Covid-19 pandēmijas laikā aizsākušies pārmaiņu laiki turpinājās arī 2023. gadā, un tie nekur nepazudīs arī 2024. gadā, tomēr tas ir laiks, kurā, sekmīgi darbojoties, var sasniegt tādus rezultātus, kādus būtu grūti panākt mierīgākos laikos.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Eco Baltia valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs. Viņš atzīst, ka būtībā visi jau ir pieraduši pie nemitīgo pārmaiņu laika, kad lēmumu pieņemšanai nav iespējams atvēlēt mēnešiem garu diskusiju un analīzes laiku.
Kāds bija 2023. gads?
Interesants, pārmaiņām bagāts laiks, kaut arī nemitīgu izmaiņu apstākļos būtībā visi dzīvo jau kopš 2020. gada marta, kad ieradās Covid-19 pandēmija un visus mierīgās dzīves plānus izjauca, jo visiem nācās pārkārtoties, piemēroties. Pēc straujajiem cenu pieauguma lēcieniem 2022. gadā pērnais gads vairāk iezīmējās ar recesiju, jo īpaši ekonomiski spēcīgāko, bet vecāko ES dalībvalstu tirgos. To izjuta arī Eco Baltia, realizējot otrreizējās polimēru izejvielas. Proti, ja 2022. gadā šīs izejvielas pircēji burtiski rāva ārā no rokām, tad 2023. gadā ir sarucis pieprasījums un potenciālie pircēji — plēves un būvmateriālu ražotāji — nemitīgi meklē iespējami lētākos risinājumus. Bez tam pēc Krievijas invāzijas Ukrainā ir noteiktas sankcijas šīs valsts naftai un tās produktiem realizācijai ES, tomēr ir vairākas pazīmes, kuras liecina, ka šie produkti, tomēr nonāk Eiropas tirgū.
Proti, Krievijas nafta ceļo uz Āzijas valstīm, kur tā tiek pārstrādāta polimēros, un savukārt tie kā lēts materiāls tiek importēti Eiropā un pārstrādāti gatavos izstrādājumos. Kā tas var būt? Ļoti vienkārši importētie polimēru materiāli tiek uzdoti kā otrreiz pārstrādāti, taču to fizikāli ķīmiskās īpašības ir daudz augstākā līmenī, nekā varētu būt otrreiz pārstrādātajai plastmasai, un atbilst naftas pirmās pārstrādes produkcijas līmenim. Protams, ir paradoksāli, ka no Āzijas importēto otrreiz pārstrādāto polimēru cena bija būtiski zemāka, un tādēļ rezultātā nācās samazināt ražošanas jaudas daudziem otrreizējo polimēru ražotājiem. Vēl viens būtisks aspekts, kurš ietekmēja pieprasījumu, ir fakts, ka Covid-19 pandēmija bija nojaukusi piegāžu ķēdes, tāpēc ražotāji bija spiesti pāriet uz salīdzinoši lieliem izejvielu noliktavu krājumiem, bet, sarūkot pieprasījumam pēc gatavās produkcijas, tika samazināts to iepirkums un vienlaicīgi samazināti noliktavu krājumu apmēri. Nenoliedzami šo procesu ietekmēja arī pieaugušās aizdevu procentlikmes, jo apgrozāmo līdzekļu kredīti kļuva daudz dārgāki.
Ko uzņēmums darīja šādā situācijā?
Situācija tirgū nebija patīkama un iepriecinoša, taču tā bija tieši tāda, lai īstenotu sen iecerētu pārcelšanos uz jaunu PET pārstrādes kompleksu Olainē. Vispirms tika veikta spēku konsolidācija — pārvesti ekstrūderi uz attiecīgās ražošanas padeves līnijas, uzstādīts papildu jauns ekstrūders (kas ir lielākais reģionā) ar kopējo jaudu, kura iepriekšējo pārsniedz trīs reizes. Pilnīga PET pārstrādes pārcelšanās zem viena jumta – plānota šogad. Tas nebūtu iespējams situācijā, kad ir liels pieprasījums un augsta realizācijas cena. Rezultātā varēsim ražot vairāk un efektīvāk, tātad būsim konkurētspējīgāki tirgū. Sava nozīme būs arī tam, ka 2025. gadā Polijā sāks strādāt tukšās taras depozīta sistēma, kur tādas līdz šim nebija. Tas nozīmē, ka varēsim iegūt papildu resursus PET pudeļu pārstrādes rūpnīcai, kurai līdz šim izejvielas piegādāja no Latvijas, kā arī ārvalstīm. Pašlaik 2024. gada sākumā polimēru izejvielu cenas atkal ir sākušas pieaugt un situācija tirgū sāk atdzīvoties.
Kopumā 2023. gada finanšu rezultāti vēl nav apkopoti, bet deviņos mēnešos neto apgrozījums sasniedza 161 milj. eiro, kas bija par 4% vairāk nekā 2022. gadā šajā pašā periodā, tam pamatā ir jaunu uzņēmumu (pilsētas ielu uzturēšanas SIA Pilsētas eko serviss) iegādes, kā arī atkritumu savākšanas un šķirošanas efekts. Ļoti nozīmīgs bija Eco Baltia kopā ar savu lielāko īpašnieku INVL Baltic Sea Growth Fund darījums, iegādājoties 70% Polijas lielākā PVC logu un durvju profilu pārstrādātāja Metal-Plast akciju.Tādas pārstrādes rūpnīcas nav nedz Latvijā, nedz Lietuvā, bet pirms 20 - 30 gadiem ražotie pirmie plastmasas logi savu mūžu ir nokalpojuši, un tie tiek mainīti pret jauniem, bet tas nozīmē, ka vecie jāpārstrādā. Iecerēts, ka pašreizējo ražošanas apjomu no 29 000 t gadā palielināsim līdz 45 000 t gadā, tādējādi sniedzot savu ieguldījumu CO2 emisiju samazināšanā. Nākotnē, visticamāk, plastmasas logu un durvju ražošanai būs jāizmanto otrreizējais materiāls. Protams, lai sekmīgi īstenotu ieceres, bija nepieciešams finansējums, kas arī tika piesaistīts ar privātu obligāciju emisiju. To, ka investori uzticas, apliecināja rezultāts, jo piedāvājums 1,7 reizes pārsniedza summu, kas bija nepieciešama.
Kādi ir 2024. gada attīstības plāni?
Pats nozīmīgākais ir 11,7 milj. eiro vērtas dzelteno atkritumu šķirošanas rūpnīcas Aconē iedarbināšana. Protams, 11,7 milj. eiro ir aprēķinātā nauda, taču kādas būs tās reālās izmaksas, rādīs laiks, jo pēdējos gados ir pieredzētas ļoti krasas metāla cenu svārstības un arī citiem materiāliem cenu staigāšana uz augšu un leju nav nekas pārsteidzošs. Atkritumu šķirošanas rūpnīcas būvniecību plānots sākt 2024. gada rudenī. Plānotais šķirošanas apjoms ir 45 000 t gadā, tādējādi palielinot to atkritumu daudzumu, kurus novirzīt otrreizējai izmantošanai. Jāņem vērā, ka Eiropas Komisija Latviju ir ierindojusi to valstu kategorijā, kuras 2025. gadā nespēs sasniegt izvirzīto mērķi, lai 55% sadzīves atkritumu tiek sagatavoti atkalizmantošanai un reciklēšanai.
Vēl viens būtisks aspekts jaunajā šķirošanas rūpnīcā būs ievērojami labāki darba apstākļi un lielāka automatizācija, kas samazinās kadru mainību. To labi pērn pierādīja Nordic Plast ražotne, kur 2,8 milj. eiro investīcijas ļāva par 30% palielināt pārstrādes jaudu un samazināt nodarbināto skaitu vienā maiņā no astoņiem līdz diviem cilvēkiem. Rezultātā 50% kadru mainība saruka uz 25%. Minēto iemeslu dēļ arī ir akcents tieši uz investīcijām tehnoloģijās, kur smagos darbus darīs iekārtas. Vēl jo vairāk, ja Latvijā ir katastrofāla situācija ar darbaspēku, jo ik gadu to pamet vidēji par 10 000 vairāk cilvēku, nekā tajā ienāk. Tā pamatā ir demogrāfija, jo pērn, šķiet, piedzima teju trīs reizes mazāk bērnu nekā pirms gadiem 35-37. Ja tā turpināsim, tad Latvija kā valsts nespēs pastāvēt, tāpēc valdošajiem politiķiem jāmaina attieksme pret jaunpienācējiem darba tirgū.
Latvijā daudzus gadus runā par nepārstrādājamo plastmasas atkritumu kā energoresursu izmantošanu. Vai redzat kādas iespējas šajā segmentā?
Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2021.-2028. gadam šādas stacijas, kuras atkritumus izmanto kā kurināmo, ir paredzētas. Daudzus gadus runājam, bet progresa ir salīdzinoši maz, jo pašlaik dalīti savākto atkritumu pāršķirošanas ietekmē no pārstrādei nederīgajiem materiāliem tiek iegūts kurināmais jeb RDF, kura daļu sadedzina Schwenk Brocēnu cementa rūpnīcā. Lietuvā jau darbojas četras atkritumu dedzināšanas rūpnīcas, kuras, sadedzinot visu, ko nevaram pārstrādāt, piemēram, nepārstrādājamu plastmasu, tādējādi samazina poligonos apglabājamo atkritumu apjomu un vēl ražo siltumu un elektroenerģiju. Igaunijā arī ir šāda rūpnīca Tallinā, bet Latvijā vienīgajai visā Eiropas Savienībā nav nevienas. Vai tiešām šā brīža ģeopolitiskajā situācijā mēs gribam riskēt ar energoresursu cenu kāpumu tā vietā, lai iegūtu enerģētisko neatkarību – ļoti būtisku mūsu platuma grādos – un samazinātu atkritumu kalnus poligonos?
Austrijas galvaspilsētā Vīnē, piemēram, šāda tipa rūpnīca atrodas pilsētas pašā centrā, nodrošinot iedzīvotājus ar vajadzīgo siltumu. Tas ir milzīgs energoresurss, ko neizmantojam. Vienlaikus, attīstoties atkritumu pārstrādei, aktuāls jautājums bija un būs par izmaksu starpību starp ķīmisko pārstrādi (sadalīšanu molekulās un to izmantošanu jaunu produktu ražošanā) un vienkāršu sadedzināšanu siltuma un elektroenerģijas ražošanai. Eiropas spiediens ir vērsts uz to, lai visi atkritumi būtu izejviela citiem produktiem, lai atkritumi tiktu pārstrādāti un būtībā atkritumu poligoni zaudētu savu jēgu, jo tajos neko neapglabātu. Līdz tam gan vēl ir salīdzinoši tāls ceļš.
Kā vērtējat ieceri Latvijā ar milzīgu dabas resursu nodokli aplikt mitrās salvetes?
Diemžēl mitrās salvetes būs pagātne. Par to, ka ar šo cilvēkiem patīkamo produktu, kurš ir kaitīgs apkārtējai videi, ir kaut kas jādara, tiek runāts jau daudzus gadus. Tagad arī beidzot Latvijā to ļoti plaša izplatība līdz ar patiešām ļoti augsto nodokli praktiski tiks pārtraukta. Kāpēc? Tāpēc, ka mitrajās salvetēs ir mikroplastmasa un tā no šīm salvetēm nokļūst visur — kanalizācijā, notekūdeņos, arī upēs, ezeros, jūrās un okeānos, kur tās nepārstrādājas, un to apjomi jau ir kļuvuši par biedu daudzām dzīvajām būtnēm. Cilvēkiem nāksies mainīt savus paradumus.
Visu rakstu lasiet žurnāla Dienas Bizness 30.janvāra numurā!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
Meklē arī lielākajās preses tirdzniecības vietās!