Vārdu salikums “čaulas veidojums” un “čaulas kompānija” jeb angliski “shell company” cilvēkam, kas ikdienā nav saistīts ar finanšu nozari vai jurisprudenci, visbiežāk asociējas ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas kādā valstī vai noziedzīgi iegūtas naudas “atmazgāšanu”.

Šāds uzskats kļuvis par valdošo arī Latvijā. Taču cilvēki aizmirst, vai drīzāk nezina, ka čaulas veidojumi var būt dibināti arī pilnīgi legāli, piemēram, kā starpnieki ar mērķi attīstīt jau esoša uzņēmuma darbību, t.i., atvieglot kādas komercdarbības veikšanu vai dažkārt pat sākotnēji padarīt to vispār par iespējamu.

Kas tad īsti ir šis mistiskais “čaulas veidojums”? Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Novēršanas likums) 1. panta 151. punktā no 2017. gada 26. oktobra grozījumiem ir ieviesta “čaulas veidojuma” definīcija. Vienkāršoti sakot, tā ir juridiskā persona, kurai piemīt viena vai vairākas no šīm pazīmēm: 1) neveic faktisku saimniecisko darbību vai tās darbība neveido ekonomisko vērtību, 2) reģistrācijas valstī tā nesniedz nodokļu administrācijai finanšu pārskatus par savu darbību, 3) reģistrācijas valstī tai nav saimnieciskās darbības veikšanas vietas (telpas).

Ņemot vērā “čaulas kompāniju” nestandarta darbības modeļus, lai nepieļautu to, ka šādi juridiski veidojumi tiek izmantoti noziedzīgu vai ar likumu aizliegtu mērķu sasniegšanai, visā pasaulē, tai skaitā arī Latvijā, valstis ir izveidojušas mehānismus, kā šādus “veidojumus” identificēt un negodīgi iegūtos līdzekļus konfiscēt. Tostarp kopš 2018. gada 9. maija Novēršanas likuma 211. pants vispār aizliedz kredītiestādēm, maksājumu iestādēm, elektroniskās naudas iestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām jebkādā veidā sadarboties ar “čaulas kompānijām”.

Tomēr šķiet, ka cīņā ar finanšu noziegumiem valstis ir aizmirsušas, ka jēdzieni “čaulas veidojums” un “finanšu noziegums” nav sinonīmi un šādi uzņēmumi var kalpot arī tiesisku mērķu sasniegšanai. Tāpēc raksta autori vēlas norādīt uz gadījumiem, kad “čaulas kompānija” ir ja ne vienīgais, tad noteikti izdevīgākais legālais veids, kā strukturēt, attīstīt un pārvaldīt savu biznesu.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) “čaulas uzņēmumu” skaidro kā juridisku personu, kas ir formāli reģistrēta, bet attiecīgajā valstī (“ekonomikā”) neveic aktīvu uzņēmējdarbību un nodarbojas tikai ar naudas plūsmu pārvietošanu. Kā papildus pazīmi, kas, kā jau norādīts, ir iekļauta arī Novēršanas likumā, jāmin, ka šādam uzņēmumam parasti nav telpu, kur tas veic saimniecisko darbību, proti, tas nav atrodams norādītajās juridiskajās adresēs, kā arī to, ka šādi uzņēmumi parasti nenodarbina vai gandrīz nenodarbina nevienu cilvēku. ASV 1933. gada vērstpapīru akta § 230.405. pantā ir norāde arī uz lielas skaidras naudas plūsmu caur šiem uzņēmumiem, kā arī tās uzglabāšanu šādos uzņēmumos kā čaulas kompānijām raksturīgu pazīmi.

2018. gadā Eiropas Parlamenta uzdevumā tika veikts apjomīgs pētījums par čaulas kompāniju veidiem, to tiesisko statusu un ar tām saistītajiem riskiem (“An overview of shell companies in the Europien Union”, atrodams https://www.europarl.europa.eu). Pētījuma autori Ivana Kiendl Krišto un Elodie Thirion iedala čaulas veidojumus trīs grupās:

Jāatzīmē, ka priekšstats par saimnieciskās darbības veikšanas vietu (telpām) tā klasiskajā izpratnē ir kardināli mainījies, it sevišķi pēdējo gadu laikā. COVID-19 ietekmē ļoti izplatīts ir kļuvis attālinātais darbs, dažādu procesu automatizācija un digitalizācija, elektroniskais paraksts, starptautisku ārpakalpojumu izmantošana u.tml., kā rezultātā uzņēmuma darbība faktiski var notikt bez biroja telpām un darbiniekiem, vai pat bez piesaistes konkrētai valstij vai jurisdikcijai.

Saimnieciskās darbības veikšanas vieta (telpas) kā birojs ar direktoru pie lakota galda, dokumentu mapēm apkrāvušos grāmatvedi un administratori biroja tehnikas ielenkumā zināmā mērā ir transformējies portatīvajā datorā vai pat mobilajā telefonā, ar kura palīdzību uzņēmuma īpašnieks vai vadītājs no jebkuras vietas pasaulē var piekļūt gan internetbankai, gan uzņēmuma grāmatvedības dokumentiem kādā no “mākoņiem”, gan piedalīties darījumu apspriedēs kādā no tiešsaistes platformām. Turklāt nekas no minētā pats par sevi neliecina par čaulas kompānijas darbības noziedzīgo raksturu, jo šādā režīmā var darboties gan nelegāli “anonīmie uzņēmumi”, gan pilnībā legāli uzņēmumi, kas izveidoti īpašam mērķim, piemēram, norēķinu nodrošināšanai un paātrināšanai starp dažādās valstīs vai pat ekonomiskās zonās strādājošiem uzņēmumiem.

Neskatoties uz minēto, procesos par noziedzīgi iegūtu mantu no procesa virzītāju puses vēl joprojām ir pieņemts izvirzīt argumentu par aizskartās mantas īpašnieka atbilstību “čaulas veidojuma” pazīmēm, tajā skaitā sniedzot tiesā noslepenotus dokumentus par to, no kādām IP adresēm ir piekļūts internetbankai (jo piekļuves, lūk, neesot veiktas no kompānijas juridiskās adreses).

Diemžēl čaulas uzņēmuma faktiskās darbības ekonomiskais izvērtējums paliek otrajā plānā, neskatoties uz procesa virzītājam iesniegto dokumentu apjomu un saturu, un gala lēmumu faktiski visos šādos procesos pieņem tikai tiesa.

Tādējādi secināms, ka čaulas uzņēmumu darbība var būt gan tiesiska, gan prettiesiska. Par prettiesisku tā kļūst, ja tiek izmantota, piemēram, ar mērķi izvairīties no nodokļu nomaksas, naudas atmazgāšanai, terorisma atbalstīšanai, t.i., tikai tādos gadījumos, kad tā ir ar likumu aizliegta darbība. Taču šāda uzņēmuma darbība var būt arī pilnībā legāla, proti, “čaulas veidojuma” esamība kā tāda nav pamats a priori izdarīt secinājumu, ka tā darbība ir prettiesiska.