http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(326).jpg
Reaģējot uz visnotaļ neapstrīdamu faktu, ka daļa ceļu satiksmes dalībnieku, nonākot pie automašīnas stūres, nevis brauc, bet teju psiho, pārbaudot, vai tiešām gāzes pedāli nevar iespiest vēl dziļāk, Iekšlietu ministrija savulaik nonāca pie visnotaļ atbalstāmas ieceres.
Proti, tāpat kā daudzās citās valstīs, uz ceļiem jāizvieto fotoradari, kas fiksētu ātruma pārkāpējus, soda kvītis izsūtot atbilstoši auto īpašnieka adresei. Šāda metode jau daudz kur ir spējusi disciplinēt auto vadītājus, turklāt atbilstoši minētās ministrijas aprēķiniem, Latvijas gadījumā šim nolūkam nepieciešamā tehnika arī visai ātri atmaksātos. Izklausās vienkārši, taču neaizmirsīsim, ka dzīvojam Latvijā, ar visām no tā izrietošajām sekām…
Vispirms izrādās, ka atbildīgie dienesti ir spējīgi laikā noorganizēt pompozus paziņojumus, ka radari būs un pārkāpēju vieglās dienas beigušās, bet savlaicīgi tos arī ieviest - nekādi. Kaut kas tur neesot līdz galam kārtībā, kāds kaut ko nav izdarījis… Bet skaidri pateikt, kurš tad kādas muļķības sastrādājis, arī nevarot, jo tad būšot vēl lielākas «ziepes». Īsi sakot, muļļāšanās meistari. Turklāt eksperti jau ir atzinuši, ka radaru karte ar tā saucamo melno punktu (vietu, kur visbiežāk notiek ceļu satiksmes negadījumi) karti, arī kaut kā nesakrīt. Rodas jautājums, kāds īsti ir šo radaru mērķis - novērst negadījumu skaitu vai papildināt valsts budžetu?!
Taču absurdākais šajā stāstā ir kaut kas pavisam cits - kamēr vieni šos fotoradarus nespēj vien sākt ieviest, citi jau mēģina šo ideju «norakt» pašā saknē. Vismaz Tiesībsarga birojs ir apņēmības pilns cīnīties, lai pašreizējā radaru ideja netiktu īstenota Redz, neesot godīgi par fotoradara fiksētu pārkāpumu sodīt auto īpašnieku, nepārliecinoties, vai attiecīgajā brīdī pie stūres nav bijusi cita persona. Pirmkārt, realizējot šādu pieeju, mēs riskētu panākt, ka katra konstatētā ātruma pārkāpuma gadījumā tiktu izvērsta pamatīga izmeklēšana ar izredzēm piemērot vainīgajai personai pienākošos sodu ātrākais pēc gada. Latvijā dažādas izmeklēšanas un tiesvedības jau tāpat velkas pārguruša gliemezīša ātrumā, tāpēc nevajag šo sistēmu noslogot vēl vairāk. Otrkārt, nenoliedzami neapstrīdami ir fakts, ka nereti pie auto stūres neatrodas tā īpašnieks. Taču domājams, ka vienreiz, saņemdams soda kvīti par pārkāpumu, ko pats nemaz nav izdarījis, patiesais auto īpašnieks ātri vien nonāks pie secinājuma, ka nevajag savu īpašumu uzticēt dīvaiņiem, kuri kārtīgi braukt neprot. Citiem vārdiem sakot, katram ir jāatbild par savu īpašumu - kā tas tiek lietots, kā uzturēts, kā rokās nodots.
Ir skaidrs, ka šiem fotoradariem beidzot ir jāatrodas uz Latvijas ceļiem, turklāt to izvietojumam jābūt racionāli pamatotam. Savukārt visi stāsti par to, ka, piemērojot šādu sistēmu kaut kas tiek pārkāpts, vairāk gan atgādina nevēlēšanos samierināties ar apstākli, ka (domājams) jau drīz automašīnu ātrumu uz ceļiem fiksēs kāds, kas attiecīgajā ceļa posmā ir visu laiku un ar ko nav nekādas jēgas, piemēram, mēģināt sarunāt atlaides.
