Lai Latvija sekmīgi īstenotu ekonomikas transformāciju un spētu turēt līdzi kaimiņvalstīm — Igaunijai un Lietuvai -, papildus esošajiem ieguldījumiem būtu nepieciešamas vēl apmēram divus miljardus eiro lielas investīcijas.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta ekonomikas ministre Ilze Indriksone. Viņa norāda, ka privātās investīcijas pašlaik veido tikai apmēram 17% no IKP, bet tām vajadzētu veidot vismaz 23-25%. Šo privāto investīciju trūkumu valsts cenšas kompensēt ar ES struktūrfondu programmām.
Fragments no intervijas
Kas ir pēdējā laikā īpaši daudz piesauktā ekonomikas transformācija, un kas nepieciešams, lai to īstenotu dzīvē?
Ekonomikas transformācija būtībā ir pakāpšanās no zemāka tehnoloģiskas attīstības līmeņa uz augstāku — zināšanu un tehnoloģiju ietilpīgu – tautsaimniecību, kura ļauj nodrošināt straujāku izaugsmi, augstāku konkurētspēju, efektīvāku darbu, lielākas algas un lielākus nodokļu ienākumus valsts budžetā. Tautsaimniecības transformācijas rezultātā IKP pieauguma tempam no apmēram 2% gadā jāpieaug uz vismaz 5%, kas ļautu nodrošināt Latvijas tuvošanos ekonomiski spēcīgākajām ES dalībvalstīm. Faktiski ekonomiskās transformācijas rezultāta mēraukla būs makroekonomiskie rādītāji. Protams, ekonomiskā transformācija nav tikai un vienīgi ieguldījumi zinātnē, pētniecībā, to radītajās inovācijās un tehnoloģijās, bet vienlaikus arī ieguldījumi cilvēkkapitālā, to prasmēs un iemaņās. Pēc aptuvenām aplēsēm, lai Latvija sekmīgi īstenotu ekonomikas transformāciju un spētu turēt līdzi kaimiņvalstīm — Igaunijai un Lietuvai -, papildus esošajiem ieguldījumiem būtu nepieciešamas vēl apmēram divu miljardu eiro lielas investīcijas. Diemžēl privātā sektora kreditēšana Latvijā joprojām atbilstošā apmērā nav atjaunojusies jau kopš ekonomiskās recesijas 2009.-2011.g., kam sekoja finanšu sektora kapitālais remonts. Banku, uzņēmēju un valsts vidū nav savstarpējās uzticības, un būtībā katrā pusē ir daudz darāmā, lai paaugstinātu savstarpējo uzticības līmeni. Privātās investīcijas pašlaik veido tikai apmēram 17% no IKP, bet tām vajadzētu veidot vismaz 23-25%. Šo privāto investīciju trūkumu valsts cenšas kompensēt ar ES struktūrfondu programmām, tomēr valstij ir jādomā par to, kā veicināt kreditēšanu, iespējams, pārskatot kādus nosacījumus vai prasības.
Lai risinātu finansējuma pieejamības problēmu, tika izveidota un pērn janvārī iedarbināta valsts atbalsta programma, kas paredzēta lielo uzņēmumu projektu (vairāk par 10 milj. eiro) īstenošanai tautsaimniecībai būtiskās nozarēs. Proti, uzņēmums, sasniedzot projekta mērķus un izpildot noteiktus kritērijus, var pretendēt uz aizdevumu ar kapitāla atlaidi jeb dzēst Altum piešķirto aizdevuma daļu – dzēst līdz pat 30% no projekta izmaksām. Izvērtēšanā bija 14 projekti, divi projekti pašlaik ir atsaukti, dažiem ir sniegts atteikums, un pašlaik ir pieņemti septiņi lēmumi par īstenošanu. Lai varētu noslēgt līgumus un sākt īstenot iecerēto, ir nepieciešams kredītlīgums no bankas. Jāsaprot, ka daļa projektu tika pieteikti šajā programmā un vienlaikus turpināta to izstrāde, tāpēc daudziem bija jāpaveic salīdzinoši daudz mājasdarbu, kas prasa laiku. Protams, divpakāpju atlases sistēma – vispirms vērtēšana LIAA un pēc tam Altum - prasa salīdzinoši garu laiku.2023. gadā plānota lielo investīciju projektu atbalsta programmas otrā kārta, kurā atvēlēti 70 milj. eiro. Šobrīd notiek diskusija par otrās kārtas nosacījumiem — atrast veidu, kā mērķētāk trāpīt produktivitātes palielināšanā, investīciju piesaiste uzņēmumam liek kļūt produktīvākam, veicina arī lielāku darba algu un attiecīgi arī peļņu vidēji uz vienu nodarbināto. Gribam, lai šie ieguvumi paliek Latvijā, jo jārēķinās, ka uzņēmumi bieži vien peļņu legāli pārnes uz citu ķēdes posmu, kas nav Latvijā. To, kāda būs uzņēmumu aktivitāte, rādīs laiks.
Bet astoņu eksportspējīgo nozaru kompetences centru un vairāk nekā 100 uzņēmumu un organizāciju pārstāvji nosūtījuši atklātu vēstuli premjeram un ministriem par Centrālās finanšu un līgumu aģentūras (CFLA) nespēju ieviest inovāciju un digitālās transformācijas programmas!
Ekonomikas ministrija par šo problēmu ir informēta, un par to ir runāts visdažādākajos līmeņos un formātos. Saprotama ir uzņēmēju reakcija, jo pērnā gada jūlija sākumā Ministru kabinetā tika akceptēta jaunā Kompetences centru programma, bet līdz šā gada aprīlim neviens projekts no CFLA puses nebija apstiprināts, taču izvirzītas jaunas papildu prasības. Problēmas sakne ir meklējama tiltā – pārejas posmā starp vienu ES plānošanas periodu uz nākamo. Ideja, piešķirot 25 milj. eiro lielo finansējumu, bija novērst pārrāvumu kompetences centru finansēšanā un līdz ar to arī darbībā. Cik zinu, tad viens kompetences centrs ir saņēmis vēstuli, ka iesniegtie projekti ir izvērtēti un tos CFLA gatava iekļaut pētījumu programmā, attiecīgi grozot iepriekš noslēgtos līgumus. Domāju, ka CFLA ļoti labi apzinās problēmu un ir izvēles priekšā — kā mainīt savu darba veidu. Tieši tāpēc CFLA, tāpat kā daudzām valsts pārvaldes iestādēm, ir jāsaprot un jāievieš dzīvē cita pieeja, kur tiek atrasti biznesam pieņemami risinājumi un atbilstošs ātrums, vienlaikus ievērojot valsts intereses. Vienlaikus informācija liecina, ka, piemēram, Lietuvas valsts iestādes savos lēmumos ir daudz drosmīgākas, jo diskutē ar Eiropas Komisiju, nodrošinot šajā valstī strādājošos uzņēmējus ar mazāku birokrātiju. Latvijas gadījumā CFLA līdz šim ir īstenojusi ES pirmrindnieces pozīciju, kas būtu apsveicami, ja vien tas nenobremzētu Latvijas attīstību un šeit strādājošo uzņēmēju konkurētspēju. Ja ir identificētas kādas problēmas vai nesamērīgi riski, tad tās būs jārisina jaunā ES plānošanas perioda struktūrfondu programmās, kuras pašlaik ir tapšanas stadijā. Nu nevar valsts iestāde ar savu darbību vai bezdarbību paust pozīciju, ka tai nepatīk attiecīgie Ministru kabineta noteikumi, un tāpēc tos vienkārši nepildīt, aizbildinoties ar riskiem. Tas nav labas pārvaldības piemērs.
Visu rakstu lasiet 9.maija žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
