Apokalipse ir pārdodama prece 

Eiropā nav īpaši izplatīta prakse, ka uzņēmumu ienākuma nodoklis vai tā daļa tiktu atvēlēta vietējām municipalitātēm, to budžeta papildināšanai.

Līva Melbārzde - DB galvenā redaktore, 10.9.2019

Foto: no DB arhīva

Labklājība attīstītajās pasaules valstīs ir sasniegusi vēsturiski augstākos rādītājus, tomēr šīs valstis grimst pesimismā. Vienalga, vai runa ir par politiskiem lēmumiem, finanšu situāciju, krīzi Tuvajos Austrumos, demogrāfijas riskiem vai klimata pārmaiņām – viss izskatās drūmi. Ja bēgļu temats uz šo brīdi publiskajā telpā ir pieklusis, tad draudus jo spēcīgāk projicē attiecībā uz ilgtspēju un klimatu. Nenoliedzot, ka ir reālas problēmas un jautājumi, kas jārisina (bet vai kādreiz ir iespējama arī tāda situācija, kad vispār nav nekādu problēmu?), tā sauktās zaļās un ētiskās tēmas slēpj sevī arī lielas pretrunas, un ir ļoti viegli pazaudēt realitātes sajūtu, iekrītot kārtējās mārketinga lamatās.

Rietumu pārtikušajai sabiedrībai šobrīd nekas nepārdodas labāk par «eko», «bio» un «zaļš». Mēs visā krāšņumā šobrīd varam novērot to, kā ekoloģiskās problēmas, klimata pārmaiņas un vides piesārņojums ir kļuvis par visai veiksmīgu biznesu. No vienas puses tiek demonstrēta apokalipse, un tad «ilgtspējīgi» biznesi piedāvā savu risinājumu «pasaules glābšanai» un viss notiek – naudiņa ripo. Arī pensiju fondiem tiek prasīts integrēt savos plānos ilgtspēju un klimata riskus, ekoloģiskos un ētiskos elementus. Lai apmierinātu šādu sabiedrības pieprasījumu, nevar tikt veiktas investīcijas, piemēram, lidmašīnu būvkompānijās kā Airbus vai Boeing, jo aviosatiksme ir zināma kā būtiska CO2 emisiju radītāja. Nekonsekvence veidojas tajā, ka tā pati sabiedrības daļa, kas tik skrupulozi skatās uz saviem nākotnes kapitāla ieguldījumiem, savās brīvdienās tomēr labprāt lido gan ar Boeing, gan ar Airbus, un kaut līdz Jaunzēlandei.

Visekoloģiskāk dzīvo nabadzīgākie sabiedrības slāņi, jo nevar atļauties ne personīgo auto, ne lidot apkārt pasaulei, ne bezjēdzīgi katru nedēļu šopingot un apdzīvot īpašumus, kuru izmērs vismaz trīs reizes pārsniedz viņu vajadzības. Viņi ēd, ko izaudzē savā dārziņā, un arī lētāko un sliktāko no lielveikalu plauktos atrodamā, jo «labo eko» nevar atļauties, lai arī paši piesārņo klimatu salīdzinoši maz. Trūcīgajiem iepirkšanās second-hand ir nepieciešamība, pārtikušajiem – svarīgs piederības apliecinājums «pareizajam dzīvesveidam». Un tā kā šobrīd modē ir viss, kas ir padzīvojis, apbružāts un vecmodīgs, tad te ir arī bizness. Piemēram, globāls mēbeļu veikals tagad iepērk atpakaļ lietotās mēbeles, populārs apģērbu ražotājs eksperimentē ar savu second-hand līniju, bet dažas second-hand platformas kotējas pat biržā. Tikai ne jau viss second-hand ir lēts – par sporta kurpēm, kas piederējušas kādai slavenībai, cilvēki šķiras arī no summām, kas rakstāmas ar daudzām nullēm. Izvēle kā vienmēr paliek katram pašam, vai klimatam neitrālo dzīvesveidu uztvert kā neapspriežamu misiju vai tomēr saskatīt arī peļņas un mārketinga aprēķinu aiz tēmām, kas skar visu cilvēci un ir neizsmeļamas savā daudzslāņainībā.

Tevi varētu interesēt

Tā sauktā Trasta komercbankas lieta sāk pieņemt nepatīkamu virzienu....

Nopietna politika parasti ir garlaicīga, īpaši, ja runa ir par kompleksiem ekonomikas...

Jo tuvāk nāk jaunā Eiropas Savienības daudzgadu budžeta pieņemšana, jo vairāk ir...

«Ar budžetu ir tā, kā ar desu taisīšanas procesu, kas cilvēkiem nav...

Runājot par nākamā gada budžetu, veselības ministre Ilze Viņķele ir norādījusi, ka...

Nepalaid garām

LR Ģenerālprokuratūra, izmeklējot lietu par it kā 50 miljonu eiro naudas atmazgāšanas...

Eiropas Savienības prioritātes ir mainījušās. Tuvākajā laikā var sākt mainīties Eiropas ekonomiskie...

"Dienas Bizness" sadarbībā ar "Lursoft" ik gadu izdod zīmola izdevumu "TOP 500",...