Krievija neatlaidīgi īsteno savu izstrādāto stratēģiju – eksporta un importa kravas pārkraut savās ostās, savukārt Baltijas valstu ostas atstāt «sausā», pašreizējo tranzītkravu apjomu ostās pēc gadiem varēs uzskatīt par laimi.
To intervijā stāsta Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas valdes priekšsēdētājs, Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs.
Viņš atzīst, ka ekonomisko situāciju Latvijā ietekmēs ne tikai iekšpolitiskie lēmumi, bet arī ārvalstīs nolemtais, jo īpaši attiecībā uz tranzītbiznesu.
Fragments no intervijas
Pērn kravu apgrozījums Latvijas ostās bija lielāks nekā 2017. gadā. Vai šī tendence saglabāsies arī šogad?
Neredzu objektīvu pamatu kravu pieaugumam ostās, kaut arī to var koriģēt jau konkrētu eksporta produktu pasaules tirgus cenas un jo īpaši Krievijas ostu kapacitāte, infrastruktūras remontdarbi. Jā, 2018. gadā visās lielajās ostās ir kravu apjoma pieaugums, kas vairāk ir savdabīgs izņēmums nekā likumsakarība. Ogļu apjomi Latvijas ostās pērn bija tāpēc, ka Krievijai savās ostās nebija kapacitātes tik daudz tās pārkraut un arī pasaules tirgus cenas veicināja to piegādes. Jāņem vērā, ka lielākā daļa kravu ir tranzīts no citām valstīm - pārsvarā no Latvijas austrumiem, un loģiski, ka tās ir Krievijas kravas. Latvijai nav pamata perspektīvā cerēt uz Krievijas izcelsmes kravām savās ostās. Ir skaidri jāapzinās, ka šīs valsts kravu apjomi mūsu ostās saruks. Proti, savulaik Krievijā vēl prezidenta Borisa Jeļcina laikā – 90. gadu vidū – tika pieņemta Krievijas flotes atdzimšanas stratēģija, kurā atsevišķa sadaļa bija atvēlēta ostu modernizācijai, attīstības koncepcija, kas paredzēja – šīs valsts kravas orientēsies uz savas valsts ostām. Šī stratēģiskā lēmuma īstenošana tika turpināta arī prezidenta Vladimira Putina laikā. Tādējādi kaimiņvalsts transporta stratēģijā Baltijas valstīm bija atvēlēta baltā plankuma loma – mūsu ostās Krievijas kravu nebūs. Vēlāk, pēc notikumiem Ukrainā, Krievija cenšas atteikties no importa – eksporta kravu pārkraušanas arī Ukrainas ostās. Protams, šo politisko uzstādījumu Krievija nav pilnībā izpildījusi, jo pieprasījums pēc kravu apstrādes Krievijas ostās joprojām pārsniedz piedāvājumu. Ir vēl kāds aspekts – Latvija ir ES dalībvalsts, bet Krievijai ar ES joprojām ir sankciju (liegumu) karš kopš 2014. gada augusta par konkrētu produktu piegādēm, tas arī ietekmē Krievijas un ES tirdzniecību, kas tikai vēl vairāk samazina nepieciešamību izmantot kravu pārkraušanai Latvijas ostas. Jāņem vērā, ka pavisam nesen bija ziņa par to, ka Ļeņingradas apgabala un Krievijas valdība parakstīja dokumentu, kas paredz Somu jūras līcī līdz 2022. gada nogalei izveidot ostu ar pārkraušanas jaudu 70 milj. t gadā. Labi, Krievijā varbūt arī šo 1,2 miljardu eiro vērto projektu neīstenos noteiktajos četros gados, bet piecos vai sešos gados noteikti. Tādējādi, piemēram, 2025. gadā līdzās lielajām Sanktpēterburgas, Primorskas un Ustjlugas ostām strādās vēl viena (780 ha platībā) ar jaudu, kas ir vairāk, nekā visas ostas Latvijā pārkrāva 2018. gadā. Raugoties no pašreizējām pozīcijām, tas nozīmē, ka pēc 2024. gada Baltijas valstu ostas lielā mērā būs «atbrīvotas» no Krievijas kravām. Tad Latvijā 2018. gadā pārkrauto Krievijas kravu apjomi šķitīs kā pasaka. Ir tikai viens nezināmais. Ja Krievijas ekonomika attīstās ar dinamiku 7-8% gadā, tad šīs valsts ostas nespēs nodrošināt visu kravu pārkraušanu, kam šāda scenārija gadījumā būtu jāpieaug aptuveni par 14–16%. Tikai šāda scenārija gadījumā būs nepieciešamība pēc Latvijas dzelzceļa, autotransporta un ostas termināļu pakalpojumiem. Taču jebkurā situācijā Baltijas valstu ostu termināļu vidū konkurence par kravām tikai pieaugs.
Savukārt Ventspils sociāli ekonomiskās attīstības stratēģijā kopš 90. gadu nogales rēķinājās ar šādu notikumu attīstības scenāriju, un kopš 2000. gada tiek īstenota Ventspils industrializācijas politika – būtiski palielinātas investīcijas infrastruktūrā, kas nepieciešama rūpniecībai un tās attīstībai pilsētā. Tādējādi nodarbināto skaita īpatsvars transporta jomā sarūk, bet pieaug - apstrādes rūpniecībā, mazinot Ventspils pilsētas atkarību no transporta nozares. Pēdējos 17 gados ostas termināļos nodarbināto skaits samazinājies teju par 1700 un apmēram par tikpat pieaudzis rūpniecībā. Ja Ventspils šādu politiku nebūtu realizējusi, tad sociāli ekonomiskā situācija pilsētā būtu ļoti smaga. Pašlaik Ventspils Brīvosta būvē ēkas trīs jaunām rūpnīcām, kas radīs jaunas darbavietas apstrādes rūpniecībā. Diemžēl sociāli ekonomiskās politikas tranzīta kravu apsīkuma aizstāšanai ar darbavietām citās nozarēs valsts mērogā nav. 2017. gadā tā brīža valdības vadītājam Mārim Kučinskim piedāvāju tādu izstrādāt, bet diemžēl tādas joprojām nav.
Ir taču arī kravas no Baltkrievijas! Ir dzirdētas pat runas par to, ka tukšie naftas vadi varētu nonākt šīs valsts uzņēmuma īpašumā un atjaunot savu darbību.
Domāt un cerēt jau var, bet kopš 2014. gada rudens Krievijas īstenotā tranzīta politika ir orientēta uz to, lai arī Baltkrievija savas kravas vestu caur Krievijas ostām Somu jūras līcī. Šis process turpināsies. Proti, Krievija piedāvā Baltkrievijai izdevīgus dzelzceļa tarifus, kas būtībā nozīmē – vedot kravu, piemēram, uz Rīgas vai Sanktpēterburgas ostu, izmaksas ir ļoti līdzīgas. Vai Baltkrievija pilnīgi visas kravas pārorientēs uz Krievijas ostām, es šaubos, Bet cik daudz no tām tiks transportētas, izmantojot Latvijas ostas, tas ir labs jautājums.
Attiecībā par tukšā naftas vada likteni, par ko šobrīd tiek lemts tiesā, esmu skeptisks. 1991. gadā Augstākā Padome pieņēma lēmumu, ka visa PSRS manta, kas atrodas Latvijas teritorijā, pieder Latvijas valstij, kaut arī dīzeļdegvielas cauruļvads ar visu tajā esošo dīzeļdegvielu piederēja Krievijai Federācijai. Savukārt naftas vads piederēja PSRS, kaut arī pats uzņēmums atradās Baltkrievijā. Sekojoši Baltkrievijas valsts šo uzņēmumu pārņēma savā īpašumā un līdz ar to arī uzskata, ka tai pieder nafta cauruļvadā.
Kā vērtējat pieteikto administratīvi teritoriālās reformas ideju?
Savulaik, kad vēl Tautas partijas pārziņā bija Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (ministri Māris Kučinskis, Edgars Zalāns), piedāvāju modeli: septiņas republikas pakļautības pilsētas (Rīga, Daugavpils, Liepāja, Ventspils, Rēzekne, Jelgava, Jūrmala) un 26 apriņķi – savulaik rajoni, kuros bija izveidots ceļu, skolu, veselības aprūpes, kultūras objektu un arī attiecīgs transporta tīkls. Diemžēl šo ideju pirms 10 gadiem neatbalstīja, bet uzvaru svinēja cita – 119 pašvaldību doktrīna. Par to, kāds būs piedāvājums jaunajai reformai, vēl nav skaidrs. Ir vēlmes par to, lai pašvaldības būtu ne tikai lielākas, bet arī ekonomiski spēcīgākas, taču jāņem vērā, ka vairums Latvijas pašvaldību (ieskaitot tādas lielās pilsētas kā Daugavpils, Liepāja) pašlaik dzīvo uz dotāciju rēķina un, pat tās apvienojot, situācija jau īsti nemainīsies. Patiesībā šis stāsts ir par bezdibeni starp Lielrīgu un pārējo Latviju. 2015. gadā Rīgas IKP bija 107% salīdzinājumā ar ES vidējo, Kurzemē – 47%, bet Latgalei tas bija tikai 35% no ES vidējā. Pēdējos septiņos gados Rīgas pieaugums ir par septiņiem procentpunktiem, Latgalē – par 4%, bet Kurzemē vispār 0%. Faktiski jebkāda vidējā matemātika un arī jebkādu risinājumu politika attiecībā uz visu valsti nestrādā. Tas nozīmē, ka Lielrīgas reģionam ir viena, bet pārējai Latvijai ir pilnīgi citāda sociāli ekonomiskā attīstība. Savulaik premjeram Valdim Dombrovskim piedāvāju veidot divus statistikas (NUTS 2) reģionus, nevis vienu. Man par pozitīvu pārsteigumu pašlaik par šādu ideju runā jaunās valdības Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce. Pagaidām gan tās ir tikai runas, praktiskās politikas nav. Tajā pašā laikā jaunā sasaukuma Saeimā ir izveidota komisija Latgales jautājumu skatīšanai, bet faktiski tāda ir jāizveido ārpus Lielrīgas jautājumu vētīšanai.
Visu rakstu lasiet 7. marta laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!