Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Skaidrs, ka tā ir ierasts, taču, raugoties uz pašreizējo situāciju, tomēr šķiet dīvaini, ka iekšzemes kopprodukta (IKP) aprēķinā noteicošās ir cenas, nevis saražotā vai sniegto pakalpojumu apjomi.

Turklāt cenas nevis konkrētiem produktiem ar lielu pievienoto vērtību, kas tad uzrādītu izaugsmi, bet gan globālais teju vai visa sadārdzinājums, kura pamatā kā šajā gadījumā ir tieši izejvielu un energoresursu deficīta radīts cenu kāpums pasaulē. Pavisam vienkārši runājot – vai tas vien, ka vienu un to pašu preci tagad saražot ir krietni dārgāk un attiecīgi tā realizējama par augstāku cenu nekā pērn, automātiski nozīmē, ka ražotājs un visa sabiedrība kļūst turīgāki?

Saprotams, ka to var attiecināt uz valstīm, kas ir bagātas ar energoresursiem un izejvielām, ja tās augstu cenu periodā vairāk eksportē, taču vai tāpat arī uz mums, kam naftas produkti, gāze, lielā mērā arī elektrība, metāli utt. ir jāimportē, lai ko saražotu un pārdotu globālajos tirgos?

Vēl vairāk, ja tas ir situācijā, kad ne tikai aug izejvielu un energoresursu cenas, bet daudzos gadījumos ir kavētas arī piegādes, kas nozīmē, ka uzņēmējiem nepieciešami lielāki apgrozāmie līdzekļi ne vien dārgākiem resursiem, bet arī materiālu uzkrājumiem. Tas pats ar produktivitāti.

Produktivitāte ražošanā pēc saražoto vienību skaita noteiktā laika periodā ir viens rādītājs. Bet pavisam cita aina, ja to mēra naudā, – tad rodas tā absurdā situācija, kad, ja vienu un to pašu preci var pārdot dārgākā tirgū, tad produktivitāte skaitās augstāka nekā tāda paša produkta ražotājam, kurš to var pārdot zemākas pirktspējas tirgū. Var jau arī tā raudzīties. Bet vai, piemēram, var teikt, ka tramvaja vadītājs pie mums strādā mazāk produktīvi nekā viņa kolēģis Vācijā vai Francijā tikai tāpēc, ka mūsējais saņem krietni mazāku atalgojumu par faktiski tādu pašu darbu? Nē. Jo viņu atalgojums vairāk saistāms ar kopējo sabiedrības labklājības līmeni, pirktspēju (iespējams, valsts vai pašvaldību subsīdiju apmēru), ko, protams, nepieciešams celt, taču atkal – ne jau visa sadārdzināšanās to var nodrošināt.

Teiksim, ja maksa par apkuri pieaugs par kādu trešdaļu, kopējos statistikas datos tas parādīsies kā izaugsme siltumapgādes segmentā, arī nodokļu ieņēmumi valstij palielināsies (lielāki tarifi = lielāks PVN apmērs), bet vai tikpat strauji uzlabosies arī apkures izmantotāju spēja apmaksāt lielākus rēķinus? Nē. Nu labi, valsts vai pašvaldību iestādes šādas tendences var paredzēt savos budžetos, taču bizness vai fiziskas personas tā nevar, tiem līdz ar to var nākties pievilkt jostas.

Bet ko nozīmē jostu pievilkšana, labi atceramies no iepriekšējās krīzes – būtiskai daļai sabiedrības mazāk pirkt, mazāk patērēt, kas attiecīgi nozīmē, ka kāds tirgotājs un ražotājs tirgū spēs pārdot mazāk, un, ja to nevar kompensēt ar eksporta pieaugumu, tad kā sekas pēc brīža viņam būs vajadzīgs mazāk strādājošo, viņš maksās mazāk nodokļu, un tā tas turpināsies spirālveidā. Kāda alternatīva? Vēl vairāk strādāt, lai nopelnītu tam pašam, kam līdz šim. Ne visās jomās tas iespējams.

Protams, vēl viens aspekts ir saistāms ar cenu pieauguma raisītas izaugsmes (tomēr liksim to pēdiņās) blakni – tā ir inflācija. Ja varam eksportā tirgot dārgākus dēļus, jo tie ir kvalitatīvāki par konkurentu piedāvātajiem, tad mēs tiešām nodrošinām savu izaugsmi – attiecīgo dēļu ražotāji var maksāt lielākas algas darbiniekiem, paplašināt, modernizēt ražošanu, valstij vairāk tiek nodokļu. Ideāli, ja līdz ar to inflācija neaug ļoti strauji. Savukārt, ja pārdod tikpat, cik iepriekš, vai pat mazāk, taču par daudz augstāku cenu un ar lielākām ražošanas izmaksām, par nekādu attīstību īsti nevar runāt, turklāt, pat ja izdodas palielināt algas, jārēķinās, ka inflācija šo pieaugumu apēd.

Un kas tad notiek, ja vienā brīdī tirgus tiek piesātināts un produkcijas cenas krīt? Tad no mums neatkarīgu iemeslu dēļ mūsu izaugsme apstājas vai ieslēdzas atpakaļgaita. Un tas atkal liecina, ka kaut kas tomēr ar tiem izaugsmes mērinstrumentiem nav īsti kārtībā, pat ja šāds atzinums lielai daļai tā dēvēto ekspertu nešķiet pieņemams.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Aizdomīgu naudu var konfiscēt, par noziegumu nerunājot

Romāns Meļņiks, Jānis Goldbergs, 20.07.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par to, kā šobrīd saprot noziedzīgi iegūtu naudu, kā to konfiscē un kāda ir jaunā kārtības sapratne pēc Moneyval rekomendāciju izpildes, brīdī, kad pirmās mantas konfiskācijas Ekonomisko lietu tiesā jau notikušas, Dienas Biznesam ekskluzīvā intervijā stāsta Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšniece Ilze Znotiņa.

Fragments no intervijas

Romāns Meļņiks: Ir vesela rinda valstu, ar kurām biznesam ir apgrūtināta sadarbība. Uzņēmēji tā arī saka – pārceļam biznesu uz Lietuvu vai Igauniju un varam strādāt! Ārvalstu investori, kuri eksportē preces uz Krieviju, Kazahstānu vai citām valstīm, arī norāda, ka filiāli šādai darbībai labāk atvērt Lietuvā vai Igaunijā. Tur kontrolējošie dienesti neradot iespaidu, ka nauda varētu tikt atņemta. Kā jūs skaidrotu šo reakciju, vai mums ir citi spēles noteikumi nekā pārējā ES?

VIDEO: FID vadlīnijas nav normatīvais akts 

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas pirmsākumā ir bankas vai kāda cita likuma...

Ilze Znotiņa: Jau ilgstoši mēģinu izskaidrot to, ko dara FID, un to, ko dara citas iestādes sistēmā. Par visu sistēmu atbildēju līdz 2020. gada februārim, kad Latvijai bija jāizkļūst no potenciālā riska tikt iekļautai Moneyval pelēkajā sarakstā. Vadīju gan darba grupu, gan delegāciju (Moneyval), un man bija mandāts runāt par jebkuru no tēmām, kas ir pakļautas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumam. Tagad es to jau vairāk nekā gadu nedaru, jo man šāda mandāta runāt par visu nav. Līdz ar to kontrolējošā institūcija, runājot par banku sektoru, ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), un tai ir jāsniedz atbildes par to, vai prasības attiecībā uz banku klientiem ir stingrākas vai mazāk stingras. Tas, ko esmu novērojusi, – ir kaut kāda uzņēmēju daļa, kura līdz šim varbūt nav bijusi tik ieinteresēta pilnībā sniegt visu informāciju bankām, un banku prasības ir strauji mainījušās. Tas liek domāt, ka vienai daļai uzņēmēju ir vieglāk pārreģistrēt savus bankas kontus citā ES valstī, nekā palikt šeit!

R.M.: Sakiet kā eksperte, vai tas, jūsuprāt, ir pareizi, ka atšķiras prasības ES valstīs un vietām var darboties uzņēmums bez kāda satraukuma, bet pie mums to nevar?

I.Z.: Tas nav pareizi! Kāpēc? Nepareizi rīkojas nevis Latvija, bet nepareiza ir situācija, kurā pat Eiropas Savienībā, kur ir tikai 27 valstis, ir dažāda pieeja šiem jautājumiem! Ir dažādas stingrības prasības ES, un ir vairākas valstis, kuras nav ieviesušas pat tā saucamo ceturto AML direktīvu, kurai bija jābūt ieviestai jau 2017. gada jūnijā. Tās ir pat ļoti lielas valstis.

Visu rakstu lasiet 20.jūlija žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Komentāri

Pievienot komentāru