Latvijai uzstādot jaunus rekordus saslimušo ar Covid-19 un no tā mirušo ziņā, aizvien biežāk dzirdams jautājums – kas tiek darīts nepareizi?
Protams, tiek meklēti arī vainīgie, prasītas amatpersonu demisijas u.tml., bet tas jau ir cits stāsts. Distancējoties no politiskajām kaislībām, tomēr redzams, ka galvenais jautājums šajā gadījumā ir un paliek: kā panākt, lai saslimstības līmenis būtu tik zems, lai radītu pēc iespējas mazākus zaudējumus ekonomikai gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Un kāds tad ir tas labākais krīzes pārvaldības modelis?
Šajā kontekstā 2. novembra Dienas Biznesa izdevumā atkal pievēršam uzmanību tam, kā rīkojās Zviedrija. Tā bieži kritizēta par savu pieeju un tikpat bieži arī slavēta. Arī rezultāti ir neviennozīmīgi vērtējami, lai arī, kā redzam, kopumā ir labāki nekā, piemēram, pie mums. Kaut vai ar to, ka mācību process nav tā cietis, tātad arī jaunākās paaudzes emocionālā un intelektuālā attīstība nav traumēta, kas ir ļoti būtiski, domājot ilgtermiņā. Tāpat Zviedrijā atšķirībā no Latvijas nav sagrauta tūrisma un ēdināšanas industrija, tātad to neskar šajā jomā strādājošo emigrācija.
Tiesa, Zviedrijas kaimiņvalstu Dānijas un Somijas pieredze ar īslaicīgiem, bet efektīviem striktu ierobežojumu periodiem, kam seko, tā teikt, dzīves pa vecam posmi, daudzējādā ziņā šķiet efektīvāki. Tas arī ir viens no plašāka izvērtējuma vērtiem modeļiem, ko, kā atceramies, eksperti vēl pavisam nesen rosināja izmantot pie mums, bet par ko lēmumu pieņēmēji nespēja vienoties.
Tas, kas ir kopīgs Ziemeļvalstu pieejām, – tiek definēti skaidri spēles noteikumi, kuru ievērošanas gadījumā prognozējami efektīvi rezultāti. Un, starp citu, arī mūsu pieredze ar tā paša Covid-19 izplatības mazināšanu to rāda, ja atceramies pērnā gada pavasara notikumus. Diemžēl Latvijas gadījumā tā ir vien atsevišķa spoža vēstures lappusīte, ko daudzi labprāt piemin, bet no kuras nez kāpēc nav gatavi mācīties.
Kāpēc mums tagad neveicas? Politiķi kā galveno pamatojumu bieži vien minējuši pašu nespēju vienoties. Tad nu ir tā, ka vispirms, cik var, dzīvo cerībā, ka laiks ārstē, laiks visu saliks pa savām vietām (un pie šādas nogaidīšanas pieradina arī tautu), bet, kad secina, ka, pašu vārdiem runājot, nonākuši līdz kraujas malai, sākt drudžaini rosīties, arī tad vairāk domājot par to, kā tas izskatīsies, nevis par to, kā tas, ko ieviesīs, darbosies.
Spilgts piemērs – lēmumu pieņemšana par pašreizējiem ierobežojumiem: novilka līdz pēdējam, tad paziņoja, ka būs “lokdauns”, pēc tam vairākas dienas cepa garu un nesakarīgu dokumentu, kurā, šķiet, gribētas aprakstīt teju vai visas dzīves situācijas, bet no kā izriet, ka par “lokdaunu” varam runāt visai nosacīti. Un mums atkal ir ierobežojumi, atkal ar tiem laiks pagājis bez gaidītā rezultāta, un atkal varam paredzēt, ka atgriešanās normālā dzīves ritmā sagaidāma vien pavasarī. Varbūt tiešām ir tā, ka spēles noteikumi vēl ir puslīdz labi, taču mūsu sabiedrība ir tā, kas pat tos neievēro, un tāpēc ir tā, kā ir?
Zināmā mērā tam var piekrist, taču ne sabiedrība kopumā pie tā vainīga. Te jāskatās dziļāk. Atšķirībā no citām Rietumu valstīm, kur cilvēki raduši būt patstāvīgi un arī prasīgāki pret politiķiem savu interešu aizstāvībā, Latvijā jau ilgstoši sabiedrība radināta pie pāraprūpes – pie tā, ka par visu parūpēsies politiķi, pašiem nekas nav jādara. Proti, politiskā konkurence lielā mērā ir par to, kura partija vairāk izrādīs rūpes par noteiktām vēlētāju grupām, pilnībā ignorējot valsts attīstības ilgtermiņa tēmas. Spilgts piemērs tam ir kaut vai ilgstošā retorika par to, cik sociāli nepasargāti ir mikrouzņēmumos strādājošie.
Tad, lūk, kā sekas tādai attieksmei ir arī sabiedrības lielas daļas attieksme: no mums pašiem nekas nav atkarīgs, mums nekas nav jādara, vien jāgaida, lai politiķi visas problēmas atrisina mūsu vietā. Tas var labi strādāt, ja politiskie lēmumi ir savlaicīgi, kvalitatīvi, uz sabiedrībai vajadzīgo rezultātu orientēti. Varbūt tas kādu laiku var būt efektīvi autoritārā sabiedrībā. Taču, ja paļaušanās varai nedod gaidīto rezultātu, neizbēgama ir vilšanās un bezspēcības, nedrošības apziņas vairošanās sabiedrībā.
Kāda ir izeja? Īstermiņā šis laiks kaut kā jāpārlaiž, taču ilgtermiņā Latvijai risinājums droši vien būtu saistāms ar šo pāraprūpes mazināšanu, cilvēku pakāpenisku radināšanu pašiem vairāk atbildēt par sevi, attiecīgi lēmumu pieņēmējiem cenšoties mazāk visu regulēt līdz pēdējam sīkumam.
