Nekustamais īpašums

Dalītais īpašums – politiskā kapitāla vairošanas rīks

Māris Ķirsons, 25.10.2021

Jaunākais izdevums

Dalītā īpašuma izbeigšanai politiķi izvēlas potenciālajiem vēlētājiem tīkamākos risinājumus, kas kopumā neļaus sasniegt Krišjāņa Kariņa vadītās valdības deklarācijā ierakstīto.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērinātu advokātu biroja iLaw partneris un biedrības Zemes reformas komiteja pārstāvis Normunds Šlitke. Viņaprāt, politiķu vēlme atrisināt dalītā īpašuma dēļ radušos sarežģījumus, kur zeme pieder vienam īpašniekam, bet māja (dzīvokļi) citiem, ir apsveicama, taču risinājums, ko atbalstīja Saeimas vairākums, te nepalīdzēs. Gluži pretēji, izstrādātie likuma grozījumi, kam it kā būtu jārisina pārlieku ieilgusī dalītā īpašuma problēma, to nemaz risina, bet vēl vairāk sarežģīs visu pušu attiecības.

Papildus tam ir noteikta neadekvāti zema atlīdzība par zemes lietošanu, ko Satversmes tiesa jau vairākkārt ir atzinusi par neatbilstošu un ekonomiski nepamatotu. Vienlaikus likumdevējs nav pateicis, kādas zemes īpašnieka tiesības ar šo tiek nodotas būves īpašniekam un kuras savas tiesības zemes īpašnieks zaudē. Šos likuma grozījumus par brāķi atzinis pat Saeimas Juridiskais birojs. Taču politiskais populisms atkal ir guvis virsroku, pateicoties nākamgad gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, kad katrs politiķis ir gatavs nospodrināt savus uzplečus uz tautas uzticības rēķina, kārtējo reizi devalvējot valsts pamatlikumu un ignorējot tajā nostiprinātās pamattiesības.

Kuro reizi Latvijā tiek mēģināts atrisināt dalītā īpašuma problēmu?

Šajā teritorijā (Latvijā) pēdējo 200 gadu laikā šī ir trešā reize, kad tiek mēģināts izbeigt (atrisināt) dalītā īpašuma (zeme – vienam īpašniekam, māja vai tajā esošie dzīvokļi – citiem īpašniekiem) problēmu. Pirmā reize bija aizpērnā gadsimta nogalē vēl cariskās Krievijas laikā, otrā reize bija jau 1938. gadā – tobrīd neatkarīgās, bet Kārļa Ulmaņa pilnībā kontrolētās Latvijas laikā, un trešo reizi to tiks mēģināts īstenot 2022. gadā.

Protams, dzimtbūšanu Latvijā atcēla pirms vairāk nekā 160–200 gadiem, bet tā dēvētās lēņu tiesības vēl cariskās Krievijas laikā iestrādāja vācu valodā iznākušajā Baltijas Civillikumā, un dalītā īpašuma nav, izņemot pilsētu virsīpašumu. Līdzīgi arī 1938. gadā bija mēģinājums dalīto īpašumu vienkārši noņemt, bet Kārlis Ulmanis to nepaspēja, jo PSRS okupēja Latviju.

Savukārt pēc Latvijas izstāšanās no PSRS radās jauna veida dalītais īpašums, ko šie likuma grozījumi vien nostiprina.

Kāpēc?

Dalītais īpašums tiek uzskatīts par neatkarību atguvušās Latvijas politiķu vienu no lielākajām kļūdām. Proti, zemi zem padomju laikos uzbūvētajām daudzdzīvokļu mājām tika nolemts atdot tās 1940. gada 17. jūnijā bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Cits risinājums varēja būt – kompensācijas izmaksa bijušajiem zemes īpašniekiem.

Tomēr Latvijas īpašā situācija, kur, it sevišķi Rīgā, bija liels PSRS bruņoto spēku pensionēto virsnieku un viņu ģimenes locekļu skaits, bet tā laika Krievijas un ASV vadītāji vienojās par Krievijas karaspēka izvešanu, sasaistot to ar militāro pensionāru palikšanu Latvijā, cita risinājuma nemaz faktiski nebija. Būtībā tā bija sava veida atbilde – zeme zem daudzdzīvokļu mājām un savrupmājām, kas nepiederēja Latvijas pilsoņiem, tiks atdota to bijušajiem īpašniekiem. Vienlaikus tas netika attiecināts uz padomju laikos uzbūvēto privātmāju īpašniekiem – Latvijas pilsoņiem, jo šo zemju īpašnieki saņēma kompensācijas sertifikātus. Nedz Tallinā, nedz Viļņā nebija tik liels militārpersonu kontingents kā Rīgā.

Viņi pamatā dzīvoja jaunuzceltajās daudzstāvu dzīvojamajās mājās, kurās dzīvokļi bija piešķirti arī Latvijas iedzīvotājiem. Bez tam zemes īpašniekiem, kuriem bija tiesības atgūt šādas zemes, bija vien teorētiska alternatīva – saņemt kompensācijas sertifikātus vai līdzvērtīgu īpašumu, bet tas īsti nebija adekvāti. Proti, zemes vērtība tika noteikta pēc 1940. gada cenām, kad atņēma īpašumu, bet 28 latu nominālvērtības kompensācijas sertifikātu tirgus cena tobrīd bija ap 1 latu. Arī ar kompensācijas iespēju – saņemt līdzvērtīgu zemes gabalu – bija lielas dīvainības.

Pienākošais zemes gabals tika novērtēts 1940. gada cenās, kas pārrēķinātas ar inflāciju, taču šī summa nekādi neatbilda atgūstamā zemes gabala tirgus cenai. Tāpēc visai ciniski skanēja apgalvojumi, ka zemes īpašnieks varēja taču izvēlēties līdzīgu zemes gabalu šodienas cenās. Piemēram, ja 2 ha zemes gabals Purvciemā savulaik bija ganību (kādas tur bija 1940. gadā) īpašuma cenā – 20 000 Ls, kam, piemērojot pārrēķinu uz jauno valūtu un pašreizējām cenām, summa bija 27 000 Ls, tad par šādu kompensāciju Purvciemā varēja iegādāties labākajā gadījumā tikai 0,4 ha. Faktiski – laba ideja, bet tās izpildījums ar nelieliem izņēmumiem bija nebaudāms.

Saprotot piedāvātās kompensācijas slazdus, daudzi bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki piekrita atgūt savu mantu denacionalizācijas ceļā un pēc tam sāka meklēt dažādus risinājumus, ko un kā darīt situācijā, kur zeme ir viņiem, bet dzīvojamās mājas (dzīvokļi), kas ir uz viņu zemes, pieder citiem īpašniekiem.

Situācija raisīja jautājumus par to, cik tad lielai būtu jābūt atlīdzībai par zemes lietošanu vai nomas maksai, un, lai arī daudzos gadījumos notika vienošanās starp zemes un dzīvokļu īpašniekiem, tomēr bieži tāda panākta netika, un tādēļ šajā procesā iesaistījās politiķi, nosakot piespiedu nomas maksas apmēru, kas bieži vien populistiski tika drastiski samazināts, piemēram, 2007. gadā nosakot, ka nomas maksa, sākot ar 2008. gadu, tiek rēķināta no iepriekšējo gadu kadastrālajām vērtībām, bet 2017. gadā nosakot, ka tā katru gadu samazināsies par vienu procentpunktu, un, ja 2017. gadā tie bija 6%, tad 2020. gadā tie jau būtu vien 3% no zemes kadastrālās vērtības. Satversmes tiesā šādu nomas maksas nepamatotu samazināšanu vairākkārt atzina par neatbilstošu Satversmei, un Saeimai bija jāizstrādā jauns – taisnīgs un abas puses līdzsvarojošs risinājums.

Un radās kārtējais likumprojekts, kas paredz esošo nomas regulējumu aizstāt ar likumiskām zemes lietošanas tiesībām par maksu, vienlaikus nosakot, ka atlīdzība par zemes lietošanu ir 4% gadā no zemes kadastrālās vērtības!

Jā, likumprojekts ir tapis visai samocīts, bet tas nebūt nerisina problēmu pēc būtības, kas jau sākotnēji bija likuma grozījumu pamatmērķis. Šķiet, likumprojekta sasteigtajā izstrādes procesā politiķi ir aizmirsuši par pašu galveno, proti, kādu mērķi ar šo likumprojektu bija plānots sasniegt.

Visu rakstu lasiet 19.oktobra žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Satversmes tiesa (ST) drīzumā izvērtēs vairāku pieteicēju, tostarp ārvalstu pilsoņu, iesniegtās konstitucionālās sūdzības par likuma Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību vairāku normu neatbilstību Satversmei un izlems to izskatīšanas kārtību tiesā.

Lai nodrošinātu lietas taisnīgu izskatīšanu un netiktu atkārtotas citās lietās pieļautās kļūdas, vairāku pieteicēju pārstāvis zvērināts advokāts Normunds Šlitke aicina ST kā pieaicinātās personas uzaicināt arī konkrētās jomas profesionāļus un ekspertus, kuriem ir gan attiecīga izglītība, gan pieredze, gan arī kvalifikācija, tostarp plašas zināšanas un atzīta kompetence ekonomikā, tostarp regulēto cenu noteikšanas jomā.

Saeimas kārtējais brāķis vēlētāju balsu zvejošanas vārdā 

Saeimas pērn pieņemtais likums, kas vērsts uz “piespiedu dalītā īpašuma sakārtošanu vērstu...

Piemēram, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju, nesen disertāciju attiecīgajā tēmā aizstāvējušo tiesību zinātņu doktori Artu Snipi, kā arī attiecīgās nevalstiskās organizācijas un to pārstāvjus, tostarp Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidentu un Latvijas Transporta līdzekļu apdrošināšanas biroja valdes priekšsēdētāju – ekonomistu Jāni Abāšinu, kurš jau iepriekš šajos jautājumos ir sniedzis atzinumus gan likumdevējam, gan arī ST. Savukārt pašu lietu advokāts Satversmes tiesu aicina skatīt mutvārdu procesā, kas tiesnešiem un lietas dalībniekiem ļaus šiem ekspertiem uzdot jautājumus, tā konstatējot Tieslietu ministrijas (TM) izstrādātajā un Saeimā pieņemtajā likumā, visticamāk, apzināti pieļauto brāķi.

Pavirša attieksme

Pieņemot likumu Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību, Saeima ne vien nevērtēja iecerēto grozījumu ekonomiskos un tiesiskos aspektus, bet pat nemēģināja, kā to noteica ST 2018. gada 12. aprīļa spriedums, rast tādu konkrētās situācijas risinājumu, "kura izstrādes gaitā būtu pienācīgi izvērtēti iespējamie personu pamattiesību ierobežojumi un ar kuru tiktu taisnīgi līdzsvarotas zemes īpašnieku un daudzdzīvokļu māju īpašnieku tiesības".

"Likumdevējs klaji ignorēja ne vien ST iepriekš šajā sakarā pieņemtos spriedumus, bet arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzinumu, ka jebkuram īpašumtiesību ierobežojumam, kas saistīts ar valsts tiesībām kontrolēt īpašuma izmantošanu, ir jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzību," norāda N. Šlitke.

Tiesiskā valstī, ja vien būtiski nemainās kādi faktiskie, sociālie vai ekonomiskie apstākļi, personai ir tiesības paļauties, ka likumos un ST spriedumos noteiktais tiks ievērots un piemērots, tomēr šajā gadījumā tiesiskās paļāvības principu izkonkurēja tuvojošās Saeimas vēlēšanas un politiķu vēlme tikt pie iespējami lielāka vēlētāju balsu skaita. Līdz ar to apstrīdētās likuma normas ir nevis ekonomiski, bet gan politiski motivētas, turklāt ir pretrunā ar valdības deklarēto mērķi – dalītā īpašuma pilnīgu izbeigšanu, uzskata advokāts. Tādēļ ST, skatot šo izpildvaras likumdevējam apzināti iespēlēto un Saeimas visai populistiski pieņemto brāķi, būtu nepieciešams pieaicināt nevis teju vai juristus vien, bet arī attiecīgu izglītību un kompetenci ieguvušus jomas profesionāļus, kuri argumentēti var sniegt savu ekspertu viedokli par to, kādas ekonomiskās un tiesiskās sekas zemes īpašniekiem un sabiedrībai kopumā rada šie TM slepus un tendenciozi, kā arī klaji neprofesionāli izstrādātie likuma grozījumi, pauž N.Šlitke.

Neadekvāta cena

Advokāts uzsver, ka tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principi ir tiesiskas valsts pamatelementi, un ikvienam ir tiesības paļauties, ka valstī, kura deklarējusi, ka tajā pastāv brīvā tirgus ekonomika, samazinās tādu nozaru skaits, kurās valsts ar likumu regulē cenas un nosaka, cik lielu atlīdzību par sev piederošo lietu kāda sabiedrības grupa drīkst saņemt un kādu – ne.

"Minētajā likumā noteiktā likumiskās lietošanas maksa 4% apmērā ir ne vien ekonomiski nepamatota, bet nesamērīgi un būtiski samazina vai pat pilnībā izslēdz jebkādu ienākumu jeb peļņu no īpašuma, kas faktiski ir pielīdzināms īpašuma konfiskācijai vai ekspropriācijai. Turklāt tas, ka zemes īpašnieks gadā iegūst ienākumus 4% apmērā no sev piederošās zemes kadastrālās vērtības, ir mīts. Realitātē šī summa var sarukt līdz vienam procentam vai pat vēl mazāk, jo aptuveni 1,5–2,5% no likumā noteiktās nomas maksas veido zemes īpašnieka valstij, tostarp pašvaldībai, maksājamie nodokļi par neiznomājamo zemi. Piemēram, par zemi ielu sarkanajās līnijās zemes īpašnieks nesaņem vispār neko, toties maksā par to nodokļus pilsētai, kura pati kopā ar valsti de facto šo zemes daļu lieto," uzsver advokāts, piebilstot, ka vēl ir grāmatvedības pakalpojumi, administratīvie izdevumi, iekasēšanas izmaksas un neiekasēšanas riski, ienākuma nodoklis u. tml.

Turklāt arī to zemju īpašnieki, uz kuru zemes atrodas degvielas uzpildes stacijas, ražotnes, citi komercobjekti, vai valsts, tostarp pašvaldību objekti, vairs nevar par tiem slēgt taisnīgus zemes nomas līgumus, pusēm savstarpēji vienojoties, jo likums paredz vien fiksētu atlīdzību 4% apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā. Līdz ar to nav iespējams runāt par taisnīgu zemes īpašnieku, dzīvokļu īpašnieku, kā arī atsevišķu komersantu tiesību līdzsvarojumu.

Tas, ka ST kā ekspertus gluži vai visās jomās galvenokārt pieaicina tikai juristus, nav pareizi. Tā, piemēram, iepriekš līdzīgā strīdā – lietā Nr. 2017-17-01, kurā arī tika skatīts jautājums par zemes nomas maksas lielumu dalītajos īpašumos, sākotnēji bija pieaicināti galvenokārt vien juristi. "Vēl sliktāk – tika pieaicināta arī Latvijas Banka, kurai jau tā nav ne mazākās kompetences un pieredzes mikroekonomikā, tostarp valsts regulēto cenu noteikšanas jomā, kura savai pārstāvībai ST nosūtīja biologa un jurista kvalifikāciju ieguvušu amatpersonu, kam dažus mēnešus pēc tam bija paredzēts Saeimas balsojums par amata pilnvaru pagarināšanu," pauž N. Šlitke.

Pat šajos ekonomikai samērā smagajos laikos likumdevējs visai pamatoti nenosaka politiski regulētas jeb ar likumu noteiktas cenas vai to griestus, piemēram, elektrībai, gāzei vai pārtikai, jo tas neatbilst Satversmei un no tās izrietošajai tirgus ekonomikai un tajā nostiprinātajai privātīpašuma respektēšanas un aizsardzības prioritātei. Zeme dalītajos īpašumos nav izņēmums, un, pat ja likumdevējs tās lietošanu un atlīdzību par to ir izlēmis regulēt politiski, likumdevējam ir pienākums noteikt to adekvātā un ekonomiski pamatotā apmērā un Satversmei atbilstoši, ko bez profesionāļu uzklausīšanas un viņu viedokļu respektēšanas paveikt nav iespējams.

"Ņemot vērā to, ka ST spriedums un tajā sniegtā tiesību normu interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām, tiesām, amatpersonām, kā arī privātpersonām, nav pieļaujams, ka par kapitāla atdevi, cenu noteikšanu, investīciju drošību un īpašumu minimālo ienesīgumu izsakās juristi neatkarīgi no viņu kompetences tiesību jomā un viņu skaita. Ir vitāli nepieciešams kā pieaicinātās personas ST obligāti uzklausīt profesionāļus un attiecīgo jomu ekspertus, kuru redzējumu uz problēmas risinājumu neaptumšo šauras dažādu politisko spēku, citu sabiedrības grupu vai pašu intereses," uzsver advokāts.

Visu rakstu lasiet 20.septembra laikrakstā Diena!

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Saeima šodien galīgajā lasījumā pieņēma Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likumu, kas noteiks kārtību, kādā sākams un īstenojams vienota īpašuma izveidošanas process piespiedu dalītā īpašuma gadījumā, ja uz citai personai piederoša zemes īpašuma atrodas daudzdzīvokļu māja ar privatizētu dzīvokļu īpašumiem.

Balsojumā par šo likumu 56 deputāti bija "par" un 18 - "pret".

Saeimas deputāte Regīna Ločmele (S) debatēs teica, ka viņas pārstāvētā "Saskaņas" Saeimas frakcija šo likumu neatbalsta, jo tas esot "netaisnīgs savā saknē". Viņa norādīja, ka likums izbeigs piespiedu dalīto īpašumu privatizētajās daudzdzīvokļu mājās zemes īpašnieku interesēs. Viņiem radīsies iespēja nopelnīt vismaz 200 miljonus eiro, ko "samaksāt zemes baroniem", teica deputāte.

Arī viņas partijas biedrs Sergejs Dolgopolovs (S) teica, ka šis likums nerisina problēmu kopumā, kuru esot radījusi valsts, ne cilvēki.

Savukārt koalīcijas politiķis Jānis Dombrava (NA) akcentēja, ka dalītais īpašums privatizētajās daudzdzīvokļu mājās bijusi problēma daudzu desmitu gadu garumā un līdz šim nav bijis izstrādāts instruments, kā to risināt. Dombrava pateicās kolēģiem, kuri turpināja darbu pie šī regulējuma un likumu noveda tik tālu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Biedrība "Zemes reformas komiteja" aicina Latvijas Valsts prezidentu neizsludināt un nodot otrreizējai izskatīšanai Saeimā likumu, kas paredz piespiedu zemes nomas maksas ieviešanu, norādot, ka likums nav pienācīgi izdiskutēts un ir pretrunā ar Latvijas valsts pamatdokumentu Satversmi, informē biedrības pārstāvis, zvērināts advokāts Normunds Šlitke.

Biedrība norāda, ka Saeimas pieņemtais likums neatbilst ne tā izstrādāšanas mērķiem, ne uzdevumiem un tas ir pretrunā ar Satversmē nostiprinātajām vērtībām un Satversmes tiesas atziņām zemes un ēkas dalīto īpašumu jomā, kā arī zemes un būvju īpašnieku tiesību samērošanā.

"Grozījumi likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"" paredz aizstāt šobrīd pastāvošās zemes nomas tiesiskās attiecības ar Civillikumā neesošām "zemes lietošanas tiesībām", nosakot vienotu maksu 4% apmērā no zemes kadastrālās vērtības, visiem dalītā īpašuma gadījumiem, proti, savrupmājām un daudzdzīvokļu namu apbūves gadījumos, lauksaimniecības sabiedrību, augļu dārzu, komercobjektu apbūves un, domājams, pat brīvostu gadījumā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Likumdevēja brāķis atkal Satversmes tiesas rokās

Māris Ķirsons, 28.09.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Satversmes tiesai būs jāvērtē gan politiķu radītais dalītā īpašuma risinājums, kurš aizstāts ar likumiskām lietošanas tiesībām — reālservitūtu, kas likumā nav precizēts jeb izskaidrots, gan arī tas, vai atlīdzība zemes īpašniekam 4% apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā ir taisnīga.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērinātu advokātu biroja iLaw partneris un biedrības Zemes reformas komiteja pārstāvis Normunds Šlitke. Viņš cer, ka Latvijas konstitucionālā tiesa apvienos visas šāda veida sūdzības vienā lietā un tās skatīs mutvārdu procesā, nevis rakstveidā, turklāt normu izvērtēšanai pieaicinās cenu noteikšanas un nekustamā īpašuma profesionāļus, nevis tikai un vienīgi valsts iestādes, juristus un ierēdņus, kā tas bijis novērots citu lietu izskatīšanā.

Fragments no intervijas

Kāda ir pašreizējā situācija?

Diemžēl, bet vissliktākās prognozes ir piepildījušās, jo Saeimā sēdošie politiķi, vēloties izbeigt (atrisināt) dalītā īpašuma (zeme - vienam īpašniekam, māja vai tajā esošie dzīvokļi - citiem īpašniekiem) problēmu, radīja jaunas problēmas, un zemes īpašniekiem (gan pašmāju, gan ārvalstu) citas iespējas, kā aizstāvēt savas pamattiesības un vērsties Satversmes tiesā, nav. Tāpēc iesniegtas daudzas sūdzības par likuma Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību vairāku normu neatbilstību Satversmei.

Komentāri

Pievienot komentāru