Šīs vasaras lielais nokrišņu daudzums radījis nestandarta situāciju lauksamniecībā. Vairākos novados lauki ir ļoti applūduši un nav iespējams novākt ražu, kas rada zaudējums lauksaimniekiem, taču vienlaikus šī situācija arī izgaismo citus aspektus, kur nākotnē vērts domāt par uzlabojumiem, piemēram, sējas materiāla kvalitāte, augu aizsardzības līdzekļu izmantošana u.c.

Ražu bojā arī vārpu fuzarioze, baltvārpainība, sodrējuma pelējums, septorioze u.c. Tritikāle un rudzi daudzviet ir tikai lopbarības kvalitātē, līdzīga situācija ir arī ar kviešiem. Lai gan valdība ir izsludinājusi ārkārtas situāciju līdz rudenim, šobrīd jādomā arī par to, ko tas maksās nākotnē?

Šobrīd Latvijā situācija katrā reģionā ir nedaudz atšķirīga – ja Ventspils pusē vēl viss ir vairāk vai mazāk kārtībā, Madonu un Latgali kopumā ir skārušas smagas lietavas. Ja sēklas materiāls jau sākotnēji nav bijis pietiekami kvalitatīvs, tad šī gada laikapstākļu radītie augšanas apstākļi, protams, nākuši tikai par sliktu un rezultātā graudu kvalitāte ir ļoti zema. No otras puses – kritiskie laikapstākļi ir izgaismojuši vairākas problēmas un riskus, ko rada lēts sējas materiāls, ko citkārt, iespējams, nebūtu pamanījuši.

Latvija 2024. gadā bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu pārslu eksporta uz vienu iedzīvotāju.

Pasaules tirdzniecības centra World Trade Center apkopotie dati rāda, ka 2024. gadā Latvija bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu sēklu eksporta uz vienu iedzīvotāju un pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu pārslu eksporta uz vienu iedzīvotāju. Līdz laikam, kad galvenais vilcējspēkos Latvijas lauksaimniecībā un vietējā transportā bija zirgs, auzas pēc sējumu platības bija viena no izplatītākajām lauksaimniecības kultūrām. 1940. gadā auzu sējumu platība Latvijā aizņēma 387,6 tūkstošus hektāru.

Auzu nozīme Latvijas lauksaimniecībā samazinājās, pārejot no zirgiem uz traktoriem un kombainiem, kā arī kravas auto. 1990. gadā auzu sējumu platība Latvijā bija aptuveni 82 tūkstoši hektāru (Latvijas lauksaimniecība: Statistisko datu krājums, Rīga, Latvijas Republikas Valsts Statistikas komiteja, 1991, 41. lpp.), bet 2000. gadā Latvijā ar auzām apsēja tikai 45,5 tūkstošus hektāru. 2000. gadā auzu kopraža bija mazāka par 80 tūkstošiem tonnu.

Lai gan Kurzemes reģiona lauksaimniekus lietavas un augstais mitruma līmenis skāris mazāk, salīdzinot ar saimniecībām Vidzemē un Latgalē, ražas novākšana vēl nav noslēgusies un arī sējas darbi šobrīd kavējas.

Septembris tradicionāli nozīmē arī miglu un rasu, tāpēc ir bažas arī par lopbarības zāles sagatavošanu. Ņemot vērā, ka laikapstākļi mainās pa stundām, nevis dienām, daudzi lauksaimnieki šobrīd vadās pēc situācijas, nevis pēc plāna.

Kavējas ne tikai ražas novākšana, bet sējas darbi

Iepriekšējos gados septembra sākumā un augusta beigās jau tika sākta ziemas kviešu sēja. Šogad sēja ir aizkavējusies. Arī ziemas rapša sēja šogad noslēdzās tikai pašās augusta beigās, lai gan parasti to pabeidzam jau ap 20. datumiem. Lai gan Kurzemē lauki nepludo, kā tas ir citos novados, ir teju neiespējami plānot darbus pat divas dienas uz priekšu. Saimniecībā audzējam gan ziemas kviešus un ziemas rapšus, gan kukurūzu un pupas, kā arī lopbarības zāli. Tā kā nodarbojamies arī ar piena lopkopību, ir ļoti būtiski sagatavot zāli, bet tā kā šobrīd teju nav saulainu dienu, zālei nav iespējas apvīst un to vēl nevar novākt.

Latvijai ir labs potenciāls biodegvielu ražošanai, tā izmantošana ir atkarīga ne tikai no uzņēmēju spējām to attīstīt, bet jo īpaši no politiskajiem lēmumiem un sabiedrības attieksmes.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu diskusiju cikla Zaļā enerģija = konkurētspējīga Latvija ietvaros sarunā par biodegvielas ražošanu Latvijā šodien un rīt. Vienlaikus Latvijā izaudzētām rapša sēklām var pievienot augstāku vērtību, no tām ne tikai izspiežot eļļu un iegūstot lopbarībā izmantojamos raušus, bet šo rapšu eļļu izmantojot biodegvielas ražošanai, tādējādi transporta degvielas daļu izaudzējot savā zemē.

Vēsturisko lēmumu sekas

„Pašlaik Latvijā ir divas ražotnes, kur viena - SIA Bio-Venta - ir liela ražotāja un otra – mazāka ražotāja GVF Bio, un kopumā ražotnes var saražot dīzeļdegvielas piedevas –biodīzeļdegvielas - daudz vairāk, nekā valstij būtu nepieciešams, lai varētu izpildīt Eiropas Savienības uzstādītos mērķus,” pašreizējo situāciju raksturoja Latvijas Biodegvielu un bioenerģijas asociācijas valdes loceklis Renārs Pūce. Viņš norādīja, ka liela daļa no Latvijā saražotās biodīzeļdegvielas tiek eksportēta. Problēma ir ar Latvijas iekšējo patēriņu, kas laika gaitā pieredzējis pamatīgu viļņošanos.