DB Viedoklis

Db viedoklis: Nodokļu maksātāji aizvien paliek uzāķēti

Didzis Meļķis, DB starptautisko ziņu redaktors, 10.10.2014

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Paliekot cerībai pagrābt no nodokļu maksātāju naudas finanšu nestundā, Eiropas banku biznesa morāle turpina būt apšaubāma .

Mēneša beigās gaidāma viena no šā gada intriģējošākajām ziņām finanšu pasaulē – ko būs atklājusi Eiropas Centrālās bankas (ECB) veiktā gaismas iespīdināšana Eiropas banku sistēmas tumšākajos kaktos. Saukta par visaptverošo novērtējumu un stresa testu, šī ECB gada garumā veiktā pārbaude eirozonai strukturāli nozīmīgajās bankās pasaulei beidzot sniegs ticamus datus par Eiropas finanšu institūciju aktīvu kvalitāti.

Lai kādi būtu ECB atzinumi, Eiropas investīciju klimatam tas nāks par labu. Kaut vai tāpēc, ka pēckrīzes mācība skan: labāk skaudra patiesība nekā iežūžošana viltus mierā neziņas tumsiņā. Kā vairākkārt ziņojis arī DB, Eiropas bankas ECB modro aci uztver ļoti nopietni un kapitāla pietiekamībai ir piesaistījušas plašu investoru loku, arābu šeihus ieskaitot.

Kad nu labā ziņa ir noskaidrota, ķersimies pie sliktās. Visa ECB pasākuma loģika un arī paša monetārās vienības centrālā baņķiera Mario Dragi mājieni tomēr liek domāt, ka vismaz kāds no 120 ECB pārbaudāmajiem būs caurkritis – kaut vai stresa testa ticamības dēļ vien. Tā arī vēl būtu pusbēda, jo diagnoze – arī nepatīkama – ir puse no ārstēšanas. Bet patiesā problēma ir tāda, ka par spīti labi domātajiem un, godīgi sakot, pat neticami progresīvajiem (ja vērtējam to reālpolitikas kategorijās) pēckrīzes gadu risinājumiem eirozonas finanšu drošībā attiecīgajā ugunsmūrī aizvien ir draudīgi caurumi.

Caurumi tiek saukti izņēmuma klauzulu vārdā, un tādi ir gan ES Banku sanācijas un noregulējuma direktīvā, kas iedibina Vienoto noregulējuma mehānismu, gan ES likumdošanā, kas regulē pieļaujamo valsts palīdzību. Filozofiski vērtējot, katra īsta likuma pazīme ir tāda, ka tam ir arī izņēmums, tomēr banku sanācijas sakarā nevajadzētu vis nodokļu maksātāju naudas palikšanu riska zonā uztvert stoiskā mierā.

Uz šiem riskiem pirms ECB ziņojuma par stāvokli monetārās savienības finanšu industrijā norāda arī ES finansēm veltītās domnīcas Finance Watch vecākā pētniece Paulina Prževoska pētījumā par lietu patieso stāvokli. Proti, lai gan pērn pieņemtie ES noteikumi par valsts palīdzības leģitimitātes robežām nosaka, ka pirmais sitiens kapitāla pēkšņas nepietiekamības situācijā ir jāuzņemas bankas akcionāriem, nenodrošinātajiem kreditoriem un hibrīda kapitāla turētājiem (t.i., kreditoriem ar to posteņu dzēšanu veicinošiem nosacījumiem), aizvien tomēr ir legāla iespēja šo «nastas dalījuma» noteikumu apiet uz izņēmuma klauzulu pamata.

Un, ja reiz tas ir legāli iespējams, tad visdrīzāk tā tas arī notiks, sevišķi jau ņemot vērā Eiropas banku sistēmas īpatnības – apmēros milzīgas bankas, kas savā starpā ir tik ciešām saitēm saistītas, ka šo saistību patiesais apmērs nāk gaismā vien tad, kad faktiski ir jau par vēlu. Tieši banku savstarpējo parādu un aizdevumu ķēde Eiropā aizvien ir sevišķi cieša un pamatīga, un kurš politiķis vai regulators krīzes brīdī gan gribēs riskēt ar veselu sistēmu? Šādā morāles dilemmā nodokļu maksātāja pozīcija diemžēl ir ļoti neizdevīga.

Kamēr tas nav noticis, par ECB veiktās eirozonas inventarizācijas iznākumu un sekām ir grūti spriest. Tā kā uz kārts ir likta eiro un kontinenta banku sistēmas ticamība, jādomā, ka līdz kārtējai kādas valsts ieraušanai rekapitalizācijas atvarā, kam labu laiku gals nav redzams, tas viss nenonāks. Tomēr principā problēmas uzstādījums paliek spēkā. Ar visu to, ka legālais aizsargvalnis ap problēmās nonākušu banku liek tās zaudējumu smagumu uzņemties plašākam pašu baņķieru un kreditoru lokam nekā līdz šim, izņēmuma klauzulu dēļ tas tā var arī nenotikt, un finanšu stabilitātes vārdā jau atkal kādas nopietnākas krīzes vai varbūt pat vien piesardzības rekapitalizācijas gadījumā triecienu dabūs kādas valsts budžets jeb nodokļu nauda, kas citādi varētu tikt ieguldīta arī konstruktīvāk.

Risinājums tam ir skaidrs, kaut arī ne vienkāršs. Sarežģītība ir jau iepriekš pieminētā Eiropas banku sistēmas savstarpējā saistība, lai neteiktu – samežģītība, un tās golgātiskais apmērs. Protams, arī no tā visa izrietošā industrijas lobiju un juristu teikšana un spēja argumentēt. Bet risinājums ir zināms – ir jānošķir ne vien banku investīciju prakse no komercprakses (kā tas palēnām notiek Lielbritānijā – apsveicams solis, tomēr ne pietiekams), bet gan paši šie divi atšķirīgie biznesi pilnīgi atsevišķās – ne vien formāli nošķirtās – vienībās. Un tad, ja kāds grib riskēt atvasināto vērtspapīru spēlē u.tml., – uz priekšu! Bet jau par savu, ne nodokļu maksātāju naudu.

Komentāri

Pievienot komentāru