Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Eiropas Zaļais kurss kopumā ir ļoti atbalstāms, vides piesārņojuma problēma tiešām kļūst aizvien aktuālāka, turklāt visā pasaulē – tās ietekmēto globālo sasilšanu, šķiet, šovasar jau izjutām arī, tā teikt, uz savas ādas.

Taču ik pa laikam parādās kādi fakti vai tendences, kas rada pamatu satraukumam par to, vai šī kursa realizēšana tāda, kā iecerēta, pirmkārt, ir iespējama, otrkārt, nesīs vairāk labuma nekā ļaunuma.

Kritiska pieeja, protams, nepieciešama, lai virzību uz labāku dzīvi uzlabotu, nevis atceltu. Spilgts piemērs ir kaut vai kosmiskā tūrisma straujā attīstība. Mēs te, Eiropā, zaļās idejas vārdā gatavojamies atteikties no vidi piesārņojoša transporta, ierobežot lauksaimniekus un ražotājus vispār, maksāt daudz vairāk par apkuri, produktu piegādēm utt., bet kaut kur citur pasaulē izpriecu braucienos dedzinās daudzdesmit tūkstošus tonnu degvielas, itin nemaz nesatraucoties ne par ozona slāni, ne cita veida kaitējumu videi!

Godīgi? Labi, var jau teikt, ka kosmosa lidaparātos lieto daudz tīrāku degvielu par mūsu autoparka lietoto, bet tomēr – dedzina taču, un ne jau maz. Vispār arī tas nešķiet jēgpilni, ka, var teikt, pavisam radikāli vides piesārņojuma mazināšanu metas risināt vien Eiropas Savienībā un vēl dažās valstīs, kamēr pārējā pasaule šai tēmai uzmanību pievērsīs labākajā gadījumā vien formāli, saukļu līmenī. Mēs tā varbūt varam veidot dārgi uzturētu oāzi, ko citi brauks aplūkot, apbrīnot, bet ne glābt pasauli. Vai to Zaļā kursa idejas virzītāji apzinās?

Ja apzinās, tad varbūt taisnība ir tiem, kas saka, ka šī Zaļā kursa patiesais iemesls ir nevis pasaules glābšana, bet gan jaunu Eiropas vienotā tirgus aizsardzības mehānismu ieviešana, tā pasargājot savu rūpniecību no Āzijas konkurentiem, mazinot atkarību no importa energoresursiem utt.? Proti, citādi nekādas barjeras ieviest nedrīkst, tas būtu pretrunā ar starptautiskiem līgumiem, taču vides prasību vārdā var darīt, ko grib? Tas varbūt ir risinājums, zināmā mērā pat atbalstāms, taču tad bažas raisa jautājums – cik tas izmaksās, vai sabiedrība būs par to gatava vairāk maksāt?

Proti, vai vienā brīdī neiestāsies tāds kā lūziens, kad dominēt sāks tie, kuri jautā: kāpēc mums jāupurē savas dzīves, sava šodienas labklājība kaut kādu, iespējams, nesasniedzamu mērķu vārdā? Atbildēm uz ko tādu būtu jābūt pārdomātām jau tagad. Turklāt godīgām, pārliecinošām, arī cilvēkus uzrunājošām atbildēm, nevis vien saukļu tiražēšanai. Un vēl, protams, riskus rada tā pārlieku lielā visu jomu regulēšana, kas raksturīga īpaši Eiropas Savienībā.

Varbūt Rietumeiropā to daudzi uztver kā sakārtotību, taču tiem, kas piedzīvojuši padomju laikus, tas vairāk asociējas ar brīvas izvēles, brīvā tirgus ierobežošanu, pārlieku valsts iejaukšanos ekonomikā, pat valsts diktātu. Aiz dzelzs priekškara varbūt tā var dzīvot, taču situācijā, kad mums jākonkurē globāli, var sanākt, ka esam zaudētāji. Vēl viens aspekts – ieviešana. Tas, ko redzam Latvijā, – Zaļā kursa ieviešanu virza vairākas ministrijas, taču šķietami nekoordinēti, katra uz šo procesu raugoties no sava skatījuma.

Lauksaimniecības aizstāvji pret lauksaimnieku vainotājiem vides piesārņojumā, lielceļu būvētāji pret vietējo ceļu labas uzturēšanas un sabiedriskā transporta attīstības lobētājiem, uzņēmējdarbības veicinātāji pret tiem, kas biznesu uztver kā traucēkli un labprātāk iztiktu vien no Eiropas atbalsta naudām, un vēl arī tie, kuri uzskata, ka pēc iespējas vairāk jāražo uz vietas, pret tiem, kuri pārliecināti, ka vietējie uzņēmēji principā ir slikti, tiem visādi jākaitē, attiecīgi visus darbus uzticot veikt ārzemniekiem un visu, kas nepieciešams, iepērkot citās valstīs.

Tiesa, nauda gan visus vieno, precīzāk – visu nozaru pārvaldītāji raujas sev pagrābt vairāk no kopējā pieejamā finansējuma, lai to apgūtu pēc savas izpratnes. Bet tad arī rezultāts ir tāds, kāds nu ir – aktīva darbība notiek, resursi tiek patērēti, mērķi sprausti aizvien augstāki un cēlāki, taču virzība uz tiem kaut kā nevedas.

Pietrūkst politiķu, amatpersonu, kas redzētu, kāda bilde veidojas kopumā, veicinātu saskaņotu virzību uz vienotiem mērķiem, tostarp jau pieminētā Zaļā kursa īstenošanu. Un tas ir vēl viens no šī kursa veiksmīgas ievērošanas un tā mērķu sasniegšanas apdraudējumiem, kas noteikti jāanalizē, to nevar, tā teikt, paslaucīt zem tepiķīša, lai nebojā skatu.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Aizdomīgu naudu var konfiscēt, par noziegumu nerunājot

Romāns Meļņiks, Jānis Goldbergs, 20.07.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par to, kā šobrīd saprot noziedzīgi iegūtu naudu, kā to konfiscē un kāda ir jaunā kārtības sapratne pēc Moneyval rekomendāciju izpildes, brīdī, kad pirmās mantas konfiskācijas Ekonomisko lietu tiesā jau notikušas, Dienas Biznesam ekskluzīvā intervijā stāsta Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšniece Ilze Znotiņa.

Fragments no intervijas

Romāns Meļņiks: Ir vesela rinda valstu, ar kurām biznesam ir apgrūtināta sadarbība. Uzņēmēji tā arī saka – pārceļam biznesu uz Lietuvu vai Igauniju un varam strādāt! Ārvalstu investori, kuri eksportē preces uz Krieviju, Kazahstānu vai citām valstīm, arī norāda, ka filiāli šādai darbībai labāk atvērt Lietuvā vai Igaunijā. Tur kontrolējošie dienesti neradot iespaidu, ka nauda varētu tikt atņemta. Kā jūs skaidrotu šo reakciju, vai mums ir citi spēles noteikumi nekā pārējā ES?

VIDEO: FID vadlīnijas nav normatīvais akts 

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas pirmsākumā ir bankas vai kāda cita likuma...

Ilze Znotiņa: Jau ilgstoši mēģinu izskaidrot to, ko dara FID, un to, ko dara citas iestādes sistēmā. Par visu sistēmu atbildēju līdz 2020. gada februārim, kad Latvijai bija jāizkļūst no potenciālā riska tikt iekļautai Moneyval pelēkajā sarakstā. Vadīju gan darba grupu, gan delegāciju (Moneyval), un man bija mandāts runāt par jebkuru no tēmām, kas ir pakļautas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumam. Tagad es to jau vairāk nekā gadu nedaru, jo man šāda mandāta runāt par visu nav. Līdz ar to kontrolējošā institūcija, runājot par banku sektoru, ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), un tai ir jāsniedz atbildes par to, vai prasības attiecībā uz banku klientiem ir stingrākas vai mazāk stingras. Tas, ko esmu novērojusi, – ir kaut kāda uzņēmēju daļa, kura līdz šim varbūt nav bijusi tik ieinteresēta pilnībā sniegt visu informāciju bankām, un banku prasības ir strauji mainījušās. Tas liek domāt, ka vienai daļai uzņēmēju ir vieglāk pārreģistrēt savus bankas kontus citā ES valstī, nekā palikt šeit!

R.M.: Sakiet kā eksperte, vai tas, jūsuprāt, ir pareizi, ka atšķiras prasības ES valstīs un vietām var darboties uzņēmums bez kāda satraukuma, bet pie mums to nevar?

I.Z.: Tas nav pareizi! Kāpēc? Nepareizi rīkojas nevis Latvija, bet nepareiza ir situācija, kurā pat Eiropas Savienībā, kur ir tikai 27 valstis, ir dažāda pieeja šiem jautājumiem! Ir dažādas stingrības prasības ES, un ir vairākas valstis, kuras nav ieviesušas pat tā saucamo ceturto AML direktīvu, kurai bija jābūt ieviestai jau 2017. gada jūnijā. Tās ir pat ļoti lielas valstis.

Visu rakstu lasiet 20.jūlija žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Komentāri

Pievienot komentāru