Krievijas graudaugu tranzīts caur Latviju šogad pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2024.gada pirmo ceturksni samazinājies 11,5 reizes, informē Valsts ieņēmumu dienestā (VID).

Tranzītā no Krievijas caur Latviju 2025.gada pirmajā ceturksnī pārvadātas 52 654 tonnas graudaugu produktu, kas ir 11,5 reizes mazāk nekā 2024.gada pirmajā ceturksnī, kad caur Latviju tranzītā pārvadāja 603 058 tonnas graudaugu.

No 2025.gada pirmajā ceturksnī tranzītā pārvadātajiem graudaugu produktiem gandrīz 50 548 tonnas bija kvieši un kviešu un rudzu maisījums, 1681 tonna - rapšu vai ripšu sēklas, 154 tonnas - griķi, sāre un miežabrāļi, nepilna 121 tonna - rīsi, gandrīz 110 tonnas - auzas, bet 40 tonnu - kukurūza. Rudzi un mieži minētajā periodā no Krievijas caur Latviju tranzītā nav pārvietoti.

Salīdzinot ar 2024.gada pirmajā ceturksni, kviešu un kviešu un rudzu maisījuma tranzīts 2025.gada pirmajā ceturksnī samazinājies par 83,6%, rīsu - par 48,6%, auzu - par 91,1%, kukurūzas - par 99,9%, bet griķu, sāres un miežabrāļu - par 86,9%. Savukārt rapšu un rapšu sēklu tranzīts būtiski palielinājās - aptuveni 39 reizes, salīdzinot ar 2024.gada pirmo ceturksni.

Krievijas graudaugu tranzīts caur Latviju šogad deviņos mēnešos salīdzinājumā ar 2024. gada deviņiem mēnešiem samazinājies 4,3 reizes, informē Valsts ieņēmumu dienestā (VID).

Tranzītā no Krievijas caur Latviju 2025. gada deviņos mēnešos pārvadātas 323 103 tonnas graudaugu produktu, kas ir 4,3 reizes mazāk nekā 2024. gada deviņos mēnešos, kad caur Latviju tranzītā pārvadāja 1,391 miljonu tonnu graudaugu.

No 2025. gada deviņos mēnešos tranzītā pārvadātajiem graudaugu produktiem 318 039 tonnas bija kvieši un kviešu un rudzu maisījums, 3657 tonnas - rapšu vai ripšu sēklas, 764 tonnas - griķi, sāre un miežabrāļi, nepilnas 324 tonnas - rīsi, 189 tonnas - auzas, gandrīz 79 tonnas - kukurūza, gandrīz 29 tonnas - rudzi un 21 tonna - mieži.

Salīdzinot ar 2024. gada deviņiem mēnešiem, kviešu un kviešu un rudzu maisījuma tranzīts 2025. gada deviņos mēnešos samazinājies trīs reizes, rīsu - par 41,3%, auzu - 18,5 reizes, kukurūzas - 2525 reizes, bet griķu, sāres un miežabrāļu - 2,9 reizes. Savukārt rapšu un rapšu sēklu tranzīts palielinājās - par 25,8%, salīdzinot ar 2024. gada deviņiem mēnešiem.

Krievijas graudaugu tranzīts caur Latviju 2025. gadā salīdzinājumā ar 2024. gadu samazinājies 2,9 reizes, aģentūra LETA noskaidroja Valsts ieņēmumu dienestā (VID).

Tranzītā no Krievijas caur Latviju 2025. gadā pārvadāta 673 491 tonna graudaugu produktu, kas ir 2,9 reizes mazāk nekā 2024. gadā, kad caur Latviju tranzītā pārvadāja 1,945 miljonus tonnu graudaugu.

No 2025. gadā tranzītā pārvadātajiem graudaugu produktiem 665 668 tonnas bija kvieši un kviešu un rudzu maisījums, 5893 tonnas - rapšu vai ripšu sēklas, 1180 tonnas - griķi, sāre un miežabrāļi, 431 tonna - rīsi, 189 tonnas - auzas, gandrīz 79 tonnas - kukurūza, gandrīz 29 tonnas - rudzi un 21 tonna - mieži.

Salīdzinot ar 2024. gadu, kviešu un kviešu un rudzu maisījuma tranzīts 2025. gadā samazinājies 2,2 reizes, rīsu - par 40,47%, auzu - 22,8 reizes, kukurūzas - 2526 reizes, bet griķu, sāres un miežabrāļu - 2,3 reizes. Savukārt rapšu vai ripšu sēklu tranzīts samazinājās par 23%, salīdzinot ar 2024. gadu.

Latvija nodrošina 1,3% no kaltētu zirņu piegādēm globālajam tirgum.

Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center (ITC) apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība un Pasaules Tir-dzniecības organizācija) liecina, ka, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2023. gadā Latvija bija pirmajā, bet 2024. gadā – trešajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no kaltētu zirņu eksporta.

Ar senu vēsturi

Zirņi ir viens no vissenākajiem kultūraugiem, kurš no savvaļas zirņiem tika selekcionēts aptuveni pirms 9500 gadiem mūsdienu Afganistānas un Ziemeļindijas teritorijā. Kā liecina arheoloģiskie atradumi, tad ap 5000. gadu p.m.ē. zirņus jau audzēja Senajā Ēģiptē – Nīlas ielejā. Senākie kaltētu zirņu atradumi cilvēku apmetnēs Centrālajā Eiropā un Indijā tiek datēti ar 4000. gadu p.m.ē. Savukārt ap 2000. gadu p.m.ē. zirņus audzēja praktiski visā Eiropā (Elzebroek A. T. G., Wind K. Guide to cultivated plants. Kembridža: CABI North Amer-ican Office, 2008, 238. lpp.).Zirņi bija nozīmīga lauksaimniecības kultūra Senajā Grieķijā un Senajā Romā, bet Latvijas teritorijā zirņus sāka audzēt krietni pirms Romas impērijas izveidošanās. Arheoloģiskajos izrakumos zirņi Latvijā ir atrasti senākos slāņos, nekā tie ir atrasti Zviedrijā (Rasiņš A., Tauriņa M. Pārskats par Latvijas PSR arheoloģiskajos izrakumos konstatētajām kultūraugu un nezāļu sēklām. Arheoloģija un etnogrāfija XIV. Rīga: Zinātne, 1983, 152. lpp.). Tomēr zirņi nekad nebija noteicošā lauksaimniecības kultūra Latvijas teritorijā.Līdz Pirmajam pasaules karam zirņi aizņēma aptuveni 2,2% no visas sējumu platības apriņķos, kuri vēlāk kļuva par Latvijas valsts teritoriju. Kā liecina Latvijas statistikas dati, 1923. gadā ar zirņiem tika apsēti vairāk nekā 37 tūkstoši hektāru, kas veidoja 3,4% no vi-sas sējumu platības (Bokalders J. Lauksaimniecība. Grām. Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Rīga: A. Gulbja apgādniecība, 1927, 516. lpp.). 1935. gadā pākšaugu sējumi Lat-vijā jau sasniedza 41,8 tūkstošus hektāru, no kuriem zirņi un pupas veidoja vairāk nekā 80%. Latgales augstienes ziemeļaustrumos ar zirņiem un pupām bija apsēti 6% no sējumi-em, bet Ezernieku pagastā – pat 8% no visiem sējumiem (Rutkis J. Latvijas ģeogrāfija. Stokholma: apgāds Zemgale, 1960, 528. lpp.). 1940. gadā pākšaugus audzēja 36 tūkstošus hektāru lielā platībā.

Nespēja nokult izaugušos graudus pārmitro lauku dēļ, zema graudu kvalitāte, kas tos lielākoties padara derīgus lopbarībai un ražas līmeni samazina par vismaz 20%, kā arī savlaicīgi neapsēti lauki nākamā gada ražai ir šī rudens realitāte visā Latvijā, secina Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) augkopji, veicot ražas prognozēšanu augustā.

Ilgstošās lietavas kultūraugu attīstību un ražas potenciālu ietekmēja visā Latvijā, aizkavējot arī ražas novākšanas darbus. Tā ziemāju ražu sāka vākt par divām nedēļām vēlāk kā pērn, kad karstuma ietekmē, graudi nogatavojās straujāk. Kā pirmos šogad Zemgalē kūla ziemas miežus, tad Zemgalē un Kurzemē kūla arī ziemas rapsi. Diemžēl Vidzemē un Latgalē tos novākt izdevās vien daļēji, jo daudzviet bija apgrūtināta kulšana lietavu dēļ un tas vēl nebija nogatavojies.

Andris Skudra LLKC Augkopības nodaļas augkopības konsultants: "Zemgalē ziemāju ražas novākšanas situācija ir vislabākā, - lielākā daļa ziemas kviešu tur ir nokulti. Tomēr visus satrauc graudu kvalitāte, it īpaši zemā graudu tilpummasa, kas nozīmē, ka graudi ir vieglāki un sīki. Sākotnēji ražas līmenis likās augsts, bet, ņemot vērā tilpummasas samazinājumu, varētu būt ražas līmeņa samazinājums par 20%."

Latvija 2024. gadā bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu pārslu eksporta uz vienu iedzīvotāju.

Pasaules tirdzniecības centra World Trade Center apkopotie dati rāda, ka 2024. gadā Latvija bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu sēklu eksporta uz vienu iedzīvotāju un pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu pārslu eksporta uz vienu iedzīvotāju. Līdz laikam, kad galvenais vilcējspēkos Latvijas lauksaimniecībā un vietējā transportā bija zirgs, auzas pēc sējumu platības bija viena no izplatītākajām lauksaimniecības kultūrām. 1940. gadā auzu sējumu platība Latvijā aizņēma 387,6 tūkstošus hektāru.

Auzu nozīme Latvijas lauksaimniecībā samazinājās, pārejot no zirgiem uz traktoriem un kombainiem, kā arī kravas auto. 1990. gadā auzu sējumu platība Latvijā bija aptuveni 82 tūkstoši hektāru (Latvijas lauksaimniecība: Statistisko datu krājums, Rīga, Latvijas Republikas Valsts Statistikas komiteja, 1991, 41. lpp.), bet 2000. gadā Latvijā ar auzām apsēja tikai 45,5 tūkstošus hektāru. 2000. gadā auzu kopraža bija mazāka par 80 tūkstošiem tonnu.

Par zaļo kursu un klimata politiku Latvijā ir dzirdējis ikviens – tā ir tēma, kas ilgstoši atradusies gan Latvijas, gan citu valstu politiķu dienaskārtībā. Nebūtu pārspīlēti teikt, ka līdz Krievijas atkārtotajam iebrukumam Ukrainā, zaļais kurss un klimata politika bija spožākais jājamzirdziņš politiķiem visā Eiropā.

Jaunas iniciatīvas šķietami tika radītas katru dienu, turklāt nepameta sajūta, ka Eiropas Komisijā (EK) pastāvēja nerakstīts likums, kur katrai nākošajai zaļā kursa iniciatīvai jābūt vismaz divreiz “ambiciozākai” par iepriekšējo. Šo procesu varētu salīdzināt ar vidusskolas ballīti, kurā viegli iereibuši tīņi sola visneiedomājamākās lietas, lai paspīdētu un izceltos uz savu vienaudžu fona.

Zaļā kursa ballītē politiķi tik tiešām sasolīja daudz – no 2035. gada aizliegt iekšdedzes dzinēju auto tirdzniecību, ieviest ierobežojumu tam, cik jaudīgi sadzīves putekļu sūcēji drīkst atrasties mūsu mājās, aizliegt gāzes apkures katlu uzstādīšanu, vai uzlikt par obligātu prasību dzērienu ražotājiem ieviest “jaunā tipa”, nenoņemamus korķīšus. Savu daļu zaļās šalts dabūja arī lauksaimnieki – gaisā uzvirmoja idejas par meliorācijas sistēmu nojaukšanu, lauku appludināšanu, smidzināšanas aizliegšanu vai lopkopības saimniecību likvidēšanu. Nīderlandē pat piedzīvoti reāli gadījumi, kur valdība samaksā lauksaimniekiem par fermu brīvprātīgu likvidāciju, tomēr – vai tas ir aktuāli arī Latvijai?

Nelabvēlīgie laikapstākļi lauksaimniekiem šogad radījuši ievērojamus zaudējumus, tirgotāji prognozē, ka ziemā veikalu plauktos dominēs importētie dārzeņi.

Lauksaimniecības nozarē šosezon nelabvēlīgo laikapstākļu dēļ kopējie zaudējumi varētu sasniegt vairākus simtus miljonus eiro, liecina biedrības Zemnieku saeima sniegtā informācija. Sliktās ražas sekas atspoguļojas arī veikalu plauktos - tirgotāji norāda, ka šovasar vairumam vietējo sezonas preču cenas ir augstākas nekā iepriekš. Zemāka ir arī graudaugu kopraža un kvalitāte, taču būtisks graudaugu produktu cenu pieaugums veikalos pagaidām netiek prognozēts.

Ietekmēs ekonomiku

Daudzas saimniecības šobrīd strādā krīzes režīmā, koncentrējoties uz ražas saglābšanu un faktiski cīnoties par saimniecību izdzīvošanu, norāda Maira Dzelzkalēja-Burmistre, biedrības Zemnieku saeima valdes priekšsēdētāja vietniece. “Laikapstākļu dēļ ir ļoti cietusi ražas kvalitāte, un tas nozīmē to, ka zemnieki nevarēs pilnībā izpildīt savas līgumsaistības. Cietēji gan nebūs tikai saimnieki, jo šogad piedzīvoto problēmu sekas izjutīs arī citas nozares, piemēram, produktu pārvadātāji, ostas un citi. Arī nodokļu ieņēmumi būs ievērojami mazāki, tas ietekmēs visu Latvijas sabiedrību, jo vistiešākajā veidā skars Latvijas ekonomiku. Kopumā jāsaka, ka aizvadītajos trīs gados laikapstākļi ir bijuši sarežģīti, bet šis gads ir sagādājis īpaši lielus izaicinājumus. Pamatīgi aizkavējušies kulšanas darbi, un dažviet ražu nemaz nevarēs novākt, līdz ar to šajos laukos neko nevarēs iesēt. Piemēram, augusta sākumā jau ir jāsēj rapsis, taču to nevar izdarīt, jo vēl nav novākta kviešu raža. Pat ja ražas apjomi lielākoties ir optimāli un dažviet pat labi, ražas novākšana ir ļoti apgrūtināta. Uz laukiem ar tehniku bieži vien nav iespējams uzbraukt, ja tas tomēr ir izdarāms, tehnika pārmērīgā mitruma dēļ grimst. Arī pati raža ir sākusi bojāties, proti, graudi sākuši dīgt, bet kartupeļi un dārzeņi - pūst. Tāpat ir apgrūtināta arī zāles savākšana lopbarībai,” norāda M.Dzelzkalēja-Burmistre.

Gatavojoties gaidāmajai lauksaimniecības darbu sezonai, Swedbank vienojusies ar uzņēmumu AB „Linas Agro“ par 65 miljonu eiro apgrozāmo līdzekļu finansējumu.

„Linas Agro“ ir daļa no vienas no lielākajām lauksaimniecības un pārtikas ražošanas uzņēmumu grupām Baltijā – AB „Akola Group“.

“Saņemtais aizdevums mums sniedz stabilu finanšu pamatu, lai nodrošinātu veiksmīgu šīs graudu sezonas darbu – iepirkt ražu un savlaicīgi norēķināties ar mūsu galvenajiem partneriem – zemniekiem. Tas arī ļauj mums turpināt mērķtiecīgas investīcijas, lai nodrošinātu zemniekus ar būtiskiem resursiem nākamā gada sējai, tādējādi veicinot viņu gatavību gaidāmajai ražai,“ saka „Linas Agro“ ģenerāldirektors Jons Bakšis.

“SIA “Elagro Trade” iegāde bija stratēģisks solis, kas stiprināja mūsu aktīvu bāzi un tirgus pozīcijas Latvijā, tuvinot mūs mērogam, kāds mums ir Lietuvā. Tagad, kad graudu uzglabāšanas kapacitāte pārsniedz 161 000 tonnu, mēs esam labāk pozicionēti tirgus apkalpošanai. 65 miljonu eiro kredītlīnija nodrošina stabilu finanšu pamatu vienmērīgai darbības nodrošināšanai un ilgtspējīgas atdeves turpināšanai,” norāda AB „Akola Group“ finanšu direktors Mažvīds Šileika.

Šīs vasaras lielais nokrišņu daudzums radījis nestandarta situāciju lauksamniecībā. Vairākos novados lauki ir ļoti applūduši un nav iespējams novākt ražu, kas rada zaudējums lauksaimniekiem, taču vienlaikus šī situācija arī izgaismo citus aspektus, kur nākotnē vērts domāt par uzlabojumiem, piemēram, sējas materiāla kvalitāte, augu aizsardzības līdzekļu izmantošana u.c.

Ražu bojā arī vārpu fuzarioze, baltvārpainība, sodrējuma pelējums, septorioze u.c. Tritikāle un rudzi daudzviet ir tikai lopbarības kvalitātē, līdzīga situācija ir arī ar kviešiem. Lai gan valdība ir izsludinājusi ārkārtas situāciju līdz rudenim, šobrīd jādomā arī par to, ko tas maksās nākotnē?

Šobrīd Latvijā situācija katrā reģionā ir nedaudz atšķirīga – ja Ventspils pusē vēl viss ir vairāk vai mazāk kārtībā, Madonu un Latgali kopumā ir skārušas smagas lietavas. Ja sēklas materiāls jau sākotnēji nav bijis pietiekami kvalitatīvs, tad šī gada laikapstākļu radītie augšanas apstākļi, protams, nākuši tikai par sliktu un rezultātā graudu kvalitāte ir ļoti zema. No otras puses – kritiskie laikapstākļi ir izgaismojuši vairākas problēmas un riskus, ko rada lēts sējas materiāls, ko citkārt, iespējams, nebūtu pamanījuši.

Latvijā izaudzēto graudu pārdošana pasaules tirgos kļūst arvien lielāks izaicinājums - konkurenti no Dienvidamerikas, Krievijas, Ukrainas spēj piedāvāt daudz zemākas cenas, jo tiem nav jāievēro Eiropas Savienības prasības (augu aizsardzības līdzekļu ierobežojumi vai pat liegumi, Zaļais kurss, CO2 nodoklis), kas vienlaikus palielina izmaksas un samazina iegūtās ražas apmēru.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības LATRAPS valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks. Viņš atzīst, ka Latvijas lauksaimnieku dzīvotspēja nākotnē ir cieši saistīta ar izaudzētās produkcijas tālāku pārstrādi un augstākas pievienotās vērtības radīšanu tepat Latvijā.

Kāda ir situācija augkopības produktu sektorā 2025. gadā?

Smaga. 2025. gada vasaru kāds skolēns varētu atcerēties kā gadu, kurā nebija vasaras. Ko tas nozīmēja zemniekiem? Klimatisko apstākļu dēļ tika būtiski bremzēta graudaugu attīstība, un ražas novākšanas sezonas sākums nobīdījās par aptuveni divām nedēļām salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Kulšanas darbi noritēja lēni, saraustīti, smagos apstākļos. Līdztekus tam, nododot ievākto graudaugu ražu, kura jau tāpat bija mazāka, nekā iepriekš cerēts, nācās secināt, ka tās kvalitāte ir daudz zemāka nekā citus gadus. Vidēji LATRAPS iepirkumos teju 2/3 graudu atbilda lopbarības kvalitātei. Protams, bija reģionālās atšķirības - Zemgalē un Kurzemē tas bija 55%, bet Latgalē pat 80%. Bija saimniecības, kuras no saviem laukiem nenovāca pat vienu tonnu pārtikas graudu, turklāt jārēķinās, ka vēl daļa pat netika novākta, jo tehnika mitruma dēļ nevarēja uzbraukt uz lauka. Tā ir nenormāla situācija, un, protams, ar šādu graudu kvalitātes kritumu, kas atstāj būtisku ietekmi arī uz ienākumiem un maksātspēju, lauksaimnieki nebija rēķinājušies. To var dēvēt par dubultsitienu — ieguldījumam un potenciālam neatbilstoša raža, smagi darba apstākļi un zemas kvalitātes graudi, kas nenoliedzami zemniekos radīja dziļu vilšanos.

Ražošana un būvniecība ir noteicošie globālās konkurences rādītāji, un pēdējo 20 gadu laikā ir notikušas nozīmīgas pārmaiņas pievienotās vērtības radīšanā gan globāli, gan reģionāli – tepat Baltijā.

Ķīna ir apsteigusi ASV pēc rūpnieciskās ražošanas un celtniecības apjomiem, Latvija, starp citu, pēc izaugsmes nedaudz apsteidz Lietuvu un Igauniju, bet apstrādes rūpniecībā tomēr pamatīgi atpaliek, liecina Jura Paidera pētījumā ASV un ES virzās uz rūpniecisku atkarību no Ķīnas un globālajiem Dienvidiem (Dienas Bizness, 23.12.2025.) apkopotie dati.

Ražošana ar būvniecību un bez tās

Globālā mērogā tiek mērīta ražošana kopā ar celtniecību. Proti, laikā no 2004. līdz 2023. gadam Ķīnas rūpniecībā un celtniecībā veidotā pievienotā vērtība ir augusi aptuveni 7,5 reizes, bet ASV – tikai nepilnas divas reizes. Tas Ķīnu ir padarījis par vadošo pasaules ekonomiku. ES valstīm klājas vēl bēdīgāk nekā ASV. Līdztekus jāuzsver, ka visā Baltijā izaugsme šajā sadaļā ir praktiski vienāda – nepilnas trīs reizes. Rūpniecībā un celtniecībā radītā pievienotā vērtība Latvijā no 2004. līdz 2023. gadam palielinājusies 2,98 reizes, Lietuvā – 2,87 reizes, Igaunijā – 2,91 reizi. Savukārt, apskatot apstrādes rūpniecībā radīto pievienoto vērtību uz vienu iedzīvotāju, redzams nepārprotams līderis reģionā. Lietuvā izaugsme no 2004. līdz 2024. gadam ir 2,5 reizes, Igaunijā – 1,5 reizes, Latvijā – 1,3 reizes.

Meža nozare ir viens no stratēģiski nozīmīgākajiem balstiem Latvijas tautsaimniecībā ar būtisku pienesumu gan iekšzemes kopproduktā, gan valsts eksporta struktūrā. Nozare, kas aptver mežsaimniecību, kokapstrādi un mēbeļu ražošanu, 2023. gadā nodrošināja 6% no IKP un veidoja 17% no kopējā preču eksporta jeb 3,3 miljardus eiro.

Šie rādītāji apliecina, ka meža nozare ne tikai ir lielākā ražojošā nozare Latvijā, bet arī viens no galvenajiem konkurētspējas un ekonomiskās stabilitātes virzītājiem.

Koks, koka izstrādājumi un kokogles joprojām ir Latvijas eksporta preču līderos, kas apliecina nozares nozīmi globālajā tirgū. Vienlaikus nozares izaugsme prasa arī mērķtiecīgu politiku un investīcijas inovācijās, apstrādes jaudu modernizēšanā un cilvēkkapitāla attīstībā, lai saglabātu konkurētspēju starptautiskā vidē.

Neraugoties uz iespaidīgajiem rezultātiem, meža nozarei ir virkne izaicinājumu – klimata mērķu ieviešana, globālās piegādes ķēžu pārkārtošanās un pieaugošās prasības attiecībā uz vides ilgtspēju. Tāpēc nepieciešama stratēģiska pieeja, kas ļauj līdzsvarot ekonomisko izaugsmi ar ilgtspējīgu resursu apsaimniekošanu.

Latvijas reālās algas pieaugums no 1994. gada līdz 2024. gadam bijis 245%, Lietuvas – 290%, bet Igaunijas – 236%, liecina Igaunijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Marko Mikhelsona ieraksts sociālajā tīklā X, kuru izcēlis pašmāju rakstnieks un ekspolitiķis Māris Mičerevskis ar piebildi, ka vajadzētu izbeigt “vaidu kori”, kas dzied dziesmu, ka Latvijā viss ir slikti.

Dienas Bizness mēģināja noskaidrot - “Viss ir slikti” vai arī esam pilnīgā “Leiputrijā”?

Skaitļi runā – labi, slikti, patiesi?

Pirmais uzdevums bija konstatēt, vai M. Mikhelsons nav pārskatījies. Proti, reālo algu izmaiņas procentos Eiropas valstīs no 1994. gada līdz 2024. gadam tiek norādītas bez skaidri saskatāma avota, un pirmajā acu uzmetienā skaitļi Baltijā patiesi šokē, jo tuvākie sekotāji, piemēram, Polija, var lepoties vien ar 107,9% lielu reālās algas pieaugumu. Statistiskie dati ir atbilstoši OECD reālo algu aprēķiniem, ko starptautiskā organizācija veic jau ilgstoši visām OECD dalībvalstīm. Proti, tie ir patiesi uz papīra, bet jāteic, ka pirmā desmitgade atjaunotajā brīvvalstī nerit pēc normāliem ekonomikas likumiem, tādēļ atbildēt uz jautājumu skaidri un pārliecināti nav iespējams. Lai arī reālā alga nozīmē inflācijas iekļaušanu aprēķinos, vēl atliek jautājums - vai reālās algas pieaugums Latvijā nozīmē to, ka ikkatram cilvēkam ir iespēja nopirkt krietni vairāk preču un pakalpojumu? Ja tā būtu, mēs noteikti ēstu labāk, tomēr nezināmu iemeslu dēļ ļaudis sūrojas par pārtikas cenām. Situāciju kopš 1994. gada kropļo gan ēnu ekonomika, gan enerģētikas sektora transformācija, gan virkne makroekonomisko procesu, kas izrietēja kā sekas sistēmas pārejai no sociālistiskā uz kapitālistisko modeli.

Kā prēmijas, tā naudas balvas un piemaksas par īpašu darbu ir tāda pati darba samaksa kā valsts amatpersonas darba alga.

Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk Atlīdzības likums) 3. panta 1. punkts saka: «Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu (darbinieku) atlīdzību šā likuma izpratnē veido darba samaksa, sociālās garantijas un atvaļinājumi. Darba samaksa šā likuma izpratnē ir mēnešalga, piemaksas, prēmijas un naudas balvas. Sociālās garantijas šā likuma izpratnē ir pabalsti, kompensācijas, apdrošināšana un šajā likumā noteikto izdevumu segšana.»

Nedalāmā aisberga virsotne

30. septembra raidījums Kas notiek Latvijā? Jāņa Dombura vadībā Latvijas sabiedrības priekšā nolika valsts amatpersonu prēmiju, piemaksu un naudas balvu sadaļu, kas aug ik gadu. Ievērojot, ka 245 miljoni eiro 2025. gadā ir par teju 100 miljoniem vairāk nekā 2019. gadā, tas viegli ierosināja sabiedrisko domu. Proti, ir konkrēts un skaidrs piemērs, kurā redzama pamatīga atlīdzības izaugsme konkrētā sadaļā un periodā.Tas, ko, pirmkārt, vēlos uzsvērt – tā ir aisberga virsotne jeb neliela daļa no tā, kas kopumā ir valsts amatpersonu atlīdzība, kuru nosaka vienots Atlīdzības likums. Es runāju par to, ka atlīdzības pieaugumu nosaka kopējs likums un nianses vien veido atsevišķi Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas realizējas katrā ministrijā un iestādē atsevišķi.

Rīga kļūst par Baltijas izglītības un inovāciju centru, kurā koncentrējas augstākās izglītības, pētniecības un uzņēmējdarbības potenciāls. Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte un Rīgas Stradiņa universitāte, sadarbojoties ar Rīgas domi, ir apņēmušās attīstīt unikālu teritoriju – Zināšanu jūdzi, kur apvienojas mācības, zinātne un uzņēmējdarbība.

Viena no šīs ieceres atslēgām ir mūsdienīgu un ērti pieejamu dienesta viesnīcu attīstība, kas palīdzēs piesaistīt un noturēt gan Latvijas, gan ārvalstu studentus.

Šobrīd dienesta viesnīcas nereti piedāvā tikai minimumu Šobrīd Latvijā liela daļa augstskolu vēl joprojām izmanto klasiskās, bieži vien padomju laikā celtās dienesta viesnīcas, kas, lai arī daļēji renovētas, bieži piedāvā tikai minimumu – gultasvietu, koplietošanas dušas, WC un virtuves. Liela daļa studentu šādu vidi pamet jau pirmajos gados, izvēloties dzīvokļu īri, kas sniedz lielāku privātumu un komfortu. Arī Latvijas Studentu apvienība norādījusi – dienesta viesnīcu cenas aug, taču kvalitāte ne vienmēr seko izmaksu pieaugumam. Daudzviet istabas nav remontētas, un kopumā šī dzīvesvide nav piemērota 21. gadsimta studējošo prasībām.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa nākamajā gadā varētu pieaugt vidēji par apmēram 7%, prognozēja banku analītiķi.

"Swedbank" vecākā ekonomiste Agnese Buceniece sacīja, ka algu kāpums 2026. gadā turpinās palēnināties un būs ap 7%.

Viņa minēja, ka pieauguma tempu palīdzēs uzturēt saspringtais darba tirgus. Minimālās algas kāpums būs neliels - no 740 līdz 780 eiro, kas nozīmē, ka augoša minimālā alga nebūs būtisks vidējās algas virzītājs 2026. gadā. Vidējo algu pieauguma tempu ierobežos taupības pasākumi publiskajā sektorā, kā arī uzņēmumu spēja samaksāt augstākas algas, gan ņemot vērā konkurētspējas riskus, gan arī uzņēmumu rentabilitāti, kas pēdējos gados ir samazinājusies.

Vienlaikus Buceniece prognozēja, ka privātajā sektorā algas augs straujāk nekā sabiedriskajā sektorā. Saeimā apstiprinātais budžeta likums nosaka, ka publiskā sektora algas 2026. gadā nav plānots paaugstināt. Turklāt tiks arī ierobežotas naudas balvas un netiks izmaksātas novērtēšanas prēmijas par darbu 2026. gadā. Tas gan neattieksies uz valsts drošības iestādēm.

Meža īpašnieku kooperatīvo sabiedrību izaugsmei nepieciešama ilgtermiņā prognozējama, stabila uzņēmējdarbības vide, kurā valsts politika vērsta uz ilgtspējīgu un racionālu resursu izmantošanu, nevis saimnieciskās darbības ierobežojumiem, liegumiem un vienpusēju izpratni.

Tādu ainu rāda Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas meža nozares darba grupas sēde, kurā tika apspriesti aktuālie izaicinājumi meža nozares kooperatīvu attīstībā un izskanēja priekšlikumi efektīvas, ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas veicināšanai. Jāņem vērā, ka Latvijā sekmīgi darbojas arī Zviedrijas meža īpašnieku kooperatīva Sodra (kuram ir gan koksnes mehāniskās, gan ķīmiskās pārstrādes rūpnīcas) meitas kompānija, kas var kalpot kā labs piemērs arī pašmāju meža īpašnieku kooperatīviem.

Specifiskas nianses

„Ja lauksaimnieku, jo īpaši piena un graudkopības segmentos, kooperācija ir gana plaši izplatīta un šo zemnieku kooperatīviem ir pat pārstrādes jaudas, tad mežu īpašnieku kooperācija Latvijā ir tikai sava veida sākumposmā, un tāpēc par kooperācijas iespēju plašu izmantošanu vismaz pagaidām nevar runāt,” situāciju meža īpašnieku kooperācijā analizē Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. Viņš uzsver, ka meža īpašnieku kooperācijai ir specifiskas nianses, kādu, piemēram, nav lauksaimnieku kooperatīviem. „Latvijā ir vairāk nekā 100 000 meža īpašnieku, un atkarībā no meža augšanas apstākļiem (un tajos aug atšķirīgas koku sugas) ir atšķirīgi valsts noteiktie koksnes ieguves vecumi, kas nozīmē būtībā šo resursu ieguves iespēju pašreizējam īpašniekam reizi vai labākajā - divas reizes savā mūžā baudīt sava darba augļus, kamēr graudkopji ražu novāc reizi gadā, bet piensaimnieki - katru dienu,” skaidro R. Feldmanis. Viņš uzsver, ka mežu īpašniekiem ražas novākšanas specifika arī rada papildu riskus, kuru avots ir valsts politika, proti, lēmumi par jaunu — papildu – teritoriju iekļaušanu saimnieciskās darbības pilnīga vai daļēja aizlieguma zonās. „Lauksaimnieki un arī mežsaimnieki jau gadu desmitiem klauvē pie ministriju, iestāžu vadītāju, pie politisko spēku vadītājiem durvīm par neatbilstošu kompensācijas līmeni par liegumu izmantot savu īpašumu, taču naudas valstij nav, vienlaikus arvien jaunas teritorijas tiek izstumtas no saimnieciskās aprites, kas kopumā samazina ne tikai mežu īpašnieku ienākumus, arī peļņu, bet arī valstī pieejamos koksnes resursu apmērus un arīdzan maksājamo nodokļu apmērus valsts un pašvaldību budžetā,» norāda R. Feldmanis. Gan viņa, gan daudzu mežu īpašnieku ieskatā pašlaik, kad valstij ir akūti nepieciešama papildu nauda drošībai un veselības aprūpei, valdība nedrīkst noteikt kādus jaunus saimnieciskās darbības ierobežojumus, liegumus, tieši pretēji - jāmotivē mežsaimnieki efektīvi saimniekot savos īpašumos.

Aizvadītā sezona Latvijas graudkopībā bijusi sarežģīta un daudzviet pat dramatiska, atklājot klimata un ekonomisko apstākļu ietekmi, kas veidojusies pēdējo trīs gadu garumā. Ja globālā tirgus kontekstā 2025. gadu raksturo rekordlielas graudu ražas un cenu lejupslīde, tad lauki Latvijā demonstrē pretēju realitāti.

Pārmērīgs mitrums un laikapstākļu radītas problēmas skāra gan graudaugus, gan rapsi un pākšaugus, samazinot ražību un kvalitāti. Jau šobrīd paredzams, ka šī sezona ietekmēs arī 2026. gadu – daudzviet pieaugs vasarāju īpatsvars, ražas potenciāls saglabāsies zemāks, bet tās kvalitāte būs atkarīga no pavasara un vasaras laikapstākļiem. Lai labāk sagatavotos nākamajai sezonai, arvien nozīmīgāka loma paliek augsnes auglības atjaunošanai, kultūraugu aizsardzībai un citām ilgtspējīgām praksēm.Sezonu galvenokārt raksturoja ilgstoši augsts mitruma līmenis, kas Latvijas teritorijā saglabājās jau no pavasara un kulminēja ar valdības lēmumu 2025. gada 5. augustā izsludināt ārkārtējo situāciju lauksaimniecībā.

Pagājušajā gadā Latvijā bija reģistrēta ekonomikas samazinājums jeb recesija. Tam ir dažādas definīcijas, taču vienkāršākā no tām parasti ietver iekšzemes kopprodukta (IKP) samazinājumu vismaz divus kvartālus pēc kārtas. Šāds periods Latvijā bija pagājušā 3. un 4. kvartālā, bet faktiski varam pieņemt, ka tas ilga visu gadu, jo arī 1. kvartāls bija negatīvs, bet otrais uzrādīja 0%. Ekonomikas tempu samazinājuma mijiedarbību ar kreditēšanu aicinājām komentēt Rietumu Bankas valdes locekli un Kredītu pārvaldes vadītāju Artūru Jukšu.

Kāda ir ekonomikas attīstības tempu samazinājuma ietekme uz kreditēšanu? Vai bankas vispār spēj kreditēt ekonomikas lejupslīdes laikā?

Ekonomikas lejupslīdei šķietami vajadzētu būt cieši saistītai ar kreditēšanu, jo, lai jebko kreditētu, konkrētajam uzņēmumam – kredīta ņēmējam – ir jāaug un jāpelna vairāk. Un tas teorētiski rada “apburto loku” – jo lēnāk aug ekonomika, jo mazāk tiek kreditēts, jo vēl lēnāk aug ekonomika. Savā ziņā tas ir kā “bēgums jūrā”, kurā krītas ekonomiskā aktivitāte, tomēr praktiskā aina kreditēšanā ir sarežģītāka un noteikti nav tik negatīva. Rietumu Banka pērn izsniedza 131 miljonu eiro jaunu kredītu un citu banku sniegums arī ir atzinīgi mērāms miljonos. Tas norāda, ka mums nav pamata būtu izteikti pesimistiskiem par kreditēšanas attīstību. Un tas, savukārt, nāk par labu ekonomikai kopumā. Citiem vārdiem sakot, kreditēšana var pārraut šo IKP krituma radīto “apburto loku”.

Biedrība "Zemnieku saeima" informē, ka lauksaimniekiem tiks nodrošinātas atkāpes nosacījumu izpildē, lai nākamajā gadā būtu iespējams saņemt platību maksājumus.

Šādu lēmumu Zemkopības ministrija (ZM) pieņēmusi, ņemot vērā šī gada nelabvēlīgos laikapstākļus, kas lauksaimniekiem radījuši virkni izaicinājumu un būtiski ietekmējuši ražas apjomus un tās kvalitāti.

Latvijas lauksaimniekiem šogad nebūs nepieciešams nopļaut un novākt zālājus. Izskatot platību maksājumu iesniegumus, Lauku atbalsta dienests (LAD) šogad nevērtēs neatbilstības gadījumos, kad netiek ievēroti tiešo maksājumu un agrovides pasākumu noteiktie zālāju noganīšanas vai nopļaušanas termiņi.

Papildus tam gadījumos, ja lauksaimnieks būs iesniedzis LAD informāciju par salnu un lietavu postījumiem, varēs neievērot vairākus labas lauksaimniecības un vides stāvokļa nosacījumus un divu ekoshēmu nosacījumus. Netiks ņemts vērā, ja klimatisko apstākļu dēļ lauksaimnieks nevarēs nodrošināt augu veģetāciju no 1.oktobra līdz 15.martam vai ziemāju un starpkultūru sēju nebūs iespējams veikt perpendikulāri nogāzes krituma virzienam (LLVS 5).

Baltijas un Frankfurtes biržu gaida 250 miljonu eiro vērta obligāciju emisija. Eleving Group vadītājs Modests Sudņus (Modestas Sudnius) intervijā atklāj, ka apstākļi naudas piesaistei ir īpaši labvēlīgi un uzņēmums plāno sasniegt savu mērķi.

Pēdējo gadu laikā esam runājuši vairākas reizes un parasti sākam ar Eleving Group finanšu rezultātiem, iecerēm, obligācijām, akcijām, peļņas iespējām. Šoreiz es vēlētos sākt no nedaudz emocionāla jautājuma par globālo situāciju, kas ir nestabila un mainīga. Kā jūs, kā augoša uzņēmuma vadītājs, to uztverat? Uzmanīgi, bet bez panikas? Ir jāsatraucas un jāslēdz bizness kādā valstī? Kāda ir jūsu notikumu uztvere?

Eleving Group ir starptautisks uzņēmums, un tas dod zināmu drošības apziņu. Proti, nav tā, ka visos mūsu tirgos pēkšņi viss var noiet greizi. Mūs tiešā veidā neietekmē tarifu kari vai robežu slēgšana, jo Eleving Group pārdod naudu. Protams, mēs darbojamies 16 dažādos tirgos, un mums ir jāseko tendencēm šajās valstīs. Atslābt nedrīkst, bet arī panikā nav jākrīt. Otrkārt, mēs lielākoties finansējam strādājošos ar vidējiem ienākumiem, kuri mūsu finansējumu izmanto transportlīdzekļu iegādei, kas viņiem palīdz gūt ienākumus. Tādēļ mums valsts ekonomikas stiprums ir svarīgāks par makroekonomiskajiem faktoriem. Un, visbeidzot, mēs vienmēr rūpīgi sekojam līdzi ģeopolitiskajai situācijai, mums ir izstrādāti darbības nepārtrauktības rīcības plāni, taču mēs raugāmies uz nākotni pozitīvi, jo lielākā daļa mūsu tirgu atrodas NATO/Eiropas Savienības valstīs vai tālu prom no aktīviem konfliktiem, piemēram, Āfrikā vai Balkānos.

Latvijas augstākās izglītības ainava, raugoties no malas, šķiet harmoniska un sakārtota – studenti katru dienu piepilda auditorijas, pasniedzēji publicē pētījumus, kas atspoguļojas ziņu virsrakstos, un mūsu zinātnieku panākumi lepni atgādina par akadēmiskā darba nozīmi.

Viss šķiet ritam savā kārtībā, gluži kā labi ieeļļots mehānisms. Taču aiz šīs fasādes slēpjas dziļa, sistemātiska krīze, kas pakāpeniski iznīcina nozari no iekšpuses.

Pēdējos divus gadu desmitus Latvijas augstākā izglītība ir atradusies inerces režīmā – tā turpina darboties pēc vecām shēmām, nespējot pielāgoties globālajām izglītības tendencēm. Rezultātā mēs vērojam ne tikai studentu skaita kritumu, bet arī zināšanu kvalitātes dilšanu, akadēmiskā personāla novecošanu un inovāciju trūkumu. Ja šī tendence turpināsies, līdz 2035. gadam Latvijas augstākās izglītības iestāžu tīkls var sarukt vēl par 30%, bet valsts ekonomika zaudēs vēl vairāk jauno talantu.

Mūsdienās mājdzīvnieku saimnieki kļūst arvien prasīgāki, meklējot saviem mīluļiem ne tikai pilnvērtīgu, bet arī dabisku un ētiski ražotu barību. Tajā pašā laikā atrast zīmolu, kas ir vienlīdz atbildīgs gan pret dzīvnieku, gan pret planētu, var būt patiesi sarežģīti. Tieši tāpēc arvien lielāku uzticību iegūst Vācijas ģimenes uzņēmums Josera. Vairāk par Josera zīmola unikālo pieeju barības ražošanā un kāpēc šī zīmola barība ir izcila izvēle mīluļa veselībai, raksta turpinājumā stāsta Dino Zoo eksperte, kinoloģe un suņu skolas vadītāja Tatjana Bodricka.

Kāda ir Josera zīmola pieeja mājdzīvnieku barības ražošanā?

Josera ir Vācijā bāzēts ģimenes uzņēmums ar vairāk nekā 80 gadu pieredzi mājdzīvnieku uztura jomā. Zīmola pamatā ir dziļa pārliecība, ka augstākās kvalitātes uzturam ir jābūt saskaņā ar atbildību pret dabu. Šī filozofija balstās uz diviem galvenajiem principiem – nodrošināt "tīru sastāvu" mīluļa bļodiņā un uzturēt "tīru sirdsapziņu" attiecībā uz ražošanas ietekmi uz vidi.

• Tīrs sastāvs: Josera savās receptēs neizmanto kviešus, soju, piena produktus, kā arī nekādas mākslīgās krāsvielas, aromatizētājus vai konservantus. Zīmols īpaši lepojas ar DLG (Vācijas Lauksaimniecības biedrības) sertifikātu, kas apliecina izcilu ražošanas un sastāva kvalitāti.

Dažu gadu laikā Latvijā «pazuduši» vairāki tūkstoši darba ņēmēju, kas pirmšķietami ir vērtējams kā trauksmes signāls, tikmēr valstī nekādu satraukumu īsti nemana.

Strādājošs cilvēks ir valsts vērtīgākā daļa. Ja viņa nav, nav arī darbavietas, nav pirktspējīga patērētāja, vajadzības pēc pakalpojumiem un pati darbavieta arī var izzust kā vakance. Proti, ja cilvēkam ir darbs, tad viņam ir arī alga, kuru viņš tērē, lai apmaksātu savus tēriņus, kā arī tiek maksāti nodokļi, kurus politiķi var pārdalīt valsts pakalpojumu vajadzībām. Ja darbinieki izzūd privātajā sektorā, tam ir sekas arī publiskajā pusē, jo kopējā nodokļu masa samazinās. Ja izzūd darbavietas, pēc brīža tukšas paliks teritorijas. Kas šobrīd notiek, un kuram tas rūp?

Darba tirgus signāli

Valsts ieņēmumu dienesta datubāzes dati liecina, ka darba ņēmēju skaits (kuri maksā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas) 2025. gada maijā bija 808 605 cilvēki, savukārt 2024. gada analogā laikā – 810 195, bet 2023. gadā vēl vairāk – pat 815 556, savukārt 2019. gadā bija 822 925. Tajā pašā laikā, pēc Centrālas statistikas pārvaldes datiem šā gada maijā bija 64,7 tūkstoši reģistrēto bezdarbnieku, 2024. gada maijā – 67,4 tūkstoši bezdarbnieku, 2023. gada maijā – 60,4 tūkstoši, bet 2019. gada maijā – 61 tūkstotis. Raugoties uz šiem datiem, var iegūt nevis vienu, bet gan ievērojami daudz vairāk secinājumu par to, kas un kā īsti notiek darba tirgū.