Tranzīts – ģeopolitikas ķīlnieks

2018. gada 31. janvāris plkst. 9:17
Dalies ar šo rakstu

Tranzītbizness ir atkarīgs no Krievijas – Rietumvalstu, tāpat Ķīnas – ASV attiecībām, kā arī Latvijas spējas aizsargāt savas nacionālās ekonomiskās intereses

To intervijā stāsta Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas valdes priekšsēdētājs, Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs. Viņš atzīst, ka jau 2016. gadā aicinājis Ministru prezidentu Māri Kučinski izstrādāt plānu, ko darīt tādā gadījumā, ja Rietumvalstis turpina ekonomiskās sankcijas pret Krieviju. Tās sāpīgi trāpa arī Latvijas tautsaimniecībai, taču valdība šim būtiskajam jautājumam tā arī nav pievērsusies.

Kāds tranzītbiznesam bijis pērnais gads?

2017. gads ir dalāms divu tendenču posmos. Pirmie četri mēneši un pārējie astoņi. Proti, gada pirmajos mēnešos tika sasniegti savdabīgi rekordi, kuru pamatā bija 2016. gada otrajā pusē notikušās konjunktūras izmaiņas pasaules akmeņogļu tirgū. Savukārt no pērnā gada maija līdz pat gada nogalei – tranzītkravu virzienā no austrumiem uz rietumiem – apjoms bija ar kritumu. Šis samazinājuma apmērs tika prognozēts un arī gaidīts. Kāpēc? Tāpēc, ka vēl Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina laikā – 90. gadu vidū – tika pieņemts stratēģisks lēmums, ka šīs valsts kravas orientēsies uz šīs valsts ostām. Šī stratēģiskā lēmuma īstenošana tika turpināta arī prezidenta Vladimira Putina laikā. Arī šīs kaimiņvalsts transporta stratēģijā Baltijas valstīm bija atvēlēta baltā plankuma loma. Latvijas ekonomiskās politikas īstenotāji daudzu gadu garumā šo Krievijas ģeopolitikas vīziju ir centušies ignorēt. Savukārt Ventspils sociāli ekonomiskās attīstības stratēģijā kopš 90. gadu nogales rēķinājās ar šādu notikumu attīstības scenāriju, un kopš 2000. gada tiek īstenota Ventspils industrializācijas politika – būtiski palielinātas investīcijas infrastruktūrā, kas nepieciešama rūpniecībai un tās attīstībai pilsētā. Tādējādi nodarbināto skaita īpatsvars transporta jomā sarūk, bet pieaug apstrādes rūpniecībā, mazinot Ventspils atkarību no transporta nozares. Pēdējos 15 gados ostas terminālos nodarbināto skaits samazinājies teju par 2000 cilvēkiem un apmēram par tikpat pieaudzis rūpniecībā. Ja Ventspils šādu politiku nebūtu realizējusi, tad sociāli ekonomiskā situācija pilsētā būtu ļoti smaga. Jā, bija laiks līdz 2014. gada vasaras nogalei, kad Latvijas dzelzceļam, kravu pārvadātājiem, ostām, stividorkompānijām bija darbs ar pieaugošu tendenci. Šī situācija bija saistīta ar ekonomikas dinamisko attīstību Krievijā un tās radīto nespēju izskriet līdzi kravu apgrozības pieaugumam virzienos austrumi – rietumi un rietumi – austrumi. Ja nebūtu sankciju, tad faktiski kravu apjoma pieaugums būtu straujāks, nekā Krievija spētu radīt savas pārkraušanas jaudas. Pašlaik sankcijas ir nobremzējušas Krievijas ekonomiku, bet šīs valsts ostu attīstība ir turpinājusies, līdz ar to Krievijai ir radusies reāla iespēja ar katru gadu samazināt nepieciešamību pēc Baltijas valstu ostu pakalpojumiem savu kravu pārvadājumos. Dienaskārtībā pašlaik ir Latvija, jo Lietuvā Krievijas kravu tikpat kā nav, bet pret Igauniju Krievija savulaik pielietoja speciālās sankcijas. Ja tiktu atceltas ekonomiskās sankcijas pret Krieviju un tās tautsaimniecība atjaunotu pieauguma dinamiku 7–8% gadā, tad nepieciešamība pēc Latvijas dzelzceļa, autotransporta un ostas termināļu pakalpojumiem varētu pieaugt. Pašlaik nekas neliecina, ka sankcijas pret Krieviju varētu tikt atceltas. Pasažieru pārvadājumus pa dzelzceļu pašlaik ik gadus dotē no valsts budžeta par vairāk nekā 30 milj. eiro, šo dotāciju būtībā lielākoties saņem Rīgas un Pierīgas iedzīvotāji, tajā pašā laikā kravu pārvadātāji par infrastruktūru maksā pilnu cenu. Nav tālu tas laiks, kad valstij nāksies arī subsidēt dzelzceļa infrastruktūru kravu pārvadājumiem, lai dzelzceļš vienkārši pastāvētu, ja vien netiks pārtraukta sankciju (Rietumi pret Krieviju un otrādi) politika.

Kā tad paliek ar Baltkrievijas kravām?

Jāņem vērā, ka ģeopolitiskās situācijas maiņa 2014. gada augustā un Krievijas īstenotā tranzītpolitika ir orientēta uz to, lai arī Baltkrievija savas kravas vestu caur Krievijas ostām Somu jūras līcī, un pirmais miljons tonnu Baltkrievijas kravu jau ir pārorientēts. Šis process turpinās. Tas skars ne tikai Rēzekni un Daugavpili, bet visu Latgali, arī Jēkabpili, Jelgavu, arī Liepāju un Ventspili. Vienīgais izņēmums, kas to īsti nejutīs, ir Rīga. 2016. gadā aicināju Māri Kučinski izstrādāt speciālu plānu, ko darīt gadījumā, ja Rietumvalstis turpina ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, bet tās trāpa tieši pa Latvijas tautsaimniecību, taču vairāk nekā gada laikā valdība šim būtiskajam jautājumam nav pievērsusies. Diemžēl Latvijai nav savas ģeopolitikas, jo būtībā esam akli citu valstu ekonomisko interešu realizētāji. No katra soļa, ko kāds cits lielais ģeopolitiskais spēlētājs grib, Latvijai – tās iedzīvotājam – būtu jāgūst kāds labums. Ja vienīgais ieguvums ir uzslavas un uzsišana uz pleca kādam politiķim, tad tas ir muļķīgi. Ukraina, kuru daudzi politiķi ļoti atbalstīja, iekļāva Latviju – ES dalībvalsti – tā dēvēto ofšoru sarakstā, bet kāda ir mūsu valsts atbildes reakcija? Faktiski nekāda. Lai arī ir partijas (politiķi), kuras vārdos runā par nacionālo interešu aizstāvību, taču darbos (arī šajā piemērā) tās neredz – neviena drosmīgā nav, tikai gaida norādījumus no Vašingtonas un/vai Briseles, kaut arī tur nevienam ne silts, ne auksts par Ukrainas lēmumu attiecībā uz Latviju. Jā, šāds Ukrainas lēmums ir negaidīts un neizdevīgs šīs valsts investoriem Ventspilī.

Kā vērtējat Ķīnas kravu piesaisti Latvijas tranzīta koridoram?

Latvijas politiskās aktivitātes ar Ķīnu ir pareizas un apsveicamas, taču jāsaprot, ka pēc pirmā zvana no vienas vēstniecības šīs aktivitātes tiks noliktas uz bremzēm. Atkal ģeopolitika, jo Latvijas sabiedrotā ASV un Ķīna ir starptautiskas konkurentes un to attiecībās spriedze tikai turpinās pieaugt. Domāju, ka nav tālu tas brīdis, kad ASV atradīs iemeslus un uzspiedīs Rietumu pasaulei pielietot sākotnēji neoficiālas, pēc tam oficiālas sankcijas pret Ķīnu. Tādējādi sekmīga ES (tostarp arī Baltkrievijas) un Ķīnas sadarbība nav ASV interesēs. Tāpat jāņem vērā, ka, lai konteiners nonāktu no Ķīnas līdz Latvijai, ir jāšķērso tūkstošiem kilometru cauri Krievijai, tāpēc šī valsts var izdarīt visu, lai šis konteiners Rīgas vai Ventspils ostas vietā nokļūtu Somu jūras līča Krievijas ostā. Krievijai pašlaik ir brīvas jaudas šajās ostās, un Ķīnai ar Krieviju vienmēr būs vairāk kopīgu jautājumu un interešu nekā Latvijai un Ķīnai. Izmaksu starpības starp Somu un Rīgas jūras līci tikpat kā nav. Savukārt Krievijas un Ķīnas domstarpību gadījumā ieguvējas būs ASV. Tas nenozīmē, ka šajā virzienā nav jāstrādā, taču jāsaprot, ka ne 100 un pat ne 1000 konteineru Latvijas ostām nevar būt par aizstājēju masu kravām, kādas tika vesta no Krievijas. Ventspils ir gatava uzbūvēt publisko infrastruktūru ziemeļu ostā tieši Ķīnas kravu vajadzībām, bet pagaidām atbildes nav. Viens piemērs ar Kazahstānu, kura 2006. gadā Ventspilī izveidoja graudu pārkraušanas terminālu ar jaudu 1,5 milj. t, bet šīs valsts graudu tur tikpat kā nav, tagad palielināja jaudu uz 2,5 milj. t, bet realitātē pārkrāva 0,3 milj. t.

Ir vēl idejas par Indijas, Irānas kravu piesaisti!

Tas, ka šajā virzienā tiek strādāts, ir labi. Vispirms vajadzētu paraudzīties kartē un novērtēt, kā šo valstu kravas varētu nonākt līdz Latvijai. Jāsaprot, kādas teritorijas ir jāšķērso, kāds ir risks kaut kam pazust vai iestrēgt, turklāt tās nevar būt masu kravas un to nebūs daudz. Un atkal lielā ģeopolitika tepat vien ir, jo Irānas un ASV attiecības pat nosaukt par sliktām nozīmē nepateikt neko, tāpēc nekādu attiecību starp Irānu un Latviju nebūs.

Kā redzat Mažeiķu – Reņģes dzelz- ceļa sliežu atjaunošanas ietekmi?

Lietuva, aizstāvot savas intereses – lai Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmums netransportētu naftu un naftas produktus caur Rīgu vai Ventspili – ,vienkārši 2009. gadā nojauca dzelzceļa sliedes, pārkāpa ES normatīvus. ES lēmums Lietuvai ir nelabvēlīgs, tāpēc Latvijas uzņēmēju, ostu pārvalžu, Latvijas dzelzceļa uzdevums ir aprēķināt negūtos ienākumus un tos draudzīgi piedzīt no Lietuvas. Lai to īstenotu, esam aicinājuši visus iesaistītos ne tikai aprēķināt nodarītos zaudējumus, bet arī piesaistīt speciālistus no ES, kuriem jau ir pieredze līdzīgu pretenziju pret valsti sagatavošanā. Zinu, ka pie šī jautājuma strādā satiksmes ministrs, vienlaikus ceru, ka tad, kad šis jautājums tiks skatīts Ministru Kabinetā (tas var notikt nākamās valdības laikā, jo šoruden notiks Saeimas vēlēšanas), tā locekļi draudzības (kuras nekad nav bijis) vārdā ar Lietuvu neatteiksies piestādīt šo rēķinu, tādējādi nenostājoties pret Latvijas valsts nacionālajām interesēm

Dalies ar šo rakstu