Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Esošajiem atkritumu poligoniem tuvāko 10 gadu laikā ir jāpārvēršas par aprites ekonomikas centriem, kuros atvestie atkritumi pārtop izejvielās jaunu produktu ražošanai, jo īpaši, ja noglabāt drīkstēs tikai 10% no savāktajiem atkritumiem.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA ZAAO valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis. Viņš atzīst, ka atkritumu apsaimniekošanā ir divi iespējamie virzieni, kur viens - investēt ļoti maza izmēra un jaudas pārstrādes iekārtās, bet otrs — garāks transportēšanas ceļš uz reģionālajiem pārstrādes centriem.

Kas pašlaik ir būtiskākie izaicinājumi atkritumu apsaimniekošanā?

Transformācija no 11 atkritumu apglabāšanas poligoniem uz pieciem atkritumu apsaimniekošanas reģionālajiem centriem, kuriem laika gaitā jākļūst par aprites ekonomikas centriem. Tiem būs ļoti nozīmīga loma, lai tiktu sasniegts Eiropas Savienības uzstādītais mērķis – 2035. gadā atkritumu poligonos noglabāt ne vairāk kā 10% no radītajiem sadzīves atkritumiem, kā arī vismaz 65% no savāktajiem sadzīves atkritumiem nodot pārstrādei. Otrs izaicinājums, ko gribu minēt, ir līdzsvars starp privātajām un publiskajām kapitālsabiedrībām atkritumu apsaimniekošanas nozarē. Pēc apkalpoto iedzīvotāju skaita privātie atkritumu apsaimniekotāji apkalpo 62% no visiem Latvijas iedzīvotājiem — teju 1,18 miljonus, savukārt pašvaldībām piederošie - tikai 38% jeb 691 000 iedzīvotāju. Situācija Latvijā ir salīdzinoši labā balansā, to nevajadzētu izjaukt.

Pašvaldību kapitālsabiedrībām, pat ja tās gūst peļņu, tā jānovirza uzlabojumiem, jauninājumu ieviešanai, kā tas arī notiek, piemēram, ZAAO gadījumā. Savukārt privātās kompānijas īpašnieki ar peļņu var darīt, ko vēlas, — reinvestēt to atkritumu sektorā, būvējot pārstrādes rūpnīcas, vai arī izņemt dividendēs un tās izmantot kā ieguldījumus citviet Latvijā. Manuprāt, Latvijas tautsaimniecībai negatīvākais risinājums ir tad, ja kompānijai ir ārvalstu īpašnieki, kuri šo peļņu izved uz savām mītnes valstīm, jo tādējādi mūsu valsts tautsaimniecība šo naudu pilnībā pazaudē.

Būtiskākā atšķirība starp pašvaldību un privātā kapitāla atkritumu apsaimniekotājiem ir tā, ka privātā kapitāla kompānijas lielākoties strādā lielajās pilsētās, savukārt pašvaldībām piederošie uzņēmumi – reģionos. Tā kā pilsētās ir daudz augstāks iedzīvotāju blīvums nekā lauku reģionos, tad, lai piepildītu vienu kravas auto ar atkritumiem, vidēji jānobrauc tikai 45 km, kamēr reģionos šim mērķim būs jānobrauc pat 200 km.

Bet lielāks nobraukto kilometru apjoms automātiski palielina atkritumu izvešanas pakalpojuma tarifu?

Tieši tā. Un tas ir pats paradoksālākais, jo Rīgā un Pierīgā iedzīvotājiem ir visaugstākie ienākumi, bet faktiski viszemākie atkritumu apsaimniekošanas tarifi, kamēr reģionu iedzīvotāju ienākumu līmenis ir daudz zemāks, bet faktiski par to pašu pakalpojumu tie spiesti maksāt augstāku samaksu. Vienlaikus tiek meklēti un jau ir atrasti risinājumi, lai reģionos atkritumu savākšanas tarifi nebūtu ļoti augsti, piemēram, konteineru iztukšošana notiek reizi mēnesī vai atsevišķos gadījumos - reizi ceturksnī, īpaši atkritumu veidiem, kuru izvešana iedzīvotājiem ir bez maksas, savukārt bioloģiskie atkritumi tiek kompostēti turpat, kur tie rodas. Vidzemē esam pieredzi smēlušies Eiropas Savienībā un citās valstīs, kur bioloģiski noārdāmos atkritumus (brūnos konteinerus) apsaimnieko ļoti dažādi. Mums reģionālajā atkritumu apsaimniekošanas plānā ir paredzēts dalīto vākšanu bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem nodrošināt ciemos un pilsētās, kur iedzīvotāju skaits ir lielāks par 1000. Nenoliedzami, ka atkritumu savākšana no vienas mājas, kura atrodas meža vidū, būs ļoti dārga tās īpašniekam, vai arī šāda pakalpojuma izmaksas nāksies segt pārējiem patērētājiem. Manuprāt, lēmumiem ir jābūt ekonomiski pamatotiem un racionāliem, nevis ķeksīša dēļ. Laukos iedzīvotāju skaits turpina sarukt, bet nobraukto kilometru daudzums atkritumu savākšanas transportam paliek tas pats, turklāt ir inflācija, kas tikai vēl vairāk spiež prognozēt augstākus atkritumu apsaimniekošanas tarifus, jo īpaši tiem, kuri nevēlēsies iemācīties pareizi šķirot atkritumus. Pareiza atkritumu šķirošana ir viens no salīdzinoši zema pakalpojuma tarifa iemesliem, un to lieliski pierāda ārvalstu pieredze, kura agrāk vai vēlāk ienāks arī Latvijā.

Būtisks jautājums, ko darīt ar pašlaik nepārstrādājamās plastmasas (kura ik gadu turpina pieaugt) daļu. Pašlaik situācijā, kad nepārstrādājamās plastmasas iepakojums būtiski pieaug un to nav, kur likt, var to sagatavot kā RDF (izmantošanai katlumājās kā kurināmo) materiālu un iegūt enerģiju, jo pretējā gadījumā to noglabā atkritumu poligonā un vēl samaksā attiecīgu dabas resursu nodokli — 95 eiro par tonnu. Tā nav uzskatāma par saimniecisku rīcību, jo īpaši, ja no pašlaik atkritumu kalnā noglabājamā materiāla ir iespējams iegūt siltumu un elektrību, sevišķi, ja šo resursu cenas pēdējā gada laikā ir būtiski pieaugušas. Straujais energoresursu cenu kāpums būtībā Latvijai liek pateikt, ka atkritumi ir arī energoresurss, ko pašlaik vienkārši brutāli norokam atkritumu poligonos. Tas ir īpaši būtiski, jo Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2021.-2028. gadam ir paredzētas piecas šādas stacijas, kurās atkritumus izmanto kā kurināmo, bet tapšanas stadijā ir tikai projekts Ventspilī. Pašlaik daļu RDF materiālu izmanto Schwenk Brocēnu cementa rūpnīcā, taču jāsaprot, ka viņiem izdevīgāk ir šo materiālu importēt no ārzemēm, kuras par to piemaksā. Vidzemē iezīmētās dedzināšanas rūpnīcas kontekstā pašlaik nekādas kustības nav.

Varbūt Latvija varētu Eiropas Savienības līmenī rosināt izskatīt jautājumu par tāda plastmasas iepakojuma, kas nav pārstrādājams vai arī pēc kura pārstrādes produktiem nav pieprasījuma pasaules tirgū, aizliegumu ES, piemēram, no 2028. gada?

Atkritumu apsaimniekotāji ir ķēdes galā un spiesti rēķināties ar situāciju, kāda ir radusies, bet jebkurā gadījumā tas būtu ideāls risinājums, kas atkritumu apjomu, kurš pašlaik nonāk noglabāšanai poligonos, būtiski samazinātu. Vienlaikus neesmu pārliecināts par Latvijas valstsvīru spējām šo jautājumu nevis uzstādīt Briselē, bet gan tam panākt attiecīgu risinājumu, kaut arī tas, iespējams, ir vislabākais, jo samazina nepārstrādājamo vai nepieprasīto izejmateriālu ierašanos atkritumu konteineros. Jāatgādina, ka ES izvirzījusi mērķi sadzīves atkritumu pārstrādei 2035. gadā — vismaz 65% no savāktās masas. Lai meklētu risinājumus atkritumu pārstrādei, šā gada septembrī otro reizi rīkojām atkritumu pārstrādes veicināšanas hakatonu DaibeZero, kurā bija pieteikušās 15 komandas, finālā tika 10. Tās nav idejas, kuras mēs meklējam tikai ZAAO vajadzībām, bet gan visai atkritumu apsaimniekošanas nozarei Latvijā.

Varbūt visos līmeņos varam vismaz aicināt ražotājus izvēlēties videi draudzīgu vai pārstrādājamu iepakojumu?

Tas jau tiek darīts, izglītojot skolēnus, tādējādi radot spiedienu gan šodien un vēl jo vairāk nākotnē uz ražotājiem tieši no patērētāju pieprasījuma puses. Un vēl jau ir labie piemēri, kā Valmierā strādājošais SIA VLT, kurš olu iepakojumu ražo no makulatūras. Diemžēl, izvēloties iepakojumu, būtiskākais kritērijs ir cena, izskats, tā izmantošanas ērtums, bet kritērijs par pārstrādājamību kļūst par ceturtās vai pat vēl zemākas kārtas jautājumu. Ja šo vērtējumu varētu mainīt, tad jau būtu progress un līdz atkritumu apsaimniekošanas centriem nonāktu daudz mazāk neizmantojama materiāla. Protams, ir jau arī uzdevumi, kurus var paveikt ar atkritumu šķirošanu visos līmeņos gan iedzīvotāji, gan arī aprites ekonomikas centri. Bioloģiski noārdāmo atkritumu apjoms tiek lēsts 30-40% līmenī, kaut arī pašlaik tas ir ievērojami zemāks, jo nav tik augstas kvalitātes šķirošanas, un tādēļ daļa nonāk atkritumu apglabāšanas kalnos. Savukārt, ja neko izdarīt nevaram, tad iepakojums būs nepārstrādājams, to glabāsim poligonos, maksāsim arvien augstāku nodokli tā vietā, lai iegūtu būtiskus produktus, kurus izmantot savā saimniecībā.

Visiem bail pieņemt lēmumus bez n-tajiem atzinumiem?

Un pārspīlētas bailes un bažas par to, ka tik kaut kas nenotiek un kāds kaut ko neaizrāda. Piemērs - Getliņi savās siltumnīcās audzē tomātus, ar kuriem aizņem apmēram 2% to tirgus daļas Latvijā, bet ik pa brīdim vairākas Latvijas valsts institūcijas apšauba šo nodarbi, jo uzskata, ka šai publiskajai kapitālsabiedrībai ar to nav jānodarbojas. Tātad labāk, lai siltums, kas tiek iegūts no atkritumu apsaimniekošanas, tiek palaists gaisā! Tas apliecina, ka Latvijā reizēm pietrūkst spējas loģiski paraudzīties uz procesiem, jo visus nolīdzina pēc viena nosacījuma, ignorējot specifiskas lietas. Lai arī to nevēlos, tomēr nevaru nepiekrist nereti dzirdamiem secinājumiem, ka esam radījuši sistēmu, kurā uzraugu ir vairāk nekā darītāju. Un, kamēr šo sistēmu nemainīsim, tikmēr arī uz priekšu būtiskā ātrumā virzīties nespēsim.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #41

DB, 10.10.2023

Dalies ar šo rakstu

Bāzes procentu likmju paaugstināšana dod Latvijas ekonomikai daudz lielāku sitienu nekā citām Eiropas valstīm, ka ir jāsamazina vai pat jābeidz skaidras naudas norēķini un ka tomēr ir iespējams pelnīt un attīstīties arī laikā, kad kopējā ekonomikas izaugsme ir gandrīz apstājusies, pārliecināta lielākās mūsu valsts vietējās bankas – Rietumu Bankas – valdes priekšsēdētāja Jeļena Buraja.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 10.oktobra numurā lasi:

Statistika

Reģistrēto patentu skaits aug

Nodokļi

Satricinājumi audzē specnodokļus

Aktuāli

Kā valdības prioritātes kļūst maznozīmīgas budžetā

Tēma

Pieņēmumi par ekonomisko izaugsmi pārāk optimistiski

Atkritumu apsaimniekošana

Kam jānodrošina atkritumu apsaimniekošana Latvijā? SIA ZAAO valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis

Pasaules ekonomika

Katram ģeopolitiskajam blokam pa uzņēmuma daļai

Portrets

Ēriks Mentelis, SIA Crayon Latvija vadītājs

Brīvdienu ceļvedis

Roberts Jansons, alus darītavas Duna Brewery vadītājs

Komentāri

Pievienot komentāru