Viens no karstākajiem tematiem pasaules ekonomikā šobrīd ir Grieķijas jautājums. Vispārējās bažās par to, ka šīs valsts finansiālās kaites varētu pielipt arī citām parādu nastas nospiestajām eirozonas zemēm, ik pa brīdim ieskanas vēl kāds cits aspekts. Proti, cik lielā mērā eirozonas «aplauziens» ar Grieķiju atstās iespaidu uz vienotā valūtas bloka paplašināšanu.
Tuvojas 12.maijs, kad gaidāms Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās Bankas ziņojums par to, vai Igaunija ir izpildījusi nosacījumus eiro ieviešanai. Tas kalpos kā rekomendācija gala lēmumam, ko ES vajadzētu pieņemt jūlijā. Tomēr, noteiktajam datumam esot jau rokas stiepiena attālumā, arvien biežāk plašsaziņas līdzekļos parādās gan dažādu analītiķu, gan amatpersonu izteikumi, kas mudina būt, mazākais, piesardzīgiem. It kā jau neviens nav pret, taču, citējot ES ekonomikas un monetāro lietu komisāru Olli Rēnu, Igaunijas uzņemšana eirozonā nav «skaidra lieta» un tās «budžeta un inflācijas rādītāji tiks izvērtēti ļoti uzmanīgi».
Ir zināms, ka, stājoties eirozonā, Grieķija bija «nedaudz uzfrišinājusi» savus finansiālos rādītājus, lai atbilstu Māstrihtas kritērijiem. Diez vai tas tā ir Igaunijas gadījumā, kura izsenis tiek apbrīnota sava mazā valsts parāda dēļ, kas pērn bija 7,2% no IKP. Tikpat simpātisks ir arī tās budžeta deficīta rādītājs 1,7% apmērā no IKP. Kā raksta ietekmīgais izdevums The Economist, būtībā Igaunija nosacījumiem atbilst krietni vairāk nekā jebkura no pašreizējām vienotās valūtas bloka dalībvalstīm. Aspekts, kas rada šaubas, ir finansiālā noturība. «Teicamnieces» Igaunijas noraidījums diemžēl būs tulkojams kā neuzticības balsojums Austrumeiropai.
Turklāt, pat ja Igaunijai tiks dota zaļā gaisma, tas nebūt nenozīmē, ka ceļš būs atvērts arī pārējām kandidātēm. Līdz ar bažām, ko radījusi Grieķijas krīze, tiek spriests arī par Māstrihtas kritēriju pārskatīšanu stingrākā virzienā, kā arī sankcijām pret tām valstīm, kas tos pārkāpj, piemēram, nepiešķirot vairs subsīdijas. Nav gan īsti skaidrs, uz kādu laika posmu tas varētu attiekties un kā ar jaunajām prasībām spēs tikt galā esošās bloka dalībnieces, taču lielai daļai nosacīti jauno ES valstu, kas cīnās ar budžeta deficītu un krīzes rezultātā ir uzņēmušās jaunus parādus, eiro ieviešanas mērķi tas attālina, iespējams, pat līdz pūces astes ziedēšanas laikam.
Turklāt ir valstis, kas jau sapratušas, ka piesardzīgai ir jābūt ne tikai eirozonai, uzņemot jaunas dalībnieces, bet arī kandidātēm. Tā, piemēram, Polijas premjers jau paziņojis, ka līdz ar draudiem, ko rada Grieķijas krīze, eiro ieviešana vairs nav šīs valsts prioritāte. Iespējams, ka nelielas pārdomas šajā sakarā ir radušās arī Slovēnijai un Slovākijai, kuras kā eirozonas locekles Grieķijas glābšanai ir spiestas atvēlēt simtiem miljonus eiro (un bail pat iedomāties, kas notiks Spānijas, Itālijas vai Portugāles «saslimšanas» gadījumā). Tieši tāpēc Latvijai vismaz šobrīd vajadzētu atviegloti nopūsties. Skaidrs, ka eiro būs jāievieš jebkurā gadījumā. Taču ir vērts padomāt, vai ir nepieciešams pa galvu, pa kaklu lauzties gandrīz slēgtās durvīs.
