aizņemšanos, kas noved pie ilgtermiņā neuzturama ārējā parāda līmeņa. Tikmēr nesabalansētība pozitīvā teritorijā galvenokārt liecina par vāju iekšzemes pieprasījuma izaugsmi, bet nerada tekošā konta deficīta situācijai līdzīgas bažas par ārējā parāda ilgtspēju, tādējādi ir mazāks risks sekmīgai eiro zonas funkcionēšanai[6]. 2017. gadā vairākumā ES valstu bija raksturīgs tekošā konta pārpalikums vidēji trīs gadu laikā. Pārmērīgais pārpalikums kopš 2012. gada galvenokārt koncentrējies un arvien pieaudzis Vācijā, kuras sabiedrība pazīstama kā t.s. «krājēju nācija» (pārējās tautsaimniecības ar pārmērīgu pārpalikumu ir mazākas un ar mazāku devumu ES kopējā ārējā nelīdzsvarotībā). Mazināt šādā valstī tekošā konta pārpalikumu (kas līdzvērtīgs uzkrājumu pārsvaram pār investīcijām) nozīmētu aktīvi stimulēt tēriņus; savā ziņā – rast veidu, kā piespiest sabiedrību vairāk patērēt vai investēt.

MIP gan nenozīmē aklu paļaušanos uz izraudzīto rādītāju robežvērtībām. Tautsaimniecība tiek skatīta kopumā, tādējādi, piemēram, valstīm ar zemāku darba ražīguma un ienākumu līmeni par robežvērtību lielāks tekošā konta deficīts var atspoguļot sekmīgu investīciju procesu ar mērķi uzlabot labklājības līmeni nākotnē (un tas ļautu ar laiku arī samazināt tekošā konta deficītu). Savukārt, investīciju preces importējot, to iegādei nepieciešamie līdzekļi var radīt saistības pret nerezidentiem.

ES valstu «divas pasaules»

Tekošā konta deficīts vai pārpalikums tieši neizriet no tautsaimniecības «izmēra» un ka tekošā konta pārpalikums ne vienmēr ir privilēģija. Pirmkārt, skaidri iezīmējas tautsaimniecības atvērtības radītais tekošā konta atsevišķo kontu saldo (piemēram, preču un pakalpojumu kontu saldo) apmērs pret iekšzemes kopproduktu; otrkārt – mazajām valstīm ir izteikti preču tirdzniecības deficīti un tos pilnībā vai daļēji kompensējoši pakalpojumu kontu pārpalikumi; treškārt – mazajām valstīm raksturīgi sākotnējo ienākumu kontu deficīti, kur ietverti neto investīciju ienākumi (starp ārvalstīs veikto investīciju ienākumiem un ārvalstu investoriem izmaksājamajiem ienākumiem).

Iespējas nodrošināt pakalpojumu konta pozitīvo saldo šajās valstīs izriet no vairākiem faktoriem. Piemēram, dabas apstākļiem un kultūras mantojuma, kas veicina tūrismu; ģeogrāfiskā novietojuma, kas veicina pārvadājumu transporta pakalpojumu attīstību, kā arī no attīstīta finanšu pakalpojumu piedāvājuma. Savukārt sākotnējo ienākumu konta negatīvo saldo nereti veido iepriekšējo gadu ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) aktivitāte, tostarp, ja veiksmīgi piesaistītas ĀTI spējušas segt tekošā konta deficītu. Ārvalstu investoriem gūstot ienākumus, tie var tikt izvesti atpakaļ uz ārvalstīm vai reinvestēti (ieguldīti uzņēmuma attīstībā).

Vai Latvijai ir lemts tekošā konta deficīts?Īsā atbilde – nē, nav, un to jau redzējām attēlos. Tomēr bez tā kādu laiku būs grūti iztikt, ja materiālo labklājību Latvijā vēlamies tuvināt Rietumeiropas turīgāko valstu līmenim. Jāatzīmē, ka, Latvijas tautsaimniecības izaugsmei atjaunojoties, investīciju īpatsvars IKP nav sasniedzis agrāko līmeni. Vērtējot investīcijas ieguldījumu veidos, redzējām, ka diezgan būtiski kavējas investīcijas mašīnās un iekārtās, kas būtu nepieciešamas darbaspēka pieejamības problēmu risināšanai un darba ražīguma paaugstināšanai.

Valstīs ar vēl šobrīd zemāko darba ražīguma līmeni ES (tostarp Latvijā) laikā no 2000. līdz 2008. gadam investīciju apjoms uz vienu nodarbināto patiešām auga visstraujāk, veicinot konverģenci. Nedaudz ilgākā laika periodā – starp 2008. un 2017. gadu – šāda situācija vairs nav vērojama; neatkarīgi no produktivitātes investīciju apjoms uz vienu nodarbināto svārstās daudz šaurākā intervālā. Tostarp Latvijā investīciju apjoms uz vienu nodarbināto audzis daudz lēnāk nekā iepriekš un lēnāk nekā daudzās valstīs ar augstāku darba ražīguma līmeni. Tā nav gaidītā un nepieciešamā tendence.

Iespējas investēt savukārt atkarīgas no uzkrājumu līmeņa un finansējuma piesaistes iespējām, piemēram ĀTI veidā, kas nozīmē pastāvīgas rūpes par konkurētspējīgu uzņēmējdarbības vidi.

Bruto uzkrājumu līmenis Latvijas tautsaimniecībā ilgtermiņā ir nedaudz palielinājies. Vienlaikus samērā strauji audzis arī senioru īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā (senioriem varētu drīzāk būt raksturīgi tērēt, nekā veidot uzkrājumus nākotnei).

Iedzīvotāju īpatsvaru vecumā no 65 gadiem palielinājusi arī migrācija, ienākumu palielināšanas nolūkā izbraucot daļai darbspējas vecuma iedzīvotāju. Šī tendence uztur darbaspēka pieejamības problēmu. Sarucis arī iedzīvotāju kopskaits. Tādējādi no demogrāfisko faktoru puses būtu grūti prognozēt uzkrājumu pieaugumu, tie drīzāk gaidāmi no augstāka ienākumu līmeņa. Augstāku ienākumu līmeni savukārt nodrošina sekmīgi augoši uzņēmumi, taču tas pieprasa pastāvīgas investīcijas. Vēlreiz jāatzīmē, ka valstīs ar augstāku labklājības līmeni uzkrājumi veidojušies no relatīvi lielākiem ienākumiem. Uzkrājumu veidošana Latvijā ir arī cikliski nestabila, tā var būt gan procikliska, gan pretcikliska.

Nodarbināto iedzīvotāju ienākumu pieaugums Latvijā 2018. gadā bijis samērā straujš (lai gan nesalīdzināms ar pirmskrīzes periodu), un joprojām samērā kūtrā kreditēšanas attīstība stimulē uzkrājumu veidošanu. Visai attālais (no citām ES valstīm) produktivitātes līmenis tomēr signalizē par investīciju nepieciešamību, un Latvijas apstākļos pie samērā zema uzkrātā kapitāla līmeņa tas norāda uz dabisku situāciju, ka veidojas tekošā konta deficīts. Tomēr, ja iekšzemes pieprasījuma nodrošināšanai nepieciešams veidot papildu saistības, ir vērts pieturēties pie tā, lai ar saistībām pēc iespējas vairāk tiek finansēti ieguldījumi attīstībā (investīcijas), nevis kārtējā perioda patēriņš, jo ieguldījumi attīstībā nodrošinās darba ražīguma kāpumu un augstāku ienākumu līmeni nākotnē, kas savukārt uzturēs iespēju uzkrāt un investēt.

Kopsavilkums

Tekošā konta deficīts vai pārpalikums nav ne lielu, ne mazu tautsaimniecību ekskluzīva situācija, tā nav arī diagnoze uz mūžu. Lielām valstīm (piemēram, ASV) var būt raksturīgs tekošā konta deficīts un lieli aizņēmumi, kas finansē investīcijas; resursus eksportējošās valstis pastāvīgi ir atkarīgas no resursu cenu svārstību ietekmes uz ārējo līdzsvaru, savukārt mazas, atvērtas tautsaimniecības, lai gan vieglāk ievainojamas ārējo šoku rezultātā, spēj arī ilgāku laiku uzturēt tekošā konta pārpalikumu, piemēram, sekmīgi attīstot pakalpojumu sektoru.

Spēja uzkrāt un veikt investīcijas izriet no ienākumu līmeņa. Savukārt nepieciešamību pastiprināti investēt nosaka vēlme un vajadzība paaugstināt darba ražīguma līmeni.

Tekošā konta deficīts Latvijai nav neadekvāta situācija, jo:

  • investīciju īpatsvars IKP saglabājas samērā zems (no ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanas viedokļa);
  • darba ražīguma pieauguma un dzīves līmeņa kāpuma nodrošināšanai, īpaši situācijā, kad darbaspēka rezerves ir ierobežotas un sabiedrības vidējais vecums aug, investīcijas ir vitāli nepieciešamas;
  • vienlaikus redzams, ka reālā izteiksmē ieguldījumu apjoms mašīnās un iekārtās ir zemāks nekā pirms aptuveni 10 gadiem un saglabājas zems jau vairākus gadus.

Taču šie argumenti nenozīmē, ka varam atļauties jebkāda veida un lieluma tekošā konta deficītu:

  • jāraugās, lai tekošā konta deficīts (un nepieciešamība to finansēt ar saistībām) pārmērīgi neveidojas uz patēriņa palielināšanas rēķina;
  • ja veidojas tekošā konta deficīts un to nepieciešams segt ar ārējām saistībām, labvēlīgāka ir situācija, kurā saistības veido ĀTI (kas liecina par investora ieinteresētību ilgtermiņa attīstībā), nevis aizņēmums.

Komentāri

Pievienot komentāru
Tirdzniecība un pakalpojumi

Ārvalstu tiešās investīcijas 4. ceturksnī Latvijā ieplūdušas 380 miljonu eiro apmērā

Žanete Hāka, 08.03.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Neskatoties uz ārējā pieprasījuma vājināšanos un lauksaimniecības produktu eksporta kritumu, pērn 4. ceturksnī preču un pakalpojumu bilance uzrādīja minimālu pārpalikumu, ko lielā mērā veicināja noturīga pakalpojumu tirdzniecības bilance un vājāka preču importa izaugsme.

Taču ārvalstu tiešo investīciju investoru peļņa noteica sākotnējo ienākumu konta deficītu, kas kopumā 4. ceturksnī tekošā konta bilancē lika veidoties 75.5 milj. eiro deficītam (0.9% no iekšzemes kopprodukta (IKP)).

2018. gadā kopumā tekošā konta bilances deficīts bija 283 milj. eiro jeb 1.0% no IKP.

Preču bilances deficīts (-7.1% no IKP) 4. ceturksnī bijis mazāks nekā gadā vidēji. Taču to noteica mazāk straujš eksporta nekā importa pieauguma tempa kritums. Preču eksportā 4. ceturksnī turpinājās jau iepriekš novērotās tendences. Galvenais izaugsmes virzītājs bijis kokmateriālu eksports, kas turpinājis vienmērīgi strauju izaugsmi gada garumā, bet negatīvo devumu pienesa lauksaimniecības produktu eksporta vērtības sarukums, kas ievērojami pieauga tieši 4. ceturksnī. Starp citām preču grupām jāizceļ mehānismu un elektroierīču eksports, kas pēc vājāka snieguma 3. ceturksnī gada pēdējos trīs mēnešos atkal uzrādījis spējīgu izaugsmi (11.8% gada laikā), kā arī ķīmiskās rūpniecības ražojumu eksporta vērtības pieaugums gada izskaņā (13.8%). Arī preču importā 4. ceturksnī lielākoties turpinājušās gada gaitā iezīmējušās tendences, ko virzīja gan noturīgs iekšzemes patēriņš, gan arī investīciju aktivitāte. Importa vērtības pieauguma temps kopš iepriekšējā ceturkšņa gan nedaudz krities, bet tas skaidrojams ar lielo minerālproduktu importa apmēru (ko ietekmēja arī pasaules naftas cenu kāpums) iepriekšējā periodā, citas lielās pozitīvo devumu preču grupas (satiksmes līdzekļi, metāli, koksne u.c.) nemainījās.

Komentāri

Pievienot komentāru
Tirdzniecība un pakalpojumi

Trešajā ceturksnī strauji pieaugušas ārvalstu tiešās investīcijas

Latvijas Bankas ekonomists Kristofers Pone, 05.12.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2019. gada 3. ceturksnī Latvijas tekošajā kontā veidojās deficīts 296 milj. eiro vērtībā jeb -3.7% no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Sarūkot preču importa vērtībai, salīdzinoši zemāks bijis arī tirdzniecības bilances deficīts, taču tas šoreiz nebija noteicošais faktors tekošā konta bilancē. To ietekmēja sākotnējo ienākumu radītais deficīts, īpaši – jau iepriekš novērotā ārējo investoru tiešo ieguldījumu peļņa.

Neskatoties uz 3. ceturksnī sarūkošo preču importa vērtību (-1.1% gada laikā) un preču eksporta vērtības pieaugumu (4.4%), preču tirdzniecības bilances deficīts saglabājies augstāks nekā gadā vidēji un veidoja -9.1% no IKP. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, importa vērtības sarukumu galvenokārt noteica mehānismu, satiksmes līdzekļu un minerālproduktu preču grupas, ko ietekmēja reeksporta plūsmu sarukums, cenu izmaiņas. Savukārt preču eksporta izaugsme balstījās uz pieaugumu lauksaimniecības, ķīmiskās rūpniecības un pārtikas produktu grupās. Atsevišķas grupas, piemēram, minerālprodukti, koksne un mehānismi piedzīvoja vērtības kritumu.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Krīzi gaidot

Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns, 15.03.2019

1. attēls. Reālās algas un darba ražīguma indeksi (2005. gada 1. cet. = 100)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde, Latvijas Bankas aprēķini

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Desmit gadi pēc lielās ekonomiskās krīzes – Latvijas makroekonomisko stabilitāti šobrīd novērtē arī pasaulē

Finanšu ministrijas Tautsaimniecības analīzes departamenta Makroekonomikas nodaļas vadītāja vietniece, 06.11.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Kopš pasaules ekonomiskās krīzes, kas 2008. gada vasarā sākās ar ASV bankas Lehman Brothers bankrotu un smagi skāra Latvijas ekonomiku, pagājuši jau desmit gadi, un šajā sakarā arvien biežāk izskan jautājumi, vai līdzīga krīze jau drīzumā nevarētu atkārtoties un no kuras puses to gaidīt.

Turpmāk rakstā atbildes, kāpēc Latvijā makroekonomiskā situācija pašlaik ir pavisam citādāka nekā pirms desmit gadiem, kad bažas par ekonomikas virzību izteica gan vietējie, gan ārvalstu eksperti. Šobrīd Latvija jaunākajā Pasaules Ekonomikas foruma reitingā tikko novērtēta starp valstīm ar augstāko makroekonomisko stabilitāti pasaulē.

Tirgus ekonomikai kopumā ir raksturīga cikliska attīstība, kad ekonomikas augšupejas fāzei seko lejupslīde, un ekonomikas cikla ietvaros notiek daudzu ekonomisko rādītāju – iekšzemes kopprodukta (IKP), bezdarba, inflācijas svārstības. Ekonomikas cikliskā attīstība ir dabiska parādība, bet valsts, realizējot attiecīgu fiskālo un monetāro politiku, cikla ietvaros var šīs svārstības mīkstināt – augšupejas laikā īstenojot ierobežojošu, bet lejupslīdes laikā stimulējošu fiskālo un monetāro politiku. Ja šī regulācija nav pienācīga, ekonomikas lejupslīdes posmi var izvērsties pārāk strauji un spēcīgi, kļūstot par ekonomikas krīzēm.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Eiropas Komisijas (EK) jaunākajās ekonomikas prognozēs lēsts, ka Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) šogad pieaugs par 4,1%, mūsu valstij paredzot straujāko ekonomikas izaugsmi Baltijas valstu vidū.

Trešdien publiskotajās prognozēs EK sagaida, ka Latvijas ekonomikas izaugsmes temps nākamgad palēnināsies līdz 3,2%, bet 2020.gadā - līdz 2,9%.

Savukārt inflācija Latvijā šogad un nākamgad būs 2,7%, bet 2020.gadā saskaņotā patēriņa cenu indeksa kāpums būs 2,4%, lēš EK.

Otru straujāko ekonomikas izaugsmi Baltijas valstīs EK prognozē Igaunijā, kur, pēc EK aplēsēm, IKP šogad palielināsies par 3,5%. Nākamgad Igaunijas ekonomikas izaugsmes temps palēnināsies līdz 2,8%, bet 2020.gadā - līdz 2,6%. Inflācija Igaunijā šogad būs 3,5%, bet nākamgad un 2020.gadā - attiecīgi 3,3% un 2,5%, lēš EK..

Lietuvā EK sagaida 3,4% IKP pieaugumu šogad, 2,8% kāpumu nākamgad un 2,5% izaugsmi 2020.gadā. Inflācija Lietuvā šogad tiek prognozēta 2,6%, bet nākamgad un 2020.gadā tā samazināsies līdz attiecīgi 2,2% un 2,1%.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ziemeļvalstu un Baltijas valstu ekonomikas pēdējo gadu laikā ir uzrādījušas labu un līdzsvarotu izaugsmi, kā arī palielinājušas savu konkurētspēju, jaunākajā Swedbank Ziemeļvalstu-Baltijas biznesa apskatā norāda eksperti.

Tomēr augošais protekcionisms pasaulē ir liels izaicinājums salīdzinoši mazo un atvērto reģiona ekonomiku īstermiņa izaugsmei. Savukārt ilgtermiņā ekonomikas izaugsmi, it īpaši Baltijas valstīs, ierobežos strukturālie izaicinājumi, piemēram, demogrāfija.

Attiecībā uz sociālo iekļaušanu un pārvaldību Baltijas valstīm ir, ko mācīties no kaimiņiem ziemeļos. Tikmēr vides aizsardzībā darāmā pietiek visās valstīs. Latvijas ekonomikas pamati ir diezgan spēcīgi, un izaugsme līdzsvarota. Centieni uzlabot uzņēmējdarbības vidi un izaugsmes ilgtspēju turpinās, bet tos apēno sarūkošais iedzīvotāju skaits un sabiedrības novecošanās. Izglītības un apmācību programmu kvalitātes celšana, ienākumu nevienlīdzības novēršana un valsts institūciju sniegto pakalpojumu kvalitātes un pārvaldības uzlabošana ir nepieciešama ražīguma un labklājības celšanai.

Komentāri

Pievienot komentāru
Tirdzniecība un pakalpojumi

Negatīvas tirdzniecības bilances ietekmē izveidojies pēdējo gadu lielākais ceturkšņa tekošā konta deficīts

Db.lv, 05.12.2018

Preču tirdzniecības neto bilance (milj. eiro)

* Izdalītas top 3 valstis pēc deficīta pieauguma gada laikā.

Avots: Latvijas Banka

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pēc spēcīgas eksporta izaugsmes virzīta tekošā konta pārpalikuma veidošanās pirmajā pusgadā 3. ceturksnī bilance strauji mainījusi virzienu uz negatīvo pusi, informē Latvijas Bankas ekonomists Kristofers Pone.

Pie vainas ir preču tirdzniecības bilances deficīts, kas strauji pieaudzis un bijis lielākais kopš 2013. gada izskaņas. Kopumā tekošais konts veidoja 444,4 miljonu eiro jeb 5,7% no iekšzemes kopprodukta (IKP) deficītu 2018. gada 3. ceturksnī.

2018. gada 3. ceturksnī eksportēts vien par 1% vairāk nekā pērn, kamēr imports pieaudzis par 7.7%, kas ir straujāk nekā pirmajā pusgadā. Lielākā ietekme uz deficīta pieaugumu bijusi tirdzniecībai ar valstīm ārpus eiro zonas, bet ar eiro zonas valstīm tā bijusi sabalansētāka. Salīdzinot ar situāciju pērn, īpaši jāizceļ tirdzniecība ar Krieviju, Poliju un Lietuvu, kur strauji pieaudzis deficīts.

3. ceturksnis bijis mazāk labvēlīgs arī pakalpojumu eksportam, ko galvenokārt ietekmēja eksporta tempu sarukums finanšu (-25.1%) un būvniecības (-10.4%) pakalpojumu nozarēs. Ja finanšu pakalpojumu eksporta kritums, samazinoties ārvalstu klientu noguldījumiem Latvijā, bija paredzams, tad straujais būvniecības pakalpojumu eksports apjomu kritums bijis negaidīts. Tas, iespējams, skaidrojams ar augsto pieprasījumu iekšzemes tirgū un ierobežoto kapacitāti (īpaši darbinieku trūkumu), kā arī lejupvērstu risku īstenošanos Apvienotajā Karalistē un strauju eksporta sarukumu uz netradicionāliem noieta tirgiem.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Fitch: Latvijas IKP rādītājs uz vienu iedzīvotāju kavē kredītreitinga palielināšanu

Žanete Hāka, 16.04.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Piektdien, 12. aprīlī, starptautiskā kredītreitingu aģentūra Fitch paziņoja par Latvijas kredītreitinga apstiprināšanu esošajā A- līmenī, nosakot stabilu nākotnes novērtējumu (outlook).

Fitch informē, ka Latvijas kredītreitingu A- līmenī uztur sekmīgi īstenotā valsts finanšu un institucionālā pārvaldība, kā arī stabilais politikas kurss, ko nodrošina Latvijas dalība Eiropas Savienībā un eirozonā.

Aģentūra pozitīvi novērtē zemo vispārējās valdības parāda līmeni, kas ir viens no zemākajiem līdzīga kredītreitinga valstu vidū, kā arī nelielo budžeta deficītu. Ekonomikas izaugsme 2018. gadā bijusi 4,8 %, un sagaidāms, ka tuvākajos gados tā saglabāsies vidēji 3,1 % apmērā. Fitch prognozē, ka mērenāka ekonomikas izaugsme un algu pieaugums tuvāko divu gadu laikā atvieglos ietekmi uz darba tirgu, samazinot ekonomikas pārkaršanas risku.

Komentāri

Pievienot komentāru