Kompetenču pieeja pirmsskolās tiek īstenota kopš 2019. gada rudens, tomēr vienlaikus jānorāda, ka dažādus šādas mācīšanās elementus bērnudārzi izmantoja jau krietni pirms tam, tāpēc nav pamata nekādām bažām par to, ka bērni kaut ko varētu apgūt nepietiekamā līmenī.
Tieši pretēji – no kompetenču pieejas ir daudz ieguvumu. Bērniem pieaug pašapziņa, attīstās radošums, kā arī prasmes darboties komandā. Pats būtiskākais – bērns iemācās domāt un pieņemt lēmumus, nevis tikai izpildīt konkrētas instrukcijas.
Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais
Kā kompetenču pieejas fans varu teikt, ka jaunais saturs nes, lielākoties, teorētiskas pārmaiņas, bet vērtīgās lietas bērna attīstībai nav nekas jauns un virknē skolu un pirmsskolu visā pasaulē šīs metodes pielietotas jau gadu desmitiem. Būtiskākie jauninājumi saistīti ar digitālo pratību, saskarsmi un kritisko domāšanu.
Bērns mācās pats pieņemt lēmumus, domāt un rast risinājumus, kā sasniegt mērķus? Saņemot uzdevumu, bērni nesēž un negaida detalizētas instrukcijas katram solim. Viņiem pašiem jāizdomā, kādi materiāli būs nepieciešami, kādas darbības jāveic, kādā secībā u.tml.
Arī bērniem var būt taisnība
Atšķirīgākais šajā pieejā ir tas, ka arī bērnam var būt saistība, un to pieaugušajiem reizēm ir grūti atzīt. Piemēram, ja bērnam jāuzzīmē savs draugs un tiek uzzīmēts cilvēks ar rozā matiem, skolotājam nevajadzētu uzreiz steigties norādīt, ka tas ir nepareizi. 4 un 5 gadu vecumā bērniem ir ļoti attīstīta fantāzija, viņiem var būt arī iedomu draugi ar rozā matiem, un sakot, ka tā nav pareizi, pedagogs ierobežo bērna radošumu.
Vēl viens piemērs – kad bērni zīmēja sauli un kāds no audzēkņiem to bija uzzīmējis bez stariem, uz manu jautājumu – kāpēc saulei nav staru – viņš atbildēja, ka saulei nemēdz būt staru. Proti, šis bērns raugās uz sauli no zinātniskā viedokļa, kas arī ir pareizi. Man kā pedagogam jāspēj to pieņemt un atzīt, ka arī es varu kļūdīties.
Ir mērķis, jāatrod līdzekļi
Svarīgi piezīmēt, ka kompetenču pieeja nav visatļautība – tas ir veids, kā motivēt bērnu domāt, pieņemt lēmumus un mācīties no savām kļūdām. Bērns pats meklē informāciju, pēta, salīdzina, piedzīvo un nonāk līdz mērķim – tas viss notiek skolotāja pavadībā, tomēr skolotājs atbalsta un palīdz atrast pareizo virzienu, nevis dod konkrētas instrukcijas. Ja bērnam ir mērķis – izveidot apsveikuma kartiņu vai zīmējumu – skolotājs nepasaka priekšā, ka jāizmanto krītiņi vai ūdenskrāsas, skolotājs atgādina, ka ir pieejami dažādi līdzekļi, atgādina, ka zīmēt var dažādos veidos, bet lēmumu pieņem bērns.
Plānošana, uzraudzīšana un izvērtēšana
Ir skolotāji, kuriem ļoti gribas dot šīs instrukcijas un vadīt mācību procesu. Liela daļa pieaugušo augot tikuši turēti stingros rāmjos, tāpēc vēlas šos rāmjus uzlikt arī bērniem. Esmu pārliecināta, ka ir iespējams vadīt mācību procesu arī ļaujot bērnam izvēles un rīcības brīvību. Piemēram, pavisam nesen mani audzēkņi paziņoja, ka vēlas sarīkot koncertu, lai gan bija sagatavots pavisam cits nodarbību plāns.
Piekritu bērnu idejai un mēs organizējām koncertu, tajā pašā laikā sagatavošanās procesā integrēju visas tēmas, ko biju plānojusi – mācījāmies valodu, rakstot ielūgumus, mākslu – zīmējot afišas u.tml. Bērni ar lielu entuziasmu veica visus uzdevumus un beigās paši arī izvērtēja, kā viss izdevies. Mācības notiek vairākos posmos – viss sākas ar plānošanu, pēc tam bērni uzrauga, kā izdodas plānotais, un beigās izvērtē, kas bija izdarīts un ko nākamreiz darīt citādāk, lai rezultāts izdotos vēl labāks.
Kompetenču pieeja sniedz vairākus būtiskus ieguvumus – pieaug bērnu pašapziņa. Viņi sāk apzināties, ko spēj paveikt pašu spēkiem. Tāpat tiek attīstīts radošums un spēja domāt, veidot secību darbību ķēdi. Grupu darbi bērniem palīdz attīstīt spēju sadarboties, atbalstīt vienam otru un draudzēties.
