Jaunākais izdevums

Šis biznesā bijis izaicinājumiem bagātākais gads, sešu gadu jubilejas un jaunās kolekcijas prezentācijas priekšvakarā atzīst Soulstones zīmola radītāja Agnese Zeltiņa

Taču viņa nesūdzas, tā vietā meklējot aizvien jaunus risinājumus. Nākamo gadu plānots veltīt, lai uzlabotu savu darbu digitālajā platformā, kā arī piedāvātu jaunus produktus, neaprobežojoties tikai ar rotām.

Fragments no intervijas, kas publicēta 31. oktobra laikrakstā Dienas Bizness:

Kā populāra aktrise nonāca līdz idejai par savu rotu kolekciju?

Gluži tāpat, kā populāra aktrise 2011. gadā nonāca līdz lēmumam aizbraukt no Latvijas mācīties itāļu valodu. Ja runājam par visu pēc kārtas, jāsāk ar to, ka jau 2008., 2009. gadā kritiski izpaudās valsts krīzes laiks. Proti, iepriekš noslēgtie līgumi tika atcelti, jauni netika parakstīti. Darba kļuva arvien mazāk. Tikko biju atgriezusies no ASV pēc pasaules prezentācijas filmai Es gribu tavu meiču!.

Vēlāk negaidītu apstākļu dēļ tika atcelta pirmizrāde jauniestudējumam Vientulība tīmeklī Gaļinas Poliščukas Teātra observatorijā, ko es producēju un kurā man vajadzēja spēlēt galveno lomu kopā ar aktieri Andri Buli. 2011. bija ļoti smags gads. Viss kļuva drūmi un slikti. Sāku meklēt izeju, jo nekad tā īsti neesmu paļāvusies uz kādu citu, kā vien uz sevi. Bija arī gadījuma darbi. Piemēram, bērniem un jauniešiem pasniedzu aktiermeistarību. Tomēr bija skaidrs, ka kaut kas jāmaina. Un tad negaidīti man piedāvāja padzīvot Itālijā, iemācīties itāļu valodu. Piekritu, ņemot vērā tā brīža kritisko situāciju. Faktiski no pirmās dienas Itālijā sāku strādāt, vēl nezinot attiecīgo svešvalodu. Itāļu televīzijā QVC tiešraidē reklamēju dažādus produktus – juvelierizstrādājumus, apģērbu, kosmētiku. Tā nopelnīju iztikai un vēl izdevās sakrāt pamatkapitālu Soulstones, kas iemirdzējās pēc diviem gadiem. Tiesa, iedīglis šai biznesa idejai bija vēl cits. Proti, man Itālijā nozaga visas rotas, kas nebija bižutērija. No šīs mīnusa zīmes radās ideja veidot rotas pašai. Tomēr nozagtajām rotām bija arī emocionāla vērtība, jo tās pārsvarā bija tēta roku darbs. Es izdarīju kļūdu, tās neapdrošinot un neglabājot seifā. Policijas izmeklēšana beidzās bez rezultāta.

Tātad drīzāk aktrises profesija un karjera bijusi jūsu bērnības sapņu portfelī?

Nē. Mana sapņu profesija allaž bija tērpu modelētāja. Nekad nebiju domājusi kļūt par aktrisi. Taču mamma bija teātra kritiķe. 1989. gadā viņa brauca stažēties uz ASV. Lai mani nodarbinātu, pieteica pie Māras Ķimeles sagatavošanas kursos. Mammai bija savi iemesli tā rīkoties. Siguldā dzīvojot, biju priekšzīmīga teicamniece, bet, pārbraucot uz Rīgu un nomainot skolas, kļuvu par nevaldāmu pusaudzi. 15–17 gadu vecumā mani pirmie identitātes, mīlestības meklējumi un vidusskolas bohēma mammu nobiedēja.

Tai pašā laikā vienmēr tiku stāvējusi kā mammas, tā tēva gēna krustcelēs. Tētis cerēja, ka došos pa citu ceļu un nokļūšu tuvāk viņa – juveliera – arodam. Savukārt es pati cerēju augstskolā apgūt tērpu modelētāja profesiju. Ar savām atzīmēm būtu tikusi jebkurā citā nodaļā, taču pašlepnums lika aprobežoties ar ieceri par vislabāko. Tolaik tērpu modelēšana šķita prestižākais, kas vien var būt. Tātad vispirms gāju savu ceļu, nevis mammas izloloto sapni, kas beigās tomēr likumsakarīgi aizveda līdz aktieriem.

Savukārt Itālijas situācija un tas, ka atgriezos Latvijā ar naudas iekrājumu, deva iespēju izveidot savu pirmo rotu kolekciju. Pati zīmēju skices, un man bija ļoti laba meistare, kas tās palīdzēja realizēt. Viss sākās 2013. gada septembrī, bet pirmo kolekciju prezentējām decembrī. Šogad svinēsim uzņēmuma sešu gadu jubileju.

Tātad tagad savā uzvaras gājienā devies tēva gēns!

Impulss noteikti ir no tēta. Diemžēl viņa jau 15 gadu vairs nav ar mums, bet domāju, ka viņš zina par mani visu, kas viņam jāzina. Tētis gan strādāja citā tehnikā. Pirms sākt savu biznesu, pētīju tirgu. Sapratu, ka juvelierizstrādājumu Latvijā ir pietiekami daudz. Ja būtu vēlējusies turpināt tēta darba gaitas, vajadzētu nolīgt juvelierus un strādāt ar zeltu un sudrabu, kas jau ir pilnīgi cits stāsts. Produkcija ir dārga, ražošana –daudz komplicētāka, sasaiste ar citām institūcijām paģēr lielu atbildību, kam nebiju gatava. Par to pat neaizdomājos. Tomēr kaut kāda līdzība ar tēta arodu, protams, ir.

Laikā, kad attīstīju ideju par savu biznesu, nebija aizpildīts konkrētais segments ar labi veidotām rotām no dabīgiem akmeņiem par pieņemamām cenām. Nebija kvalitatīva roku darba atšķirībā no briljantu un zelta piedāvājuma. Tagad gan visiem māksla rokā. Lai kur aizbrauktu, pa labi un pa kreisi ir daudz stendu ar rotām no dabīgiem akmeņiem.

Vai aktrises gēnam vēl pietiek laika un vietas, kur izpausties?

Trīs sezonas Dailes teātrī nospēlēju Martu slavenās lugas Kam no Vilka kundzes bail? iestudējumā, un arī tagad filmējos. Kinolentes pirmizrāde paredzēta nākamā gada sākumā, bet nosaukumu vēl neminēšu. Tāpat kā jaunajam Marijas Linartes projektam teātrī, kur aktieru trupas mēģinājumi sāksies aprīlī.

Vienā savdabīgā ziņā kā aktiera, tā rotu veidotāja profesijās var vilkt paralēles. Proti, abas sfēras ir «greizsirdīgas». Nevarēju nepamanīt, cik ļoti nepieciešama mana klātbūtne rotu biznesā bija tajos mēnešos, kad vairāk veltīju uzmanību Vilka kundzes iestudējumam teātrī. Patlaban esmu atgriezusies Soulstones studijā uz pilnu slodzi un pat vairāk. Ja gribi kaut ko sasniegt, jāstrādā daudz. Varbūt ne gluži kā sākumā – 16 stundas diennaktī –, bet atslābt nevar.

Visu interviju lasiet 31. oktobra laikrakstā Dienas Bizness, meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Uzņēmējdarbība nav domāta cilvēkiem, kuri ir pieraduši, ka kāds viņiem dod norādes un visu izlemj viņu vietā, gluži pretēji – tas nozīmē striktu plānošanu un atbildības uzņemšanos, uzskata SIA Soulstones vadītāja un īpašniece Agnese Zeltiņa.

Vadītājam ir jāiesaistās visos biznesa procesos, neskaitot laiku, jo, lai uzņēmums attīstītos, tajā jāiegulda daudz darba, spriež A. Zeltiņa, kura aktiera profesijā un uzņēmējdarbībā saskatījusi vairākas līdzības. Abās šajās jomās, kurām esmu veltījusi lielāko daļu savas dzīves, darba laiks nav limitēts, tāpat līdzīga ir arī atdeve, domā A. Zeltiņa.

Izrādē savu patiku skatītājs izrāda ar aplausiem, bet biznesā – ar pirkuma veikšanu un atgriešanos tavā veikalā, secina uzņēmēja. Iet mātes pēdās Pusaudžu gados es vēlējos kļūt par tērpu modelētāju, atceras A. Zeltiņa.

“Man ļoti patika zīmēt, skicēju jau kopš bērnības, jo mans tētis bija rasēšanas, zīmēšanas un darbmācības skolotājs. Piedalījos arī dažādās olimpiādēs un guvu panākumus, tāpēc sapņoju par tērpu modelēšanu. Divas reizes mēģināju iestāties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, bet abas reizes izvēlētajā fakultātē netiku. Otrajā reizē man gan bija iespēja iestāties metālkalējos, taču es biju lepna – ja nedabūju to, ko gribēju, atmetu šo ideju pavisam. Mans tētis bija arī juvelieris, bet mamma – teātra kritiķe. Tad nu visu laiku manā galvā bija šīs divas jomas. Tētis, protams, vēlējās, lai es zīmēju, gleznoju un taisu rotas, bet mamma – lai savu dzīvi saistu ar teātri. Galu galā pēc vidusskolas beigšanas aizgāju mammas pēdās un nokļuvu teātrī,” stāsta A. Zeltiņa, kura 1993. gadā, absolvējot Jāzepa Vītola Latvijas Konservatorijas Teātra fakultāti, ieguva bakalaura grādu teātra un kino mākslā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pēc velojoslu izbūves Bruņinieku ielā, Aleksandra Čaka un Avotu ielu kvartālā likvidētas gandrīz visas autostāvvietas, kā rezultātā tur izvietotajos uzņēmumos samazinās klientu plūsma un tiek apgrūtinātas preču piegādes, norāda komersanti.

Rīgas domē (RD) informē, ka Bruņinieku ielā ir ierīkotas sešas īslaicīgas stāvvietas preču piegādei, kurās transports var atrasties līdz 30 minūtēm uz preču izkraušanas brīdi. Savukārt uzņēmumu klienti aicināti izmantot Bruņinieku ielas posmos pieejamās B zonas, kā arī blakus ielu autostāvvietas. Uzņēmēji gan uzskata, ka tas problēmu pilnībā neatrisina.

Nesaprot iemeslus

Velojoslas nopietni apgrūtina mūsu ikdienas darbu, jo gandrīz katru dienu saskaramies ar problēmām preču piegādes laikā, teic tipogrāfijas Ulma projektu vadītājs Kaspars Pavēnis. “Darbam nepieciešamos materiālus, piemēram, papīru un dažādus ķīmiskos līdzekļus, mums pārsvarā piegādā smagās automašīnas, kuru manevrētspēja ir ierobežota, kā rezultātā bieži nobloķējam satiksmi, mēģinot preci nest iekšā ar rokām. Tas ir diezgan apgrūtinoši, jo pārsvarā tas ir papīrs, kas nāk paletēs un sver tonnas. Tas pats ir ar tālāko transportēšanu, jo gatavā produkcija bieži jāsūta uz ārvalstīm. Mūsu sagatavotajām paletēm pakaļ brauc kurjerkompānijas, kuras arī pārsvarā izmanto smagos auto,” stāsta K. Pavēnis, piebilstot, ka autostāvvietu trūkuma dēļ cieš arī tipogrāfijas klienti.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #5

DB, 01.02.2022

Dalies ar šo rakstu

AS Olainfarm vairākuma akcijas pārstāv viens uzņēmums – AS AB City, ir beigušies akcionāru strīdi un ar tiem saistītās ķibeles, kā arī neskaitāmie paziņojumi presei par skandāliem. Ir pienācis praktiska darba un attīstības laiks. Intervija ar AS OlainFarm valdes priekšsēdētāju Jāni Buku.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 1. februāra numurā lasi:

Statistika. Nodokļus iekasē ar uzviju.

Tēma. Esam nonākuši arī pie mēslu problēmas.

Dārga minerālmēslojuma iegādi Latvijas zemnieki vēl apsver.

Satiksme. airBaltic naudu no valsts, visticamāk, vairs neaizņemsies.

Aktuāli. Bezgalīgā krīzes stadija pieprasīs vēl ietekmīgākas valdības.

Pandēmija atmodina kalnu kultūru Latvijā.

Nodokļi. Eiropa kaļ plānus par jauniem nodokļiem.

Finanses. Pie naudas sadārdzināšanās daži var pārkrist pāri bortam.

Komentāri

Pievienot komentāru