Izskatās, beidzot savu uzvaras gājienu ir sākusi degošākā no visām mūsu problēmām - Satversmes preambula. Nacionālā apvienība jau izdevusi ziņojumu ar svinīgu virsrakstu: «Beidzot definē Latvijas pastāvēšanas jēgu». It kā mēs visi līdz šim būtu dzīvojuši pilnīgā bezjēgā, bet tie cilvēki, kas savu roku, un reizēm galvu, pie valsts veidošanas likuši līdz šim, to darījuši tīri aiz nejaušības - bez kādas jēgas un saprašanas.
Ja arī tā, tad šis dīvainais, ne pārāk veiklā latviešu valodā sacerētais vēstījums (ironiskā kārtā, pat nosaukums ir lempīgs svešvalodas aizguvums) diez vai glābs no vispārējā bezjēdzīguma. Stiprai, par sevi pārliecinātai nācijai šādi patētiski tekstiņi nav vajadzīgi, bet vāju un nepārliecinātu neglābs, pat ja to preambulu liktu uztetovēt katram no mums uz muguras vai iemācīties atskaitīt kā ziemassvētku pantiņu.
Taču ja nu reiz tāda ir «latviešu nācijas negrozāmā valstsgriba» (vēl viens no valodas, nemaz nerunājot par jēgas, piņģerotiem), tad lai nu tiek. Un vai nav likteņa ironija, ka šī metafiziskā visas nācijas griba, kas kaut kur gaisā esot virmojusi cauri gadsimtiem, beidzot spējusi iemiesoties tieši caur vienas personas - Egila Levita - radošajiem veikumiem un tādas Saeimas svētību, kurai pēc aptauju datiem uzticas aptuveni 10% šīs nācijas. Pie šādiem uzticības depozītiem runāt visas vēstures un latviešu tautas vārdā laikam var tikai ar tādiem traucējumiem, kurus psihiatrijā dēvē par grandiozitāti, bet tautas valodā vienkārši par lielummāniju. Vai muļķību, atkarībā no situācijas.
Nav nekādu šaubu, ka preambulas rakstītājiem ar fiziski taustāmo realitāti ir ļoti tālas un netveramas attiecības. Viņu halucinācijās Latvija kļūst gan par «sociāli atbildīgu valsti, kura balstās uz cilvēka cieņu un brīvību», gan iemieso sevī visas cilvēcei zināmās «universālās humānās vērtības», kristīgās, latviskās un droši vien arī kosmiskās ieskaitot. Mūsu kopējie pamati ir «godīgums, taisnīgums», bet katrs viens no mums, būdams šīs neparastās, patiesi apbrīnojamās civilizācijas pārstāvis, nesavtīgi «rūpējas par kopējās sabiedrības labumu». Protams, neaizmirstot sniegt pienesumu arī visas «pasaules humānai, ilgtspējīgai un demokrātiskai attīstībai».
Kā teiktu drusku piezemētāks šīs valsts iedzīvotājs - stāsti, manim, Daugaviņa. Ja jebkurā citā laikā kas tāds varētu izskatīties pēc drusku dumjas, bet nevainīgas zinātniskās fantastikas, tad vēl siltajā Zolitūtes traģēdijas gaisotnē un dažu citu notikumu gaismā, piedēvēt valstij sociālo atbildību, godīgumu, taisnīgumu un humānās vērtības ir vai nu cinisks humors vai vienkārši galēja nekrietnība. Lai nevajadzētu lieku reizi manipulēt ar Zolitūdes upuriem, kuri pacietīgi gaida, kamēr godīgās un taisnīgās valsts iestādes nesteidzīgi risina iepirkumu procedūras, lai sagaidītu izmeklēšanas rezultātus “kaut kad gada otrajā pusē”, šeit viens cits piemērs. Vēl viena traģēdija, kuras vienīgā atšķirība no Zolitūdes ir tāda, ka šeit upuri negāja bojā visi uzreiz, un viņu nāves netika skaļi izskaitītas mūsu televizoros vai interneta portālos. Toties cipars nu jau ir pārsniedzis Zolitūdi - pagājušā nedēļā bija virs 60. Tie ir cilvēki, kas šoziem vienkārši nosaluši. Piekrītu, nosalt nav tik dramatiski, kā iet bojā lielveikala sagrūšanā, tomēr atšķirībā no Zolitūdes, šīs nāves varēja atvairīt stipri vienkāršākiem līdzekļiem. Kā LTV ziņu izlaidumā šausminājās mediķe, lielākā daļa no šiem cilvēkiem nav bijuši ne piedzērušies, ne arī piederīgi kādai no tām sociālajām grupām, līdz kurām mūsu kristīgi universālās vērtības neaizsniedzas. Tie pārsvarā ir cilvēki, stāstīja mediķe, kuri pakrituši uz ielas, bet garāmgājēji vienaldzīgi gājuši garām. Vai arī nosaluši savā dzīvoklī, jo kļuva pārāk auksts, bet kam palīdzību prasīt - vienkārši nebija kam.
Grūti teikt, kā izpaužas latviskā dzīvesziņa, kristīgās vērtības un rūpes par kopējo labumu. Bet domāju, piekritīsiet, ne tā, ka vienkārši slāj garām pakritušajiem, ļaujot tiem truli nosalt turpat zem kājām. Arī vientuļa transformācija ledus gabalā, jo dzīvoklī kļuvis pārāk auksts, diez vai ir tā cilvēka cieņas un brīvības realizācija, kuru dēļ esot dibināta šī valsts. Citiem vārdiem sakot - šī preambula ne tikai vairo jau tā pārblīvēto melu un blefa atmosfēru visos šīs valsts līmeņos. Šoreiz šie meli ir ar diezgan šķebinošu pēcgaršu.
Vai varbūt tiešām taisnība ir politiķiem un valsts pastāvēšana iegūs jēgu tikai ar preambulas pieņemšanu. Un varbūt tiešām tajā pat brīdī, kad dokuments būs parakstīts, mēs pēkšņi kļūsim godīgi, taisnīgi un izplatīsim ap sevi visus humānisma ideālus. Varbūt tieši preambula ir tas, kas mums visu šo laiku pietrūka. Varbūt.
