Latvijas Universitātes (LU) akadēmiskā centra attīstībā līdz šim ieguldīti 130 miljoni eiro, visu iecerēto projektu realizēšanai kopumā paredzēts piesaistīt 250 miljonus eiro.

Akadēmiskā centra attīstības programmas projektu īstenošanas ietvaros ekspluatācijā nodotas jau divas ēkas - Dabas māja un Zinātņu māja, savukārt 2023. gadā savas durvis vaļā vērt varētu arī Rakstu māja, kas šobrīd atrodas projektēšanas posmā. LU Akadēmiskais centrs sevī ietver gan piemērotu vidi mācībām, zinātniskajam darbam, studentu labsajūtai un atpūtai, gan sadarbības iespējas uzņēmējiem jaunu inovatīvu produktu un tehnoloģiju izstrādē.

Plāni lieli

Šobrīd ir skaidrs par to, kādi būvniecības projekti tuvāko gadu laikā tiks īstenoti Torņakalna akadēmiskajā centrā, taču es gribu atgādināt, ka ēkas ir tikai čaula, norāda LU rektors Indriķis Muižnieks. “Mans subjektīvais skatījums ir tāds, ka zinātnes komercializācijas procesā akcentam ir jābūt nevis uz to, cik nopelna konkrētā augstskola vai institūts, bet gan sabiedrība kopumā. Pirms diezgan daudziem gadiem mums bija sadarbības līgums ar kādu vietējo celtniecības uzņēmumu, kura ietvaros mēs spējām piedāvāt veidu augsnes rūpnieciskā piesārņojuma likvidēšanai vienā no Latvijas ostu teritorijām. Universitāte neko daudz nenopelnīja, taču ieguva valsts, jo uzņēmums varēja piedāvāt par savu darbu būtiski zemāku cenu nekā ārzemju konkurenti. Citiem vārdiem sakot - akcentam vajadzētu būt uz kopējo lietderību, nevis peļņu,” domā I.Muižnieks.

Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskajā centrā Torņakalnā 21.martā ar spāru vainagu rotāta topošā Rakstu māja, kurā no 2025. gada ikdienas darbu veiks vairākas fakultātes, institūti, LU bibliotēka, Biznesa inkubators, LU Starpnozaru izglītības inovāciju centrs, fakultātes, LU Kultūras centrs un amatiermākslas kolektīvi.

Svinīgajā pasākumā, klātesot LU, Izglītības un zinātnes ministrijas, Eiropas komisijas pārstāvniecības Latvijā, būvnieku “RERE Būve” un Eiropas Investīciju bankas (EIB) vadībai un pārstāvjiem, LU profesores Janīnas Kursītes vadībā notika simboliska ēkas iesvētīšana, uz laimi plēšot māla traukus un topošās ēkas elementos iekrāsojot latviešu spēka zīmes. Atgādinot, ka oficiāli ir sācies pavasaris, LU rektors profesors Indriķis Muižnieks sacīja, ka “Rakstu māja ir vēl viena “ligzdiņa", kurā mēs kopīgiem spēkiem varēsim būvēt gan Universitātes nākotni, gan mūsu studentu un pētnieku profesionālās un akadēmiskās karjeras nākotni un, protams, visi kopā strādāsim zinātnei un tēvijai, lai aug, attīstās un plaukst mūsu sabiedrība. Mēs to varam un mēs to parādām, ka mūsu Universitāte aug, zeļ un attīstās!”

Rīgas pilsētas būvvalde ir izsniegusi būvatļauju Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskā centra Rakstu mājas būvniecībai.

Būvdarbus LU Akadēmiskā centra teritorijā Torņakalnā, Jelgavas ielā ir plānots uzsākt rudenī, savukārt jaunās mājas atklāšana paredzēta 2023. gadā.

Rakstu māja atradīsies uz dienvidiem no Zinātņu mājas, blakus Vienības gatvei, un tās nodošana ekspluatācijā paredzēta 2023. gadā.

Pēc Rakstu mājas atklāšanas uz šo jauno LU ēku pārcelsies sešas LU humanitāro un sociālo zinātņu fakultātes: Vēstures un filozofijas fakultāte, Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte, Sociālo zinātņu fakultāte, Humanitāro zinātņu fakultāte, Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte un Teoloģijas fakultāte.

Plānots, ka jaunajā ēkā atradīsies arī trīs institūti: Latvijas Vēstures institūts, Filozofijas un socioloģijas institūts un Latviešu valodas institūts. Tāpat uz ēku pārcelsies arī LU Studentu biznesa inkubators, LU Starpnozaru izglītības inovāciju centrs, LU bibliotēka, Studentu pašpārvalde un Radio Naba studija.

Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskais centrs Torņakalnā turpina savu attīstību un 25. augustā tika ielikts pamatakmens Rakstu mājai, līdzās Dabas mājai un Zinātņu mājai.

Jau nākamgad tā vērs durvis studentiem un akadēmiskajam personālam – astoņos stāvos strādās vairāki institūti, LU bibliotēka, Biznesa inkubators, sešas fakultātes, LU Kultūras centrs un amatiermākslas kolektīvi, tā būs lielākā no Akadēmiskā centra ēkām – 26 000 m2.

LU Rakstu mājas būvniecībā un iekārtošanā investē aptuveni 49 miljonus eiro, ieskaitot PVN. No tiem 30 miljoni eiro ir piesaistīti no Eiropas Investīciju bankas, 11,5 miljoni eiro – no Eiropas Padomes Attīstības bankas un 7,4 miljoni eiro ir universitātes ieguldījums.

Investīcijas nodrošina studiju un zinātnes kvalitāti 

Latvijas Universitātes (LU) akadēmiskā centra attīstībā līdz šim ieguldīti 130 miljoni eiro,...

“Šodien liekam pamatakmeni vēl vienai Gaismas pilij, šī māja ir pierādījums, ka arī humanitārās un sociālās zinātnes Latvijā ir svarīgas. Rakstu māja nav tikai ēka, tas ir pierādījums, ka šo nozari arī novērtē, tās ir lielākās investīcijas nozarē kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas. LU ir radīta, lai veidotos izcilības – solis tuvāk izaugsmei,” saka LU rektors profesors Indriķis Muižnieks.

LU ekopadomes vārdā LU Studentu padome kapsulā ievietoja ar 3D printeri veidotu, pielāgotu ilgtspējas piktogrammu – kā solījumu nākamajām paaudzēm risināt globālo klimata krīzi un ar to saistītos ekonomiskos, sociālos un vides izaicinājumus.

“Zinātne, izglītība un pētniecība ir kritiski svarīgas Latvijas cilvēkkapitāla attīstībai un tautsaimniecības izaugsmei valstī, tāpēc starptautisko finanšu institūciju investīcijām šajās nozarēs ir nozīmīga loma. Eiropas Investīciju Bankas un Eiropas Padomes Attīstības Bankas finansējums LU Akadēmiskā centra modernizācijai palīdzēs veicināt zinātnes un pētniecības attīstību Latvijā, nodrošinot inovatīvu vidi studentiem un pētniekiem un veicinot valsts starptautisko konkurētspēju. Jaunā LU Rakstu māja palīdzēs iezīmēt Latviju Eiropas kartē humanitāro un sociālo zinātņu pētniecības jomā. Pateicoties veiksmīgai Latvijas Universitātes, Finanšu ministrijas un starptautisko finanšu institūciju sadarbībai vairāku gadu garumā, ir izdevies attīstīt LU Akadēmiskā centra modernizācijas projektu, kas gan sniegs nenovērtējamu ieguldījumu sabiedrībai un universitātei, gan arī ir interesants finansētājiem. Svarīgi arī, ka jaunā LU Rakstu māju būs pieejama cilvēkiem ar invaliditāti, kas līdz šim vairāku fakultāšu vecajās ēkās bija problemātiska. Turklāt, apvienojot sešas fakultātes un vairākas institūcijas zem viena jumta, tiks samazināti administratīvie un uzturēšanas izdevumi,” komentē finanšu ministrs Jānis Reirs.

"Ļoti svarīgi, ka Rakstu mājas būvniecības procesā tiek izmantoti materiāli un tehnoloģijas, kas nodrošinās ēkas ilgtspēju, efektīvu apsaimniekošanu un palīdzēs LU doties “zaļās universitātes” virzienā. Tas nozīmē, ka mēs varēsim lepoties ne tikai ar kvalitatīvu un iekļaujošu, bet arī videi draudzīgu izglītības procesu. Un nav noslēpums, ka tieši rūpes par vidi un ilgtspēja ir jauniešiem ārkārtīgi svarīgi aspekti," uzsvēra izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece.

Svinīgajā notikumā, kad LU Akadēmiskajā centrā tika likts pamats jaunai humanitāro un sociālo zinātņu ēkai, piedalījās arī Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Zane Petre, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, profesors Ivars Kalviņš, Eiropas Investīciju bankas vecākā publiskā sektora vadītāja Marina Ismaila un Eiropas Padomes Attīstības bankas Baltijas valstu projektu vadītāja Diana Bertje, AS “RERE Grupa” valdes priekšsēdētāja Mārīte Straume, Rakstu mājas nākamie “saimnieki” – fakultāšu, institūtu un struktūrvienību pārstāvji, kā arī studenti, LU sadarbības partneri, apkaimes iedzīvotāji un biedrības.

Par 2 950 000 eiro piedāvā iegādāties Krimuldas muižas ēku kompleksu, liecina sludinājums nekustamo īpašumu portālā «City24.lv».

Muižas galvenās ēkas platība ir 2735 kvadrātmetri, tai ir trīs stāvi, pagrabs, kā arī veranda. Zemesgabala platība ir 53 hektāri, bet muižas ēku kompleksa kopējā platība ir aptuveni 7000 kvadrātmetru.

Sludinājumā minēts, ka Krimuldas muiža kā firstu Līvenu dzīvojamā māja celta 1822.gadā. Lielākā daļa saimniecības kompleksā esošo ēku tapušas laika posmā starp 1893. un 1902. gadu. No kādreizējās muižas kompleksa apskatāma pārvaldnieka māja, stallis – ratnīca, klēts, kalte un kādreizējā Šveices māja ar kokgriezumiem. Šveices māja ir viens no retajiem ēku paraugiem pansijas tipa būvei, kas bija raksturīga Siguldas, Krimuldas un Turaidas pusei 19. gadsimtā.

Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskajā centrā nākotnē plānots uzcelt vēl vairākas ēkas, šorīt Latvijas Radio stāstīja LU rektors Indriķis Muižnieks.

LU Akadēmiskajā centrā plānots celt studentu un pasniedzēju mājas, sporta infrastruktūru, tehnoloģiju centru un medicīnas māju, stāstīja rektors. Finansējumu tam iecerēts gūt ne vien aizņemoties, bet arī no valsts, no uzņēmējiem un privātās un publiskās partnerības ceļā.

Atbrīvotos vēsturiskos LU īpašumus plānots pārdot, atdot valstij vai atstāt LU lietošanā.

Valsts atbalstu augstākajai izglītībai kopumā un LU konkrēti Muižnieks vērtēja kā nepietiekamu.

LU ir parakstījusi līgumu ar pilnsabiedrību "RERE BMV" par jaunās Rakstu mājas projektēšanu un būvniecību. Konkurss par LU Akadēmiskā centra Rakstu mājas projektēšanu un būvniecību tika sākts 2019.gada oktobrī.

Bijušais baņķieris, uzņēmējs Oļegs Fiļs ar dzīvesbiedri Kristīni Jelinsku turpina atjaunot lielāko un senāko līdz mūsdienām saglabājušos Nurmuižas pils kompleksu, meklējot katrai ēkai mūsdienu vajadzībām atbilstošāko funkciju. Jaunākais īstenotais projekts pils kompleksā ir Smēdes SPA, bet projektēšanas stadijā atrodas Lielais Nurmuižas SPA.

Talsu novada Laucienes pagastā esošais 16.gadsimta pils komplekss aizņem aptuveni 80 hektāru, kur saskaņā ar vēsturisko izziņu izvietotas 33 dažādas ēkas un būves – pati Nurmuižas pils jeb kungu māja, krogs, kūtis un staļļi, ratnīca, kalpu māja, vārtu tornis, dārznieka māja, oranžērija, smēde un daudzas citas.

Līdz šim pils kompleksā ieguldīti vairāk nekā 7 miljoni eiro. Iepriekš Dienas Bizness pils kompleksā viesojās, kad pils jaunie saimnieki gatavojās atvērt Nurmuižas restorānu.

Baņķiera mūža projekts 

Uzņēmējs Oļegs Fiļs no likvidācijas procesā esošā banku biznesa pievērsies savam mūža...

Tas kā pirmais publiski pieejamais objekts muižas kompleksa vēsturiskajā kroga ēkā ir atvērts kopš 2020.gada maija. Kroga ēkā sovhoza laikā bija garāžas un traktoru remontdarbnīcas, un renovācijas gaitā tika norakts aptuveni pusotru metru dziļš tehnoloģiskais uzslāņojums.

Šo trīs gadu laikā izdarīts daudz – kādreizējā govju kūts 700 kvadrātmetru platībā pēc renovācijas kļuvusi par svinību un koncertu vietu, uz vēsturiskajiem pamatiem atjaunota pils oranžērija un vīnogu dārzs, savukārt restaurētajā kalpu mājā (vēlāk – doktorātā) ir labiekārtota viesnīca ar 22 numuriem.

Atdzimšanu piedzīvojis arī Nurmuižas gleznainais parks. Teritorijas labiekārtošana veikta arheoloģiskā uzraudzībā, jo pils kompleksa veidošanās saistāma ar Livonijas ordeņa laiku. Parka plānošanā tika pieaicināta Ilze Māra Janelis – vienīgā Latvijas muižu dārzu un parku vēstures pētniece un ainavu arhitekte. Dokumentos parks jeb baroka dārzs pirmo reizi fiksēts 19.gadsimta sākumā vienā no apjomīgākajiem Latvijas un Igaunijas viduslaiku piļu skatu un plānu krājumiem – tā sauktajā Pauluči albumā. Katra ēka organiski papildina cita citu, un ir izdevies saglabāt vēsturisko mantojumu, vienlaicīgi attīstoties muižas pakalpojumu klāstam, piedāvājot apmeklētājiem ekskursijas, restorāna un viesnīcas pakalpojumus. Taču darbi paralēli turpinās visā kompleksā.

“Tas bija apzināts lēmums - pāriet no kompleksa restaurācijas darbiem uz ēku atvēršanu sabiedrībai. Pateicoties veiksmīgai kompleksa konservācijai un renovācijai, cilvēki, kas brauc garām, pēkšņi sākuši pamanīt, ka šeit ir izveidojusies tāda kā pašiem sava pilsēta. Cilvēki aizvien vairāk un vairāk ir sākuši interesēties, kas šeit notiek. Faktiski restorāna atvēršana bija atbilde uz cilvēku jautājumiem,” stāsta O. Fiļs.

Nurmuižas pils komplekss kļuvis par vietu, kur baudīt kultūras mantojumu. Kā stāsta muižas saimnieks, tikai pēdējos trijos gados, pamazām skatienam atklājoties Nurmuižas kompleksa vēsturiskajam mērogam, sāk aktualizēties viens no grūtākajiem jautājumiem – kāda būs visu šo ēku turpmākā funkcija, jo mūsdienās ēku vēsturiskais pielietojums vairs nav aktuāls.

Visu rakstu lasiet jaunākajā Dienas Biznesa speciālizdevumā Nekustamais īpašums.

Dienas Biznesa abonenti speciālizdevumu Nekustamais īpašums saņem bez maksas. Žurnāls nopērkams arī lielākajās tirdzniecības vietās Latvijā!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Jelgavas pievārtē uzbūvētā pirmā koka līmēto paneļu māja Latvijā divu gadu ekspluatācijas laikā ir attaisnojusi uz sevi liktās cerības, pierādot gan energoefektivitāti, gan salīdzinoši nelielās uzturēšanas izmaksas.

SIA IKTK 2018. gada rudenī uzbūvēja pirmo koka līmēto paneļu māju Latvijā, un tā arī joprojām ir šāda veida vienīgā dzīvojamā māja. Pērn pēc šādas pašas tehnoloģijas uzņēmums uzbūvēja arī savu biroja ēku. Tas bija eksperiments – saražot liela izmēra līmētos koka paneļus, jau ražotnē tajos veikt visa veida nepieciešamos izgriezumus un jau montāžai gatavu sienas/jumta daļu nogādāt uz vietu, kur notiek mājas montāža.

Trīs kārtās līmētās koksnes sienas (detaļas) tika saliktas kā lego klucīši, kas notiek ātrāk, nekā ja māju būvētu no ķieģeļiem vai dažādiem blokiem. Mājas montāžas darbi tika veikti dažu nedēļu laikā. Tas nozīmē, ka lielais darbs jāpaveic ražotnē, kur visām detaļām un konstrukcijām jābūt gatavām, pirms sākas montāžas darbi.

Latvijas Universitāte (LU) izsludina metu konkursu ar mērķi iegūt LU Akadēmiskā centra teritorijas Torņakalnā telpiskās vīzijas metu, kā arī priekšlikumus teritorijas funkcionālajam zonējumam un Sporta mājas jaunbūvei.

Konkurss norisinās līdz šā gada 11. oktobrim, godalgu fonds – 40 000 eiro.

LU teritorija Torņakalnā strauji attīstās – 2015. gadā durvis vēra Dabas māja, 2019. gadā tika atklāta Zinātņu māja, bet 2023. gadā tiks pabeigta Rakstu māja. Turpmākajos gados LU Akadēmiskā centra teritorijā plānots izbūvēt Tehnoloģiju un Veselības māju, Studentu un Viesu māju, Sporta māju, Akadēmisko laukumu.

Konkursa objekts un izpētes teritorija atrodas Rīgā – Pārdaugavā, starp Jelgavas ielu, Vienības gatvi un Vilkaines ielu, teritorijas kopējā platība ir 96 960,43 m². LU Akadēmiskā centra teritorija atrodas tuvu Rīgas vēsturiskajam centram un robežojas ar tā aizsardzības zonu un plānoto Rail Baltica dzelzceļa infrastruktūras koridoru.

Izglītība pēc būtības ir saistīta ar misiju veidot nākamo paaudzi, bet privātam bērnudārzam ir jānopelna vismaz tik, lai pastāvētu.

Tā uzskata Evija Mirķe, kura 2021. gadā kļuva par Vecrīgā esošās pirmsskolas izglītības iestādes Ketes māja īpašnieci. Dienas Biznesa saruna ar viņu gan par nozari, gan misiju, gan peļņu un to, kādēļ bērni mums kļūst aizvien dullāki.

Par bērnudārzu Ketes māja Dienas Bizness pēdējo reizi rakstīja 2013. gadā kā par jaunprojektu. Šobrīd mainījies īpašnieks. Kā tikāt līdz domai, ka jāiegādājas bērnudārzs?

Esmu pedagoģe, tādēļ man nav racionāla izskaidrojuma, kādēļ bērnudārzs bija jāpērk. Tas vairāk ir manam vīram Jānim, viņš ir finansists, un viņš arī nāca ar piedāvājumu. Iepriekšējā īpašniece jau kādu laiku meklēja pircēju, jo domāja par pārmaiņām. Savukārt mans galvenais finanšu konsultants bija par to uzzinājis un jautāja, ko domāju par bērnudārza iegādi. Es tieši atcerējos filmu Mēs nopirkām zoodārzu! un sākumā smējos, bet tad ar vīru apdomājām, un es teicu: “Jā!” 2021. gadā nopirkām bērnudārzu.

Baltijā pirmajā 3D betona drukas konkursā žūrija par uzvarētāju atzīst Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) un Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) studentu komandas «4 AM» piedāvātu vides dizaina objekta ideju – ar koka dēlīšiem segtu multifunkcionālu 3D betona soliņu atpūtai Torņakalnā, Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskajā centrā.

Žūrija izvēlējās trīs labākos darbus. Otro vietu iegūst RTU un LMA studentu komandas «onlyonly» iecere par lapeni – atpūtas paviljonu, kur atpūtu no citu acīm slēpj dažāda augstuma liektas formas betona sienas. Par trešo labāko atzīta RTU un biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas RISEBA studentu komandas «FRA» ideja – atpūtas un rekreācijas vieta ar soliņu, velosipēdu novietni un nojumi, kuru caurvij 3D betona konstrukcijas.

Labāko vides objektu ideju iecerēts īstenot, izvērtējot iespējas to integrēt LU Rakstu mājas projektā.

LU Rakstu mājas projektu plānots pabeigt līdz 2023. gada beigām.

Labāko darbu autori saņem arī naudas balvas 3000, 2000 un 1000 eiro vērtībā. Finālā piedalījās astoņas studentu un jauno profesionāļu komandas.

Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskā centra metu konkursā uzvarējis poļu arhitektu birojs SBS "Engineering Group SP. ZOO", informē LU Akadēmiskā centra attīstības programmas direktora vietnieks Roberts Rostoks.

SBS "Engineering Group SP. ZOO" piedāvāto redzējumu žūrija atzina par atbilstošāko pasūtītāja, arhitektu un pilsētplānotāju vīzijai par Akadēmiskā centra Torņkalnā turpmāku attīstību, kā arī mets saņēma LU saimes - studentu, darbinieku un absolventu - simpātijas balvu.

Akadēmiskā centra metu konkursa pirmajā kārtā tika iesniegti seši darbi, no kuriem žūrija konkursa otrajai kārtai virzīja četrus. Izvērtējot pieteikumus, vērā tika ņemti vairāki būtiski kritēriji, tostarp arhitektoniskās idejas novatorisms un oriģinalitāte, objekta atbilstība publiskās ārtelpas kvalitātei, publiskajai pieejamībai, projektēšanas programmai un iekļaušanās pilsētbūvnieciskajā ainavā.

Apaļā mājā jeb kupolmājā Salaspils pagastā Ilze Bērziņa kopā ar vīru Jāni izveidojusi svinību un pasākumu vietu, kas liek apstāties ikdienas skrējienā un pabūt ārpus laika.

Tur, kur šobrīd iekopta pasākumu un svinību vieta, viņi pirmo reizi savu kāju spēra pirms aptuveni pieciem gadiem, kad iegādājās zemes gabalu, kur agrāk bija purvs un necaurejami džungļi.

«Mēs savā ziņā esam gan nedaudz slēgti, gan arī atvērti. Pie mums var pārnakšņot un piedzīvot, kā tas ir – dzīvot apaļā mājā, bet tajā pašā laikā fokusējamies uz privātajiem pasākumiem,» stāsta I. Bērziņa.

Uzņēmēja akcentē, ka šis projekts nav pabeigts un nekad nebūs, turklāt abi ar vīru vēlas šādas ēkas celt ne tikai sev, bet arī citiem.

Visu rakstu lasiet jaunajā žurnālā "Dienas Bizness". Meklējiet preses tirdzniecības vietās, lasiet elektroniski: www.dbhub.lv/eavize vai abonējiet, zvanot 67063333.

Dalītā īpašuma izbeigšanai politiķi izvēlas potenciālajiem vēlētājiem tīkamākos risinājumus, kas kopumā neļaus sasniegt Krišjāņa Kariņa vadītās valdības deklarācijā ierakstīto.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērinātu advokātu biroja iLaw partneris un biedrības Zemes reformas komiteja pārstāvis Normunds Šlitke. Viņaprāt, politiķu vēlme atrisināt dalītā īpašuma dēļ radušos sarežģījumus, kur zeme pieder vienam īpašniekam, bet māja (dzīvokļi) citiem, ir apsveicama, taču risinājums, ko atbalstīja Saeimas vairākums, te nepalīdzēs. Gluži pretēji, izstrādātie likuma grozījumi, kam it kā būtu jārisina pārlieku ieilgusī dalītā īpašuma problēma, to nemaz risina, bet vēl vairāk sarežģīs visu pušu attiecības.

Papildus tam ir noteikta neadekvāti zema atlīdzība par zemes lietošanu, ko Satversmes tiesa jau vairākkārt ir atzinusi par neatbilstošu un ekonomiski nepamatotu. Vienlaikus likumdevējs nav pateicis, kādas zemes īpašnieka tiesības ar šo tiek nodotas būves īpašniekam un kuras savas tiesības zemes īpašnieks zaudē. Šos likuma grozījumus par brāķi atzinis pat Saeimas Juridiskais birojs. Taču politiskais populisms atkal ir guvis virsroku, pateicoties nākamgad gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, kad katrs politiķis ir gatavs nospodrināt savus uzplečus uz tautas uzticības rēķina, kārtējo reizi devalvējot valsts pamatlikumu un ignorējot tajā nostiprinātās pamattiesības.

Koka mājas, detaļas tām, elementi, krāsas, pat trauku mazgāšanas mašīnas ir iespējams marķēt ar Nordic Swan Ecolabel marķējumu, lai gūtu plašāku atsaucību Ziemeļvalstu tirgos.

Lai gūtu plašāku priekšstatu, kas ir šī marķēšanas sistēma un ko tā praktiski nozīmē, Dienas Bizness uzdeva jautājumus Zviedrijas Nordic Swan Ecolabel sertifikācijas vadītājam Stefanam Bjorlingam.

Fragments no intervijas

Kas ir Nordic Swan Ecolabel, un ko jūs tur darāt?

Esmu Ziemeļvalstu Ecolabel sertifikācijas vadītājs Zviedrijas valsts kompānijā un vadu tieši sertifikāciju māju būvniecībā biznesa sadaļā. Mana departamenta nosaukums ir Māju ekomarķējums un renovācija. Šī ir viena no plašākajām biznesa nozarēm Zviedrijā un visās Ziemeļvalstīs. Kompānija pieder valstij, tomēr tās sertifikāti nav kā obligāta prasība, kuru garantē likums. Pēc būtības tas ir valsts izveidots ekozīmols, ko atbalsta visās Ziemeļvalstīs un kuru realizē valsts kompānija, bet prasības nav obligātas. Proti, tirgus regulē nepieciešamību pēc tām. Ekolabel sertifikāts pēc būtības piešķir īpašu vērtību produktam un ir apliecinājums tam, ka māja vai tās daļas ir videi draudzīgas.

Klīversalā šodien pirmo reizi tiks pasniegtas Latvijas Ainavu arhitektūras balvas, tā akcentējot ainavu kā sociāli, ekoloģiski un ekonomiski nozīmīgu cilvēku koprades produktu.

Balvām trīs nominācijās - Ārtelpa, Personības un Procesi – varēja pieteikt kā jau izbūvētas ārtelpas, tā vēl nerealizētus projektus, vērienīgas pilsētvides pārveidošanas koncepcijas un privāto dārzu projektus. Un konkurence nudien bija sīva, teic Latvijas Ainavu arhitektūras asociācijas valdes locekle Indra Purs.

Fragments no intervijas

Vai Ainavu arhitektūras balvas izveide ir mēģinājums skaļāk atgādināt par šīs profesijas esamību un nozīmi?

Jā, tā arī ir – mēs šogad pirmo reizi izskanam un meklējam veidu, kā skanēt skaļāk. Ainavu arhitektūra bijusi visu laiku, bet šī ir reize, kad iznākt no ikdienas veikuma, pasvinēt, celt pašapziņu, apzināties savu spēku un daudzveidību. Jo, atskatoties pagātnē, ainavu arhitektūra Latvijā ir ļoti sena, paralēles ar citām valstīm ir tādas pašas. Taču nozares īpatnība ir tāda, ka visu laiku ir mainījušies nosaukumi – ir bijusi dārza māksla, daiļdārzniecība, dārzu arhitektūra. Pasaulē meklējumi, kā to labāk nosaukt, nonākuši pie ainavu arhitekta ar tendenci virzīties tālāk uz ainavu urbānismu. Balva šobrīd ir vairāk kā rīks, ar kura palīdzību arī plašāka sabiedrība un citu nozaru profesionāļi varētu labāk saprast, ar ko tad ainavu arhitektūra nodarbojas.

Starpnozaru mākslas grupas Serde mākslinieku rezidenču centrs priecē un provocē aizputniekus.

«Aizpute – tā ir dzīves nejaušība,» saka starpnozaru mākslas grupas Serde dibinātāja Signe Pucena. Viņa un dzīvesbiedrs Uģis ir kurzemnieki, bet jau ilgāku laiku dzīvoja Rīgā, bija nodibinājuši organizāciju un tūkstošgades sākumā kopā ar kolēģiem braukāja pa Latviju ar projektu Citas preces. Tā atbrauca arī uz Aizputi, kas pašiem jau iepriekš bija zināma. Staigājot pa pilsētu, iegāja Atmodas ielas 9. nama pagalmā paskatīties, kā izskatās. Viss bija pamests, un domubiedriem radās doma noliktavas ēkā ierīkot darbnīcas.

«Tajā laikā Rīgā bija ekonomiskais uzplaukums. Nebija iespējams jaunam māksliniekam, tikko beigušam akadēmiju, kam nav nekāda pamata zem kājām, dabūt telpas, kur strādāt ar keramiku, materiāliem, kas ir liesmojoši, lieli un smagi,» situāciju 2002. gadā atceras Signe. Serdes pārstāvji vērsās pilsētas domē, lai noskaidrotu, vai īpašums ir pieejams. Toreizējais mērs Pēteris Hanka ar sajūsmu teica – ņemiet. Tomēr ar nosacījumu, ka jāņem arī dzīvojamā māja, kas ir uz tā paša gruntsgabala. Tā bija pavisam bēdīgā stāvoklī. No pagalma puses aiznagloti daudzi fragmenti, otrā stāva sauso tualešu stūris nokritis lejā, siena izbrukusi.

Ideja, kas iemirdzas kā zvaigzne. Tad seko fanātisks atjaunošanas darbs. Ja liktenis ir labvēlīgs, ideja saaug ar biznesu un kļūst dzīvotspējīga - aptuveni šādiem posmiem iet cauri katrs, kurš iegādājies muižu un ķēries pie tās atjaunošanas.

Tāds ir arī Liepupes muižas saimnieces stāsts. Latvijā netrūkst sendienās celtu namu, kas burtiski izdziest no mūsu zemes ainavām. Taču trūkst uzņēmīgu cilvēku, kas ir gatavi ziedot daļu savas dzīves, lai vēstures mantojumu saglābtu no droša posta.

Kultūra un graudi

«Kurš cits, ja ne es?» tā Egita nodomājusi, kad pirmo reizi apsvēra iespēju iegādāties un savest kārtībā astoņpadsmitā gadsimta vidū būvēto baroka pērli, no kuras pāri bija palikušas tikai sienas un jumts. «Neskatoties uz to, kaut kā šī vieta mani uzrunāja – ieraudzīju un iemīlēju.» Vecajā vīna pagrabā atkal glabājas vīns, zem mūra velvēm darbojas muižas spa zona ar masāžas telpu, tvaika pirti, baļļu. Muižas greznās zāles ar podiņu krāsnīm, gleznām un antīkām mēbelēm izstaro tādu mieru, ka tā, tāpat kā zaļā harmonija aiz senās ēkas logiem, šķiet kā radusies pati no sevis. Tomēr atjaunotās ēkas, trīs hektāru plašais parks ar briežu dārzu, skaistie apstādījumi un muižas saimniecība kopumā prasa lielu ieguldījumu. Ikdienas rūpes gan nav salīdzināmas ar investīcijām un entuziasmu, kas šeit ieguldīti pirms 15 gadiem, kad uzņēmēju Lausku ģimene pieņēma lēmumu glābt tolaik vienu no simt apdraudētākajiem kultūras pieminekļiem Latvijā.

Ērmaņu muiža Alūksnes novada Malienas pusē ir Prauliņu dzimtas īpašums jau no pagājušā gadsimta 20. gadiem.

Pēc padomju laikā atņemto īpašumtiesību atjaunošanas tagad šeit jau apmēram 10 gadu saimnieko komponists Uģis Prauliņš un viņa dzīvesbiedre arhitekte Inga Prauliņa, kuri palēnām atjauno seno ēku, kā arī rūpējas par Ērmaņu muižas aktīvu iekļaušanos kultūras dzīves apritē.

U. Prauliņš zina stāstīt, ka viņa vecvectēvs Dāvids Praule šai vietā ieradies ap 1913. gadu kā muižas rentnieks (pēc citām ziņām – kā pārvaldnieks). Uzvārds Praule bijis mantots no dzimtas Vidzemes lībiešu priekštečiem; tas ticis latviskots kaut kad Latvijas brīvvalsts laikā – visticamāk, uz vispārējā nacionālā pacēluma viļņa.

Pati Ērmaņu muižas kungu māja ir būvēta ap 1823. gadu un sākotnēji piederēja fon Fītinghofu dzimtai, vēlāk tā pārdota Konstantīnam fon Knoringam, vēl pēc tam nonākusi Apes muižas īpašnieka barona Aksela fon Delviga īpašumā, kura meita ap 1920. gadu esot pārdevusi muižu Latvijas valstij, no kuras to vēlāk 20. gadu otrā pusē atpirkuši agrākie rentnieki (vai pārvaldnieki) Prauliņi.

Vārenbrokas (Vārnavas) muižas īpašniece Ilga Miezaine-Mustermane nevar sūdzēties ne par entuziasma, ne par labu ideju trūkumu.

Lielākais izaicinājums un arī lielākais kavēklis pamatīgāku darbu sākšanai ir pagaidām ne īpaši sekmīgie mēģinājumi piesaistīt muižas atjaunošanai nepieciešamo finansējumu. Taču plinti krūmos neviens nemet – visam ir savs laiks, un lielie īpašuma sakārtošanas plāni pamainās vien laika nogrieznī, ne pēc satura vai būtības.

Par Vārenbrokas muižas īpašnieci Ilga kļuva vairāk apstākļu sakritības, ne tik daudz plānotas rīcības dēļ. «Muižu iegādājās mans tētis pirms aptuveni 20 gadiem. Daudzas pašvaldības tolaik mēģināja pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no šādiem objektiem, un tētis, kurš tolaik strādāja Viesītē, ieguva tiesības Vārenbroku privatizēt. Man kā bērnam tolaik tas viss maz interesēja – vien zināju, ka mums kaut kur laukos ir kaut kāds īpašums, bet tas arī viss. Tai laikā tētis aktīvi darbojās, brauca pļaut zāli, tika veikta arī muižas mākslinieciskā izpēte, taču pienāca krīze un visi lielie plāni izčibēja, un pēc kāda laika, kad biju izaugusi, sapratu, ka kaut kas ir jādara, citādi viss aizies bojā. Teicu tētim, ka esmu gatava sākt kaut ko darīt, un tā nu tiku pati pie savas muižas. Nu jau nepilnus trīs gadus tas ir mans privātīpašums, un, lai varētu to apsaimniekot un gatavot projektus, esam izveidojuši biedrību,» pieredzē dalās Ilga. Viņa atminas, ka pirmajā gadā ķērusies pie lietas ar lielu maksimālismu – licies, ka būs viegli rakstīt projektus, dabūt līdzekļus, taču līdz šim sanācis vien apdedzināties. Neviens projekts pagaidām nav apstiprināts – tie atzīti par labiem esam, bet līdzekļu nepietiek, lai tos atbalstītu.

Viss īpašums ir sakārtots! Tā pēc gariem rekonstrukcijas gadiem var sacīt Mazmežotnes muižas saimniece Iveta Burkāne.

Jau sākumā sapratu, ka šī vieta jāatjauno nevis privātām vajadzībām, bet jāveido vieta, kur cilvēki var svinēt dzīvi.

Kad šeit pirmo reizi ierados pirms 12 gadiem, mani sagaidīja ar krūmiem aizaugusi vieta, apkārt mētājās sadzīves atkritumi. Visas ēkas bija nolaistas,» šeit toreiz valdošo atmosfēru uzbur Iveta. Neticami, ka muiža, kurai pieder varbūt visizteiksmīgākās ainavas Latvijā, bija mata tiesu no pazušanas un sabrukuma. Tas šķiet neticami no šodienas perspektīvas, kad muižas teritorija, dārzi un ēkas nevainojami sakārtoti un tiek atbildīgi uzturēti.

Spoža pērle

Muižas dārza dobēs līkņā restorāna virtuves darbinieki, gatavojoties pasākumam, – tūliņ šeit uz tikšanos ieradīsies Baltijas ārlietu ministri. Mierpilnā un plašā Rundāles novada ainava no Zemgalei neraksturīga pakalna līdzās Lielupei rada neizdzēšamu iespaidu par šo vietu kā spožu ne tikai Bauskas apkaimes arhitektūras mantojuma pērļu virtenē, bet kā vienu no sakārtotākajām muižām visā Latvijā. Pāri Lielupei kā gleznā vīd Mežotnes pils stūris un blakus tai arī Mazās Mežotnes pils ēka. Vēsturiski Mežotnes pils komplekss un Mazmežotnes muiža bija viens īpašums, kur abpus Lielupes krastiem saimniekoja muižkungu Līvenu dzimta. Pēc agrārās reformas Līveniem atsavināja Mežotnes pili, augstdzimušajai ģimenei atstājot vien saimniecisko Mazmežotni. Tādējādi tika dota iespēja Šveices stilā celtajai muižas pārvaldnieka mājai kļūt par īstu kungu māju, kas pēc pamestības gadiem rekonstruēta un atguvusi tās vēsturisko veidolu. Šovasar jūlijā iznāks bagātīgi ilustrēta grāmata par Mazmežotnes muižu, «sākot no senākajiem laikiem līdz pat mūsdienām, kad varam šeit tā skaisti sēdēt», paskaidro Iveta.

Kiščenko ģimene pussagruvušo padomju laika pirti, kas atrodas Lūznavas muižas parkā pārdesmit metru no restaurētās, bijušās poļu izcelsmes muižnieku Kerbedzu vasaras rezidences, iegādājās pavisam nejauši un tagad attīsta viesu namu Svilpaunieki.

Elīna un Mārtiņš Kiščenko ir ceļu būves inženieri – M. Kiščenko strādā par ceļu projektētāju, bet E. Kiščenko ikdienā veic ceļu un tiltu būvuzrauga pienākumus. «Tā kā drīzumā ir sagaidāms, ka Eiropas Savienības fondu budžets Latvijas ceļiem tiks apgriezts, ir jādomā, ko darīt, lai paliktu šeit, Latgalē. Mums ir savs ģimenes uzņēmums, kas nodarbojas ar ceļu projektēšanu un uzraudzību un sniedz inženierpakalpojumus, taču jau laikus esam sākuši gatavoties krīzei, kas gaidāma šajā nozarē. Tā radās ideja par tūrisma jomu, kurā mēs varētu darboties,» stāsta E. Kiščenko, uzsverot, ka viņu ģimene noteikti būs starp tām, kas paliks dzīvot un strādāt Latgalē, nevis aizbēgs uz Rīgu vai ārzemēm darba un labākas dzīves meklējumos.

Atgriezies dzimtajā Aizputē, Edgars Balodis pirms trim gadiem izveidoja savu galdniecību SIA Oriģināls un nu jau plāno logu un durvju ražotnes atvēršanu

Bērnībā Edgars daudz laika pavadīja tēva nelielajā galdnieka darbnīciņā ar ēvelsolu un citiem instrumentiem. Ķimerējās, pat neaizdomājoties, ka ar šo profesiju kādreiz varētu saistīt savu nākotni. Pēc devītās klases beigšanas, bara instinkta vadīts, gandrīz aizgāja līdzi draugiem apgūt būvnieka profesiju. Taču tēvs iedeva palasīt avīžrakstus par Rīgas Amatniecības vidusskolu. Vēl piebilda – izmācoties par galdnieku, jebkurā brīdī varēsi kļūt būvnieks. Otrādi būs daudz sarežģītāk. «Devītā klase ir grūts periods, jo daudz saprašanas vēl nav, bet nākotnes ceļš jau jāizvēlas,» secina Edgars. Viņš paklausīja tēva padomam. Par skolu saka tikai labākos vārdus. Mācību laiks bija lielisks, un būtiski uzlabojās sekmes. «Puikām, kuri sportoja, pamatskola nebija nekāda utopija, bet te ļāva noticēt sev, saviem spēkiem. Kad ar interesi mācies, ir pavisam cita atdeve,» Edgars pārliecinājies.

Blakus UPB grupas uzņēmuma Dzelzsbetons MB esošajai dzelzsbetona konstrukciju ražotnei Liepājā, Cukura ielā, jau pavisam drīz darbu sāks jauna, mūsdienu prasībām atbilstoša ražotne ar visu tai nepieciešamo infrastruktūru.

Par 12 miljonus vērtajām investīcijām pēdējā gada laikā un to, kas tapis, kā arī – kāpēc, Dienas Bizness iztaujāja uzņēmuma Dzelzsbetons MB vadītājus: valdes priekšsēdētāju Ojāru Jakstu un valdes locekli Artūru Lukašenoku.

Uzņēmums Dzelzsbetons MB strādā un eksportē. Kas šobrīd top no jauna? Ko, braucot pa Cukura ielu Liepājā, Karostas virzienā, labajā pusē var ievērot?

A.L.: Esošā ražotne un betona maisīšanas torņi ir ielas sākumā, bet tālāk seko nupat piebūvētās ēkas: jaunā produkcijas noliktava, ražotnes telpu papildinājums un jaunais betona mezgls, četri pelēki torņi, kas ļaus mums ražot īpaši izturīgu betonu daudz vieglāku un plānāku konstrukciju veidošanai. Jau oktobra beigās ēkas un būves tiks nodotas ekspluatācijā, bet līdz gada beigām taps gatavā produkcija jaunajās telpās.

Kopš Vispārīgās datu aizsardzības regulas stāšanās spēkā pārkāpumi personas datu aizsardzībā konstatēti 127 gadījumos.

Ne vienmēr pārkāpuma fakta konstatēšana saistās ar sodu, jo regula paredz, ka uzraudzības iestādēm ir pieejami vairāki korektīvie līdzekļi, lai panāktu pārziņu rīcības atbilstību regulai, un sods ir tikai viens no līdzekļiem. «Līdz šim naudas sods piemērots 12 gadījumos un tā intervāls ir no 1400 līdz 7000 eiro,» saka Lāsma Dilba, Datu valsts inspekcijas (DVI) direktora vietniece.

Regula pieņemta 2016. gada aprīlī un ir spēkā jau kopš 2016. gada maija. Tās tiešas piemērošanas termiņš bija noteikts 2018. gada 25. maijs, lai būtu iespējams pārkārtot procesus atbilstoši tās prasībām. Pirmo pusotru gadu pēc regulas tiešas piemērošanas sākšanas DVI strādāja pie informēšanas un preventīvās darbības, īstenojot principu «konsultē vispirms». L. Dilba norāda, ka tiesiskais regulējums ir jauns, iespējams, ne vienmēr pietiekami skaidrs, tāpēc vispirms iestāde brīdināja par iespējamajiem pārkāpumiem un aicināja novērst, ja tādi bija pieļauti. Apzinoties iespējamās grūtības, DVI strādāja saudzīgā režīmā. Tomēr pakāpeniski notiek pāreja uz vairāk kontrolējošu un uzraugošu režīmu, jo sagatavošanās laiks bija diezgan garš.