Saskaņā ar janvāra DnB NORD Latvijas barometra datiem šis gads Latvijas iedzīvotājiem ir sācies ar jūtamu noskaņojuma uzlabošanos – iedzīvotāju kopējā noskaņojuma indekss kopš decembra ir pieaudzis par 4 punktiem un sasniedzis -49 punktu līmeni. Lai gan pēc būtības šāds indeksa līmenis liecina par iedzīvotāju atrašanos dziļā pesimisma un neapmierinātības stāvoklī, tomēr kopējā noskaņojumu dinamika ir acīmredzama – kopš pēdējā lielā kritiena septembrī, kad indekss sasniedza -57 punktu atzīmi, tas pamazām virzās uz augšu.
Kā jau minēju kādā no saviem iepriekšējiem komentāriem, tad pamata cēlonis šādām pozitīvām izmaiņām, manuprāt, ir saistāms ar iedzīvotāju psiholoģisko adaptāciju jaunajiem apstākļiem. Dzīves līmeņa kritums un citas jaunās realitātes iedzīvotājiem neizbēgami kļūst par normu, tās tiek pieņemtas kā jaunā objektīvā realitāte, ar tām notiek samierināšanās, un līdz ar to tās kļūst par jaunu atskaites punktu vērtējumu izdarīšanai par apkārt notiekošo. Tas nav homo sapiens dabā - dzīvot nemitīgās bēdās par zaudēto. Ja vien apkārtējie (tai skaitā masu mediji) nemitīgi neuzplēš brūces, tad zaudējumi agri vai vēlu tiek noglabāti dziļajos atmiņu kambaros un ikdienā par tiem netiek domāts.
Taču konkrētajām indeksu izmaiņām – it sevišķi, ja tās ir 4 punktu lielas – ir savi ļoti konkrēti iemesli, kur cēloņi vispirms jāmeklē publiskās informācijas straumē.
Šādā kontekstā jānonāk pie atziņas, ka negatīvās informācijas spirāle, ko iepriekš centīgi grieza politiķi tandēmā ar žurnālistiem, ir acīmredzami atslābusi. Kopējais informatīvais fons janvārī vairāk bija centrēts uz to, ka zemākais krituma punkts jau ir sasniegts (bieži izskanēja «gandrīz ir», taču ar uzsvaru uz vārdu «ir»), var sākt runāt par stabilizāciju, starptautiskie aizdevēji vairs nav tik ļoti dusmīgi un valdībai izdodas kontrolēt notiekošo. Šajā kontekstā konflikts starp partiju Jaunais laiks un Tautas partiju pirms Saeimas balsojuma par mandāta došanu turpmākām sarunām ar starptautiskajiem aizdevējiem (kurš teorētiski noskaņojuma pozitīvo virzību varēja sabojāt) arī beidzās labi – ar pārliecību, ka valstī patlaban tomēr valda stabilitāte.
Iedziļinoties apakšindeksu izmaiņu dinamikās, atklājas, ka kopējā noskaņojuma pozitīvās izmaiņas ir saistītas tikai un vienīgi ar cerībām uz labām pārmaiņām nākotnē, jo iedzīvotāju vērtējumi rādītājiem, kas vērsti uz tagadni, nav uzlabojušies. Piemēram, pazeminājušies ir gan pašreizējā ekonomiskā stāvokļa vērtējuma (no -71 līdz -73 punktiem), gan pašreizējā ģimenes materiālā stāvokļa (no -33 līdz -35 punktiem), gan iespēju atrast labu darbu vērtējuma indeksi (no -75 līdz -76 punktiem). Savukārt pieauguši ir visi tie apakšindeksi, kuri uzrāda ticību tam, ka patlaban ir sākušās pozitīvas pārmaiņas, kurām nākotnē vajadzētu novest pie uzlabojumiem iedzīvotāju naudas makos. Piemēram, Latvijas ekonomiskā stāvokļa izmaiņu virziena indekss, kas rāda, vai patlaban ekonomiskā situācija pasliktinās, vai uzlabojas, mēneša laikā pieaudzis par 15 punktiem un sasniedzis -52 punktu atzīmi. Šis rādītājs vēl aizvien norāda, ka pesimistu ir krietni vairāk par optimistiem. Taču tajā pašā laikā tā ir augstākā indeksa vērtība kopš regulāro mērījumu uzsākšanas 2008.gada aprīlī, kas nozīmē, ka šajā rādītājā 2010.gada janvārī ir bijis viszemākais pesimisma līmenis kopš ekonomiskās krīzes iestāšanās.
Ne tik strauji, taču arī ievērojami ir uzlabojušās iedzīvotāju prognozes par to, kāds būs Latvijas ekonomiskais stāvoklis un kāds būs ģimenes materiālais stāvoklis pēc 12 mēnešiem.
Ņemot vērā to, ka arī līdz februāra vidum jauna negatīvu ziņu straume nav sekojusi, atļaušos izteikt piesardzīgu prognozi, ka arī februārī iedzīvotāju noskaņojumi varētu turpināt uzlaboties vai vismaz nepasliktināties. Ja vien līdz februāra otrās dekādes beigām, kad noslēgsies kārtējā aptauja, valstī atkal jau nesāksies kārtējā lielā politekonomiskā kolīzija.
DnB NORD Latvijas barometra rezultāti, kas veltīti padziļinātākai iedzīvotāju viedokļu izpētei ar darba tirgu saistītos jautājumos, diezin vai raksturojami kā optimisma un pozitīvu sajūtu pārpilni. Dati liecina, ka gandrīz visi iedzīvotāji ir tieši vai netieši saskārušies ar bezdarbu personiskā līmenī – nemaz nerunājot par tiem, kuri paši patlaban ir bez darba. 88% Latvijas iedzīvotāju radu draugu un paziņu vidū ir kāds, kurš pēdējā gada laikā ir zaudējis darbu, turklāt 41% iedzīvotāju apgalvo, ka viņu paziņu vidū tādi ir daudzi. Šādā situācijā valdībai ir tikai viens veids, kā pierādīt iedzīvotājiem, ka situācija ar bezdarbu uzlabojas – ir jārada reālas darba vietas, jo optimisma un nākotnes cerību paušana runās un dažādi statistikas dati iedzīvotāju viedokļus par valdības darbu nemainīs.
Ļoti pesimistiski iedzīvotāji ir jautājumā par to, kad varētu uzlaboties situācija Latvijas darba tirgū. Gandrīz neviens negaida, ka tas varētu notikt šogad (1%). Arī uz 2011. un 2012. gadu pārāk daudzi necer (19%), un vairākums sliecas domāt, ka tas varētu būt tālākā nākotnē: attiecīgi 37%, ka 2013. – 2015. gadā, 19% - vēl vēlāk.
Šāds pesimisms un neticība nākotnei diemžēl var ļoti graujoši atsaukties uz darba spējīgo iedzīvotāju emigrācijas tendencēm. Jo ko gan darīt bezdarbniekam, kam beidzies pabalsta izmaksas termiņš un nav citu vērā ņemamu ienākumu avotu, bet vienlaikus ir pārliecība, ka tuvākajā nākotnē atrast darbu Latvijā nebūs nekādu izredžu? Atbilde ir skaidra – jābrauc tur, kur darbs ir. Diemžēl patlaban tas nozīmē nevis doties no laukiem uz Rīgu, bet gan labi tālu prom no Latvijas.
Protams, ir labi, ka, sarodot ar dzīves līmeņa pazemināšanos, kopējie iedzīvotāju noskaņojumi uzlabojas. Taču ir pamats domāt, ka vidējā termiņā vissvarīgākajam rādītājam, pēc kura valdībai spriest par saviem panākumiem un neveiksmēm, būtu jābūt tam, kā iedzīvotāji vērtē iespējas atrast labu darbu. Ja iedzīvotāji šādas iespējas neredzēs, tad politiķi nevarēs cerēt uz iedzīvotāju atbalstu un balsīm gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. Savukārt vēlētāju atbalsts būs tiem politiķiem, kuri spēs pārliecinoši pierādīt, ka viņiem ir risinājumi, kā radīt jaunas darba vietas. Manuprāt, pagaidām politiskā elite diezgan vienoti no šīs tēmas cenšas izvairīties.
