Laimdotas Straujumas vadītā valdība savās pirmajās 100 dienās lielas ziepes nav savārījusi, taču arī vērā ņemamu sasniegumu nav.
Var jau būt, ka par šādu valdības darba rezultātu nebūtu ko brīnīties, jo būtībā jau no tā brīža, kad Laimdotas Straujumas vadītā valdība sāka strādāt, bija skaidrs, ka tās galvenā funkcija ir bez liekiem satricinājumiem «novilkt līdz vēlēšanām». Tiesa, ar tādiem ģeopolitiskiem sarežģījumiem, kādos Krievijas un Ukrainas konflikta dēļ ir iekļuvusi Eiropa un kuru tālāka eskalācija neizbēgami ļoti nopietni skartu arī Latviju, pirms 100 dienām tā īsti vēl neviens nerēķinājās. Tomēr fakti ir skarbi – ja ģeopolitiskā situācija attīstās pēc sliktākā scenārija, tad Latvijai var klāties ļoti smagi un 20% zaudēšana no valsts IKP ir samērā reāla iespēja.
Viskritiskākā situācija pilnu ekonomisko sankciju ieviešanas gadījumā ar Krieviju sagaidītu Latvijas ostas un tranzītbiznesu, kas skartu desmitiem tūkstošus darbavietu. Otra kritiskā joma ir enerģētika, jo Latvijas atkarība no Krievijas dabasgāzes joprojām ir simtprocentīga. Tieši ar enerģētikas jautājumiem Straujumas valdība ir tā samērā kusli padarbojusies – te jāmin mājsaimniecību elektrības tirgus vēršana un tad tomēr nevēršana, «bīstamo» brīvā tirgus sākšanās datumu pārceļot uz nākamo gadu.
Tāpat notika diskusijas par gāzes tirgus liberalizāciju, arī šajā jautājumā kritiski nozīmīgus lēmumus pārceļot tālāk uz nākotni. Varētu domāt – enerģētikā viss ir mierīgi un bez lieliem satricinājumiem. Tomēr tas ir tikai ļoti virspusējs un mānīgs iespaids. Ir palikusi viena nedēļa, lai valdība pieņemtu lēmumu, ko darīt ar 47% a/s Latvijas gāze akciju, ko pašreizējais uzņēmuma akcionārs E.ON ir nolēmis pārdot. Pirkt pašai valstij vai atstāt kādam pagaidām mistiskam investoram? Ja pirkt valstij, tad kura tieši institūcija to darīs un par kādiem līdzekļiem? Valdības kuluāros atdzimusi ideja par to, ka labākais pircējs varētu būt valsts energokompānija Latvenergo, taču īstas skaidrības vēl nav. Pa to laiku saknes turpina laist iepriekšējo valdību pieņemtie lēmumi enerģētikā. Ir ieviests subsidētās elektroenerģijas nodoklis, kas sit par vietējo energoresursu staciju īpašnieku kabatu. Steigšus tiek grozīta arī atjaunojamo energoresursu atbalsta aprēķināšanas formula, visiem atjaunojamo energoresursu staciju īpašniekiem ir jāpārslēdz līgumi ar jaunu a/s Latvenergo meitassabiedrību, kas no aprīļa ir atbildīga par valsts atbalsta menedžēšanu elektrības ražotājiem. Taču viss šis process ir radījis lielu haosu un nav vērtējams kā vietējam energobiznesam draudzīgs.
Kā pa kalniem un lejām ir gājis arī ar vēl vienu tautsaimniecībai būtisku jomu – būvniecību. Līdzīgi kā enerģētikā arī Būvniecības likuma grozījumu spēkā stāšanās datumi ir pārcelti jau vairākkārt un notiekošais drīzāk līdzinās atsevišķu politiķu vēlmei izcelties, nevis konstruktīvu risinājumu ieviešanai.
Viens tomēr jāatzīst, – Laimdotas Straujumas premjerēšanas sākumā šķita, ka viņa nav gatava pieņemt nevienu patstāvīgu lēmumu, to iepriekš nepārprasot ekspremjeram Valdim Dombrovskim, tomēr Straujumas nostāja KNAB amatpersonu konflikta gadījumā pierādīja pretējo – atšķirībā no Dombrovska Straujuma šo jautājumu atstāja tiesas kompetencē.
Tomēr aktuālajā situācijā valdības galvenajam vektoram jābūt vietējo biznesu veicinošam, jo tas nozīmē gan vairāk naudas iedzīvotāju algām, gan valsts budžetam. Ministriem ir ne tikai jārunā par jauniem tirgiem, bet ar savu darbību arī jāpalīdz tos uzņēmējiem atvērt, izprotot, ka ir dažas nozares, kurās Latvijas gadījumā strauja kursa maiņa nav iespējama. Latvijas uzņēmējiem ir būtiski strādāt ne tikai Rietumu, bet arī Austrumu tirgos. Taču, ja mēs turpināsim darboties pēc pieticības principa, ka mums jau pietiek aizsegties ar vienu vienīgu vīģes lapu, tad ar reālu ekonomikas izaugsmi varēsim nerēķināties vēl vairākus gadus.
