Nekustamais īpašums vienmēr ir bijis un būs labs naudas ieguldīšanas veids sava kapitāla vairošanai. Kad man vaicā, vai tagad ir īstais brīdis iegādāties dzīvokli kā investīciju, atbildu, ka gandrīz visi brīži ir labi. Protams, atskaitot nekustamā īpašuma nozares dižkrīzes vai ilgstošu ekonomikas lejupslīdi.

Jaunajā projektā pirms desmit gadiem iegādāts dzīvoklis uz šo brīdi jau būtu atmaksājies – ja 2015. gadā par divistabu dzīvokli bija jāsamaksā ap 60 tūkstošiem eiro, šodien tā cena ir ap 100-110 tūkstošiem, turklāt visu desmit gadu laikā dzīvokļa īpašnieks varēja gūt ienākumu no dzīvokļa izīrēšanas, sedzot ikmēneša maksājumus par hipotekāro aizdevumu ar visiem procentiem. Kas būtu jāņem vērā, izvēloties dzīvokli kā investīciju, lai ieguldītā nauda nopelnītu pēc iespējas vairāk?

Veiksmes nosacījumi

Nekustamā īpašuma tirgus ir īpaši jutīgs pret norisēm ekonomikā – globāli un arī lokāli. Ja pasaules ekonomika attīstās, visdrīzāk labi klājas arī Latvijai, un aug nekustamā īpašuma cena (ir lielāks pieprasījums pēc jauniem mājokļiem). Ja attīstības “lēciens” ir vērojams kādā pilsētā vai pat pilsētas rajonā, piemēram, atverot jaunu ražotni vai biroja ēku, nekustamā īpašuma cenas tam seko, jo jauno uzņēmumu darbiniekiem būs vajadzīgi dzīvokļi, un vēlams, lai tie būtu darba vietas tuvumā. Te jāņem vērā vēl citi ietekmes faktori, piemēram, transporta tīkls, demogrāfiskās tendences, konkrētās valsts vai pilsētas pievilcīgums investīcijām, studējošo skaita dinamika un citi. Rīga šādā kontekstā ir bijusi un aizvien ir pievilcīga vieta, jo te durvis ver jauni uzņēmumi, aug studējošo skaits, attīstās publiskā transporta tīkls.

Nav bērnu, nav rūpju un naudas pietiek – to pēcindustriālajā laikmetā zina daudzi un tā arī dzīvo. Šodienas lēmumi demogrāfijas jautājumos noteiks ne tikai to, kāda Latvija būs, bet arī to, vai paliks tikai nosaukums, vai tā būs vispār.

Proti, demogrāfijas jautājums nav par ideoloģijām, valsts pārvaldes formām vai politikām. Tas ir hamletisks jautājums – būt vai nebūt? Ir robeža, kad bezrūpīgs miers vienmērīgā uzdzīvē nozīmē beigas.

Nepielūdzamā statistika

Statistikas dati rāda nepielūdzamu ainu: 1987. gadā piedzima 42 135 bērni, bet 2023. gadā – vairs tikai 14 490, un nav vairs šaubu, ka 2024. gada skaitlis būs vēl mazāks. Datiem pievienojot mirstības rādītājus un migrācijas bilanci, iegūstam vien iedzīvotāju skaita sarukuma datus. Pie ārējiem iemesliem nosacīti var minēt tikai lielo finanšu krīzi. Tomēr arī te bija liela daļa iekšējo iemeslu, tostarp tas, ka valsts pārvalde izdevumu samazinājumu lielā mērā pārcēla uz jauno vecāku pleciem un neieviesa elementārāko aizsardzību ģimenēm ar bērniem. Rezultātā krīzes laikā Latviju pameta vairāki simti tūkstošu cilvēku ar visiem bērniem, kuri ceļ citu valstu ekonomikas un nākotni. 1987. gadā Latvijā dzīvoja 2,67 miljoni iedzīvotāju. 2023. gada nogalē iedzīvotāju skaits bija vairs tikai 1,88 miljoni – tas ir aptuveni 1950. gada līmenis. Proti, 36 gados izgaisuši teju 0,8 miljoni jeb 34,5% iedzīvotāju. Šādi turpinot, aiznākamajai politiķu paaudzei pārvaldāmo skaits būs tik niecīgs, ka vajadzēs pašiem slaucīt ietves, ja cilvēku iztrūkumu neaizpildīs citu pasaules reģionu iedzīvotāji. Arī šādā notikumu attīstības scenārijā par Latviju, kāda tā ir pašlaik, jau pēc pusgadsimta var būt ļoti problemātiski runāt – ja titulnācija nonāk mazākumā un teritoriju pārsvarā apdzīvo citi, tad arī balsošanas rezultāti var būt citādi. Pašreizējai demogrāfijas bedrei, kas kļūst arvien pamanāmāka, seko visas iespējamās problēmas – samazinās iekšējais patēriņš, aug cenas, nav pietiekams uzņēmējdarbībai nepieciešamais darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits. Visbeidzot nav vērtību, kuras politiķi varētu pārdalīt, un atliek tikai aizņemties. Mums jāsāk sevi atražot un nodrošināt. Attiecībā uz ģimenēm ar bērniem ilgstoši un plaši tiek lietots arguments «naudas ir tik, cik ir», tā visu atstājot nākamajam deputātu sasaukumam.