Solījumi par to, ka valsts atbalsts vecākiem, kuru bērniem nav vietas pašvaldību bērnudārzos un tāpēc tiek izmantoti privātā dārziņa vai aukles pakalpojumi, tiks turpināts, vēl nesen bira kā no pārpilnības raga, taču nu izlemts atbalsta programmu neturpināt. Lai gan pērn vien valsts līdzfinansējumu saņēma 9112 bērnu, noteiktajā laika posmā neesot sasniegti izvirzītie mērķi – nav mazinājušās rindas uz pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādēm. Joprojām savu vietu gaida gandrīz 9000 bērnu. Turklāt valsts budžetā tam vienkārši nav naudas, otrdien raksta laikraksts Diena.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) priekšlikumu neturpināt valsts atbalsta programmu valdībā skatīs šodien, bet, kā Dienai apgalvo VARAM pārstāvis Raivis Bremšmits, jau pirms sēdes ir skaidrs, ka situācija nemainīsies – budžetā tam līdzekļu nav. Turklāt jau sākotnēji bijis zināms, ka valsts atbalsts iedarbināts tikai uz trim gadiem.

Ministrijā gan nenoliedz, ka tas bijis nozīmīgs un problēma ir aktuāla, par ko liecinot arī līdzfinansējuma saņēmēju skaits. Taču vienīgi ar šādu valsts iesaistīšanos bērnudārzu pieejamības problēmu atrisināt nevar. Turklāt programmā bijuši arī vairāki trūkumi, piemēram, mākslīgi palielinājušās rindas uz pašvaldību bērnudārziem. R. Bremšmits gan skaidri pasaka – pašvaldību dārziņos bērniem trūkst vietu, to trūks arī turpmāk un vietu nereti nav arī privātajās iestādēs. Līdz ar to vienkārši kādam šie bērnudārzi ir jābūvē. Tas arī varētu būt virziens, kā valsts savu atbalstu sniegtu turpmāk – nodrošinot atbalstu būvniecībai. Taču arī to ierobežo budžets.

Mūsdienu darba tirgū alga vairs nav noteicošais darbiniekus motivējošais faktors un progresīvākais risinājums viņu noturēšanai. Darba devējiem ir rūpīgi jāstrādā, nokomplektējot viņiem konkurētspējīgāko piedāvājumu.

To apliecina arī globālā pētījuma Mercer Talent Trends dati – 97% aptaujāto darbinieku ir svarīgi, ka viņu darba sniegums tiek novērtēts gan monetāri, gan nemateriāli. Labi vien ir, ka tā. Ja nauda šodien aizvien dominētu kā spēcīgākais faktors, uzņēmēji kļūtu maksātnespējīgi, bet darba ņēmēji agri vai vēlu tik un tā meklētu interesantākus piedāvājumus. Pašlaik Latvijā darbaspēka izmaksas aug straujāk nekā reālā darba produktivitāte. Tas nozīmē, ja darbinieku radītā pievienotā vērtība aug lēnāk nekā darbaspēka izmaksas, uzņēmumam tās nākas kompensēt uz peļņas rēķina, tā samazinoties investīciju iespējām. Uzskatu, ka investīcijām darbiniekos un viņu radītajai produktivitātei ir jābūt «veselīgā» balansā. Investīcijas ir veiksmīgs instruments darbinieku piesaistei un attīstīšanai, tomēr ir tikai pašsaprotami, ka, regulāri ieguldot darbiniekos, darba devējs vēlas saņemt no darbiniekiem un pieprasa atbilstošu produktivitātes sniegumu.