Latvijai ir maksimāli efektīvi un lietderīgi jāizmanto zemes resursi, tādējādi nodrošinot ekonomiskos ieguvumus — eksporta ienākumus, darba vietas, nodokļu ieņēmumus valsts budžetā.
Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas meža un ar to saistīto nozaru portālu zemeunvalsts.lv videodiskusijā Eiropas Zaļais kurss 2.0 sabiedrības informētība un iesaiste. Valstiski svarīgo lēmumu pieņemšanā jāiesaista visas interešu grupas, vienlaikus izskaidrojot ikviena potenciālā nākotnes scenārija īstenošanas pozitīvos un negatīvos aspektus.
Izaicinājumu netrūkst
„Kūdras nozarei ir nepārtraukti izaicinājumi jau kopš 2020. gada, kad saasinājās jautājums par šī resursa izmantošanu, jo īpaši enerģētikā, un tika atvēlēts finansējums nozares transformācijai, vienlaikus, neraugoties uz starptautiskiem satricinājumiem, kūdras substrāta eksporta pieauguma temps nemainās,” skaidro SIA Laflora valdes priekšsēdētājs un Latvijas Darba devēju konfederācijas padomes loceklis Uldis Ameriks.
Viņš savu sacīto pamato ar to, ka pieprasījums pēc kūdras substrātiem turpina augt. Jautājums par kūdras resursu pieejamību ilgtermiņā joprojām ir aktuāls. „Ir skaidri pateikts, ka jaunas kūdras ieguves teritorijas nedabūsim, kas praktiski nākotnes perspektīvām pārvelk treknu svītru, un atbilstošs ir kāda kolēģa skaudri secinātais: gatavojieties uz cieņpilnu nāvi,” tā U. Ameriks. Viņaprāt, tas ir absurds, jo Latvijā ir 1,7 miljardi tonnu kūdras, no kuras tiek izmantota ļoti niecīga daļiņa, kura ik gadu dod apmēram 300 milj. eiro eksporta ienākumu, kas nebūt nav maza nauda, tāpat arī darba vietas reģionos, nodokļus valsts budžetā. „Latvijai būtu ļoti nopietni jādomā, kā pašreizējos sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos jēgpilni apieties ar saviem resursiem,” tā U. Ameriks.
Laiks mainīt attieksmi
AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs un Latvijas Darba devēju konfederācijas padomes loceklis Uldis Biķis uzsver, ka jautājuma sakne ir par to, kā sabiedrība (cilvēki) izmanto dabas resursus. „Pēdējo gadsimtu tendence iedzīvotāju skaita izmaiņās ar pieaugošu – lielu – resursu patēriņu, taču jau vairākas dekādes tiek runāts par patēriņu, kaut gan būtu jādomā, kā iedzīvināt aprites ekonomiku, kā vairāk izmantot bioekonomikas produktus, mazāk izmantojot neatjaunīgos resursus,” skaidro U. Biķis. Viņaprāt, uz resursu izmantošanu nāksies raudzīties arvien nopietnāk, bet jautājums būs birokrātijā — normatīvu radīšanā - un tajos ietverto principu izstrādē. „Sākotnēji, kad veidojās ES Zaļā kursa koncepts, meža nozare to uzņēma ļoti atbalstoši, jo līdztekus tam bija projekti par resursu mobilizāciju — nākotnē mežu izaudzēt ātrāk, tādējādi saimnieciskajā apritē ļaujot ienest nozīmīgu resursu apjomu, taču, laikam ritot, šī otrā daļa pazuda, un tādējādi arvien vairāk koncentrējamies tikai uz saimnieciskās darbības ierobežojumiem,” tā U. Biķis. Viņš atzīst, ka šis vektors gadu gaitā nav mainījies pat nozīmīgo ģeopolitiskās situācijas pārmaiņu kontekstā. „Situācijā, kad pieņemas spēkā reģionalizācija, kas, iespējams, samazinās tirdzniecību starp kontinentiem, vairāk būtu jādomā par piegāžu ķēžu drošību, jo īpaši pārtikas un pamatresursu piegādēs, taču Latvijā līdz tam vēl neesam tikuši,” secina U. Biķis.
Viņaprāt, ir pienācis laiks mainīt attieksmi.„Piekrītu iepriekš sacītajam, vienlaikus, ja ES Zaļais kurss ir ES Zaļais darījums, tad tam ir jābūt paritāti ievērojošam, taču tādu neredzam,” savu skatījumu atklāj Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa. Viņš norāda, ka ļoti tiek uzsvērta ilgtspēja, kura balstās uz vides, ekonomiskās un sociālās jomas sabalansēšanu – paritāti, taču Latvijā, ES politikas uzstādījumu dēļ ejam īpatnēju ceļu. „Ņemot vērā Latvijas tautsaimniecības pamatus, dabas resursu racionāla, ilgtspējīga izmantošana bija un būs nozīmīga sfēra, taču jau gadu desmitus esam fokusējušies uz visdažādākajiem ierobežojumiem, kuriem nereti pietrūkst zinātniska pamatojuma, tie ir pārspīlēti un pat izskatās pēc naudas apgūšanas projekta,” tā M. Liopa. U. Biķis steidz piemetināt, ka, runājot par zemes izmantošanu, vienā pusē ir skaidri kritēriji par to, kā no saimnieciskās aprites izņemt nozīmīgas platības un tās atdot dabai, taču praktiski nav sarunas par svaru kausa otro – produktivitātes – pusi, cik no viena hektāra zemes varam iegūt vairāk.
Ir grūti aizstāvēties
Lai arī zemes izmantošanas nozares ir jaudīgas (nozīmīgas darba devējas, būtiskas eksporta ienākumu ģeneratores un nodokļu maksātājas), taču M. Liopas ieskatā to balss ir ļoti klusa. „Ir Latvijas meža un ar to saistīto nozaru portāls zemeunvalsts.lv, kur cenšamies sabiedrību informēt par situāciju un skaidrot pieeju, kāda varētu būt un kādus rezultātus tā ļautu sasniegt, kāds būtu iespējamais ieguvums visiem valsts budžeta ieņēmumu, darba vietu kontekstā,” tā M. Liopa. Viņa ieskatā ir vairākas cilvēku grupas (tie, kuriem trūkst zināšanu, izpratnes, kuri paļaujas uz kādām savām autoritātēm, un tie, kuri ir gudri un spēj pirmos izmantot, lai apgūtu finansējumu), kuras Latvijā „meklē Kongo”. „Tiek sabiezinātas krāsas —par problēmām ar bioloģisko daudzveidību, pārāk lieliem koksnes ieguves apjomiem, tos dēvējot par izciršanas apjomiem, kaut arī Latvijā šādu problēmu nav. Pārsteidzošā kārtā uz zemes (dabas resursu) nozaru saimniecisko darbību bieži vien negatīvi raugās arī sabiedriskie mediji,” stāsta M. Liopa. Viņaprāt, tas tikai apliecina, ka zemes nozares pārāk maz darbojas sabiedrības informēšanā. „Jautājums sākās ar iesaisti, bet ar to īsti nevedās, kā piemēru varu minēt Gaujas Nacionālā parka stāstu saistībā ar vides un ekonomisko aspektu skatīšanu nākotnes plānošanā tieši no valsts institūciju puses,” tā U. Biķis.
Viņš norāda, ka zemes īpašnieki nebija pat uzraudzības grupā, tādējādi šai grupai pat nemaz netika dota iespēja līdzdarboties interešu sabalansēšanā. „Ja ir skats no malas vai vadlīnijas, bet nav iesaistīti paši cilvēki, tad viņiem zūd ticība nākotnei. Cilvēkiem, kuri dzīvo - strādā un plāno savu attīstību - attiecīgajā vietā, ir jābūt klāt pašos pirmsākumos —jau sākot no paša mērķa uzstādīšanas,” skaidro U. Biķis. Viņš kā piemēru min normatīvo aktu izmaiņu ideju, kad meža zemēs nevarēs stādīt kokus, kas būtībā maina mežsaimniecības definīciju plašā teritorijā. „Vai šo izmaiņu būtību, ietekmi uz nākotni saprot tie cilvēki, kuri dzīvo (arī strādā) Gaujas Nacionālā parka teritorijā? Noteikti nē!” tā U. Biķis. Viņš atgādina, ka būtībā jau nav arī kopējā uzstādītā mērķa, ko vēlamies sasniegt, taču ir cīņa par idejām, kurā cilvēkam un arī mazajam uzņēmumam ir grūti aizstāvēt savas intereses, jo būtībā ir viens pats. „Tā nav līdzvērtīga partnerība un līdzsvarota attiecību veidošana, kaut arī ES ir regula par to, kā lēmumu pieņemšanā ir jāiesaista sabiedrības grupas, kuras tiek (tiks) ietekmētas,” skaidro U. Biķis.
Viņaprāt, jau sākotnēji vienkāršojot, neveidojot diskusiju, tiek radīta konfrontācija. „Apgalvot, ka viens mīl dabu vairāk nekā otrs, ir nepareizi, jo tas ir emocionāls vērtējums,” tā U. Biķis. M. Liopa uzsver, ka nereti viena iedzīvotāju grupa tiek nostādīta pret citu. „Tiek meklēti un atrasti ieinteresētie, kas varētu traucēt resursu ieguvi, zemes izmantošanu, piemēram, Igaunijā mežu sertifikācijas procesā atrada, interpretējot terminu, pamatiedzīvotājus — setus, tādējādi attiecīgā reģiona mežsaimniecībai jau tika izvirzīti citi nosacījumi, rezultātā zaudētāji bija konkrētā reģiona mežsaimnieki, kam sekoja kokrūpnieki un galu galā arī valsts budžets. Faktiski aktīvistu darba rezultātā ieguvēji arī nebija attiecīgās teritorijas iedzīvotāji,” piemēru min M. Liopa. U. Biķa ieskatā sabiedrība joprojām ir attīstības līmenī, kad tiek pārvērtētas pamatvērtības. „Galu galā ir jautājums, kādu valsti vēlamies būvēt — demokrātisku vai totalitāru. Ir definīcija situācijai, kad, sabiedrības grupām savā starpā kašķējoties, tiek iznīcināti to līderi, bet mums kā mazai nācijai (iedzīvotāju grupai) ir ļoti bīstami pārspīlējot nomelnot citus, tāpēc būtiskākais jautājums ir, kā atjaunot uzticību, respektējot pamatbūtību, kas, piemēram, ekonomiskajam blokam ir produktivitāte,” skaidro U. Biķis. Viņaprāt, ja sabiedrība negaida atalgojuma pieaugumu no ekonomiskā bloka, tad nav skaidrs, no kā plāno pelnīt naudu — algām, nodokļiem, vai cer uz to, ka kāds aizdos vai uzdāvinās naudu. „Vai patiešām naudu dāvina? Nebūt ne, jo, kā redzam, tad kara plosītajai Ukrainai daļa naudas tiek aizdota,” tā U. Biķis.
„Profesors Ojārs Spārītis vienā no intervijām trāpīgi norādīja uz sabiedrības daļu - zaļā kursa rokpeļņiem, kuri dzīvo un ir atkarīgi tieši no zaļās propagandas,” piemetina U. Ameriks. Viņš atgādina, ka realitātē šodien dzīvojam situācijā, kad šie dabas resursi — zeme – iegūst izšķirošu nozīmi, un ir būtiski izprast, kas ir patiesa informācija un kas ir propaganda. „Diemžēl, palūkojoties uz mediju vidi, redzu 95% propagandas un tikai 5% vērtīgas informācijas,” tā U. Ameriks. Viņš norāda, ka, attīstot vēja parka projektu, nācis saskarties ar situāciju, kad atsevišķi cilvēki (lai, šķiet, viņus kaut kur pašvaldībās ievēlētu), organizē biedrības, lai iestātos pret šīs ieceres īstenošanu — tātad pret Latvijas enerģētiskās drošības paaugstināšanu. „Vēlētos, lai būtu biedrības PAR, nevis PRET. Manuprāt, lielākais izaicinājums Latvijā ir — izbeigt smadzeņu skalošanu,” uzsver U. Ameriks. Viņš kā piemēru min sarunas ar uzņēmuma darbiniekiem, jo cilvēki, svinot svētkus savā draugu vai radu pulkā, no viņiem saņem jautājumu par darba vietu, un, uzzinot, ka tā ir saistīta ar kūdru, nekavējoties skaļi secina: šo nodarbi tak slēgs. „Kā teica Marks Tvens: ziņas par manu nāvi ir stipri pārspīlētas, tās neatbilst patiesībai. Tas tikai pierāda, ka ar cilvēkiem ir jārunā tieši, nepastarpināti,” savu recepti rāda U. Ameriks.
Pašvaldību faktors
„Saprotu, kāpēc pašvaldību zemes tiek pieskaitītas pie valsts zemēm, bet teorētiski vietējās sabiedrības īpašums nav gluži tas pats, kas visas valsts īpašums, taču zaļā kursa kontekstā tas ir sinonīms, un aprobežojumi bieži vien skar šīs vietējai sabiedrībai (arī valstij) piederošās zemes. Netiek novērtēta šī īpašuma kā aktīva vērtība, bet jautājums ir situācijā, kad nav rocības, vai šajās teritorijās var dzīvot cilvēks un kāds ir attiecīgās pašvaldības skatījums,” norāda U. Biķis. Viņaprāt, vietējām sabiedriskajām organizācijām ir daudz lomu, tikai jautājums, vai tās ir ideoloģiskas, vai vietējo kopienu atbalstošas, lai veidotu diskusijas starp dažādi domājošajiem, bet līdzsvarotājs vai ir ierēdniecība un akadēmiskā vide, kur veidojas analīze, nākotnes modelēšana. „Pārāk maz, izmantojot ciparus un modelēšanu, saprotam, kur īsti vēlamies nokļūt,” tā U. Biķis.
M. Liopa atgādina, ka savulaik tika vērtēts, kā pašvaldībām sokas ar savu mežu apsaimniekošanu, tad atklājās meža apsaimniekošanas plānu neesamība, kas nozīmēja vērtīgo aktīvu atstāšanu savā vaļā. „Veicot detalizētāku izpēti, nācās secināt, ka bieži vien bija nevis nevēlēšanās apsaimniekot vērtīgos aktīvus – mežus –, bet gan bailes rīkoties ar šo aktīvu, jo būs pārmetumi, ka visu izcērt,” tā M. Liopa. Viņš atzīst, ka teju neviens, kurš vēlas būt ievēlēts vietējā pašvaldībā, jau nevēlas būt tāds, kuram tiek piestiprināts apzīmējums „Dabai sliktu darošs”. „Ir dīvaini, ja pašvaldības (to vadība) neiestājas par saimniekošanu — darbu, jo kā var būt situācija, kad dzīvos cilvēki, bet nebūs darbavietu,” norāda U. Biķis. Viņš norāda uz darba grupu attiecībā par darbībām Gaujas Nacionālajā parkā, kur pašvaldības neiestājās par saimniekošanu, izņemot tūrismu.
„Sekoju līdzi tam, kas notiek pašvaldībās, un nākas secināt, ka tās ir ieņēmušas pozīciju — būt par rekreācijas (attīstīsim tūrismu, ekosistēmas pakalpojumus, dabas takas u.tml.), nevis ražošanas zonu,” tā U. Ameriks. Viņš vērš uzmanību uz nereti skanošajiem maldīgajiem argumentiem, ka kokrūpniecība nav neko vērta salīdzinājumā ar ekosistēmu pakalpojumiem, kam ir ļoti milzīga vērtība. „Ko gan varam gribēt, ja pat ministru līmenī skan ziņa, ka no meža nozares valsts var iegūt miljardu, bet no ekosistēmas pakalpojumiem - veselus trīs miljardus eiro, tikai neatbildēts palika jautājums, kurā vietā valsts šos miljardus var saņemt,” piebilst M. Liopa. U. Ameriks atgādina, ka pašvaldībās galvenais attīstības dokuments ir teritoriālās attīstības plāns, bet kādu saimniecisko aktivitāšu ieceru apspriešanas laikā no vairākām nevalstiskajām organizācijām izskan naratīvi, kuri vērsti uz saimnieciskās aktivitātes ierobežošanu. „Demokrātija ir laba lieta, taču brīdī, kad tā ir pretrunā valsts drošībai, attīstībai un vēl jo vairāk - tautas izdzīvošanai, ir jāsaka STOP, ikvienam ir tiesības izteikties, bet lēmumam ir jābūt izsvērtam, valsts interesēm atbilstošam,” uzsver U. Ameriks. U. Biķis norāda, ka tām sabiedrības grupām, kuras iestājas pret saimniecisko aktivitāti, ir jāspēj arī atbildēt, no kā tās atteiksies, jo sabiedrībai svarīgu pakalpojumu finansēšanai kopumā būs mazāk naudas.
Informācijas svars
Sabiedrības zināšanu līmenim, izpratnei ir būtiska nozīme. „Ir veiktas divas socioloģiskās aptaujas, kuras rāda, ka cilvēki zina par kūdras ieguvi, no tās ražotajiem produktiem un atbalsta kūdras ieguvi, taču satraukumu rada jaunā paaudze, kura dzīvo citā informatīvajā telpā — virtuālajā realitātē, kura atrauta no reālās pasaules vai kam ir maz līdzību ar to,” secina U. Ameriks. Viņš norāda, ka tieši tāpēc tiek strādāts ar jauno paaudzi. „Pārsteidzošs ir sabiedrisko mediju sižets par mitrājiem, kuri jāveido teju vai ikvienā vietā – mazdārziņos, lauksaimniecības zemēs, jo, lūk, izrādās, ka Latvijā esam piesārņojuši savu zemi Paziņojums būtībā bija vienos vārtos, kaut arī augsnes stāvokļa pasliktināšanās iemesls ir kaļķošanas neesamība,” tā U. Ameriks. „Jaunieši labi pārvalda angļu valodu un informāciju iegūst arī no ārzemēm, tāpēc vektora Glābt dabu! saknes meklējams citās zemēs, taču ir jautājums par kritisko pieeju, jo patiešām daudzās valstīs ir problēmas ar mežu izciršanu, ar bioloģisko daudzveidību, dabas aizsardzību, bet tādu jau nav Latvijā, kur meži aizņem teju 54% visas teritorijas, turklāt ir būtiski samazinājies iedzīvotāju skaits, nav piesārņojošo ražotņu, bet Latvijai, Baltijai nav jābūt par Rietumeiropā pazaudēto dabas vērtību aizstājēju,” tā M. Liopa.
Salīdzinājumā atklājas realitāte
U. Biķis norāda, ka dati ļauj palūkoties, kurā vietā uz citu valstu fona atrodas Latvija. „Cik uz vienu Latvijas iedzīvotāju liels ir IKP, un cik daudz hektāru aizsargājamo platību salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm? Vienā rādītājā — hektāru izņemšanā no saimnieciskās aprites - Latvija būs līderu pulkā, bet tāda noteikti nebūs labklājības rādītājos. Vai pareizi vērtējam šo zemes resursu, kāds ir Latvijai, jo īpaši tajos brīžos, kad tiek formēti lielie mērķi visai ES? Vai šādu ES mērķu tapšanā Latvija izvērtē savu lomu un vietu to izpildē?” tā U. Biķis. Viņš pieļauj, ka tas, ko saņem meža īpašnieks, ir viens mazs gabaliņā no tā, ko var iegūt sabiedrība. „Savulaik skaitījām, ka kokrūpniecībā pie viena eiro tiek pievienoti vēl trīs, tad apmēram seši septiņi eiro, bet nākotnē tas var būt divas reizes vairāk. Būtībā viena eiro kompensācija meža īpašniekam nozīmē sabiedrības zaudējumu ievērojami vairāk negūtās pievienotās vērtības izskatā,” ietekmes svaru sistēmu rāda U.Biķis.
Viņaprāt, informācijas nekad nav pārāk daudz, tās vienmēr ir pārāk maz. „Izglītība?! Tieši tāpat kā skanēja AS SAF Tehnika valdes priekšsēdētāja Normunda Berga aicinājums: „Bērni, mācieties fiziku!”, vēlos aicināt: „Bērni, mācieties ekonomiku!”, jo nevar nopelnīt naudu ne uzņēmējs, ne sabiedrība, ja netiek saprasta ekonomiskās darbības paradigma,” uz jautājumu par izglītības nozīmi atbild U. Biķis. Arī M. Liopas ieskatā ļoti liela nozīme ir zinātniekiem, viņu pētījumu rezultātiem, tomēr Latvijā nemitīgi skan ziņas par līdzekļu trūkumu zinātnei. „Zinātniekiem arī pašiem būtu jābūt aktīvākiem, lai sabiedrībai saprotamā valodā skaidrotu savu pētījumu, atklājumu rezultātus,” tā M. Liopa. U. Biķa ieskatā zinātnieku atzinumi, secinājumi būtu jāpaplašina un jāizlīdzina uz visu Baltijas reģionu. „Mežu jautājumos Eiropas Savienības līmenī Latvijai, visai Baltijai jābūt kopā ar Somiju un Zviedriju, kas ir lielākās mežsaimniecības produkcijas piegādātājas kopējam Eiropas tirgum,” iesaka U. Biķis. Viņš norāda, ka Ziemeļvalstis var sniegt viena veida pienesumu, bet Dienvideiropas valstis - citu pienesumu ES.
Prioritāšu skala
„Esmu absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju specialitātē inženieris hidrotehniķis, bet pašlaik šādi speciālisti vairs netiek gatavoti. Cīnāmies par to, lai pierādītu, ka kūdra ir atjaunīga, lai būtu zinātniskais pamatojums acīmredzamām lietām, vēl jo vairāk - kūdru Latvijā iegūst jau kopš hercoga Jēkaba laikiem, bet šī resursa apjoms mūsu zemē nav samazinājies,” uz izglītības un zināšanu problemātiku norāda U. Ameriks. Viņaprāt, ir izveidojusies situācija, kad teju vai visi gudri spriež, kaut arī nav sagatavotības un kompetences, kurai būtu jārodas skolā, augstskolā. „Mums būs daudz cilvēku, arī ar zinātniskiem grādiem, kuri ir gatavi runāt par daudz dažādām tēmām, taču tās lielākoties pašreizējos apstākļos var pagaidīt. Arī naudu, ko Latvija saņēma no Taisnīgās pārkārtošanas fonda, vajadzētu pārvirzīt citur, piemēram, dronu sienas izveidei. Latvijai ir jānāk ar savu īpašo pozīciju, jo novērojam situācijas eskalāciju, un tieši tāpēc ir jāpārdomā, ko finansējam, piemēram, purvu atjaunošana un ne tikai tā patiešām var pagaidīt,” tā U. Ameriks. Viņaprāt, būtiskākais ir, lai cilvēki nepamestu valsti, jo īpaši, ja simti tūkstoši jau ir aizbraukuši.
Miljards eiro drošībai
«Apzinoties kritisko ģeopolitisko situāciju, aicinām meklēt vēl papildu risinājumus, lai rastu valstij iespēju tuvākajos gados novirzīt līdzekļus aizsardzībai, reizē samazinot nepieciešamību būtiski palielināt ārējā parāda slogu,» uzsver U. Biķis. Viņš kā vienu no šādām iespējām redz palielināt meža nozares izlaidi 3-5 gadu periodā, kāpinot ikgadējo koksnes ciršanu valsts mežos par aptuveni 2 milj.m3 (jeb ~15% no vidējā apjoma pēdējos 5 gados). «Salīdzinājumam – šāds indicētais ikgadējais papildus izstrādes apjoms ir jūtami mazāks par vētras gāztiem apjomiem aizvadīto gadu desmitu postošākajās vētrās Latvijā: 1967.g. – 11,7 milj.m3; 1969.g. – 14,6 milj.m3; 2005.g. – 7,3 milj.m3,» skaidro U. Biķis.
Viņš uzsver, ka palielinot ikgadējo koksnes ciršanu valsts mežos par ~ 2 milj.m3, pozitīvā ietekme uz budžetu būtu aptuveni 200-300 milj. eiro katru gadu (tiešie un netiešie nodokļi + palielināts dividenžu apjoms no valsts mežu apsaimniekošanas). 3-5 gadu periodā tas būtu aptuveni 1 miljards eiro – jeb simboliski «drošības miljards» no meža nozares. «Šāds pozitīvais pienesums veidotu ievērojamu daļu no valsts aizsardzībai papildus nepieciešamā apjoma un ļautu pašiem miera apstākļos nopelnīt līdzekļus drošībai. Šajos apstākļos tas būtu ļoti racionāls risinājums – izmantot labumu, ko gūstam no savas zemes, lai to aizsargātu no potenciālā ārējā apdraudējuma,» tā U. Biķis. Viņš atzīst, ka īstermiņā tas noteikti konkurētu ar citām zemes aizsardzības formām – jaunu dabas liegumu noteikšanu esošajās saimniecisko mežu platībās.
«Tomēr – ja šajos apstākļos ir jāizdara valstiska izvēle, tad primārais noteikti ir mūsu valsts ārējā drošība,» uzsver U. Biķis. Viņš norāda, ka īstenojot šo risinājumu, meža nozare kārtējo reizi apliecinātu savu elastību un gatavību uzņemties «stratēģiskās rezerves» lomu kopējā Latvijas tautsaimniecības struktūrā. «Sabiedrības pienākums ir darīt visu, lai aizsargātu savu valsti, demokrātiju un Eiropas vērtības,» tā U. Biķis. Viņaprāt visa pamatā būs politisks lēmums, kura būtība — vai Latvijā esam gatavi izmantot to aktīvus kas ir sabiedrības rīcībā.
