Atpūta

Pieredzes stāsts: suņu audzētavas Zak de Lux tapšana

Dienas Bizness, 05.05.2015

Skrīverietes Tatjanas Pieles ikdiena paiet, rūpējoties par četrkājainajiem draugiem.

Foto: no personīgā albuma

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Reģionālais laikraksts Staburags viesojies suņu audzētavā Zak de Lux Skrīveros.

Suņu audzēšana ir Tatjanas Pieles vaļasprieks, kurā iesaistījusies visa ģimene. Viss sākās pirms astoņiem gadiem. Ģimene juta nelielu tukšumu dvēselē, un viens no otra atsvešinājās. Lai uzlabotu attiecības, skrīverietei ieteica iegādāties suni. Tas Tatjanai ļāva īstenot sapni par četrkājaino mīluli — mopsi. Kucīte Basta nu ir «omes» godā, taču joprojām iepriecina saimniekus. Pēc diviem gadiem Bastai piedzima kucēni, un ģimenei ļoti iepatikās viena no kucītēm, kuru nolēma paturēt. Togad pasaulē atzīmēja lelles Bārbijas 50. jubileju, tādēļ mazo mopsenīti nosauca tai par godu. Bārbija bija ļoti skaista, to ievēroja arī cilvēki apkārt un ieteica Tatjanai piedalīties izstādē. Talantīgā suņu meitene sevi lieliski parādīja gan pirmajā, gan visās pārējās izstādēs. Saimniece satika un iepazina suņu audzētājus. Lai gan nodoma iesprausties šajā nišā sākotnēji nebija, palēnām vaļasprieks pārauga nopietnākā darbībā. «Sasniegumi, kas tiek gūti izstādēs, dod adrenalīnu, kas liek gribēt iesākto turpināt. Tas ir liels gandarījums, ka manus suņus ievēro un novērtē,» stāsta Tatjana.

Tagad ģimenes ikdiena pakārtota 14 šķirnes mīluļiem, no kuriem desmit ir vaislas dzīvnieki. Mopšiem klāt nākuši bīglu šķirnes draiskuļi un staltie akitas-inu. Saimniece lepojas, ka viņu saimē ir arī vecāki dzīvnieki. Retā suņu audzētava patur suni gados, parasti tādus dzīvniekus atdod vai iemidzina. «Vai tad ir tik grūti atrast bļodiņu barības?» par šādu attieksmi sašutusi ir skrīveriete.

Kad mopši savu vietu saimnieku dzīvē bija nodrošinājuši, Tatjanai radās vēlme pievērsties lielākas šķirnes suņiem. Lielos dzīvniekus bieži piemeklē veselības problēmas — visbiežāk tie sirgst ar displāziju (gūžas locītavas saišu atslābums), subluksāciju (daļēja gūžas galviņas dislokācija) un artrotiskām izmaiņām tajās, tādēļ noteicošais faktors bija šķirnes veselīgums. Pēc ilgiem meklējumiem, apkopojot ievākto informāciju, skrīverieši iegādājās pirmo akitas-inu suni. Tagad saimnieki lepojas ar pieciem šīs šķirnes pārstāvjiem. Akitas-inu Latvijā ir jauna šķirne. Tā cēlusies Japānā un ir viena no septiņām šķirnēm, ko dzimtenē uzskata par nacionālo īpašumu. Tikai pirms 15 gadiem japāņi izlaida šīs šķirnes suņus ārpus savas valsts robežām, un, pēc filmas Hačiko: suņa stāsts tie guva lielu popularitāti visā pasaulē.

Pēdējā šķirne, kas piesaistīja Tatjanu, ir bīgli. Kārtīgā suņu audzētavā jābūt ne vairāk kā trim šķirnēm, un saimnieki vēlas pieturēties pie šādas prakses.

«Suņu audzēšana ir kā krātuvīte, kurā tiek ieguldīts laiks un darbs. Nav garantijas, ka iecerētais izdosies,» par darbības sākumu stāsta skrīveriete. Lai izveidotu suņu audzētavu, vismaz četriem līdz pieciem metieniem jābūt ar kvalitatīviem kucēniem, kuros nav neviena «brāķa». Metieniem jābūt plānotiem, un izstādēs jāsaņem labi vērtējumi. Saimniekam lieti noder zootehniķa vai veterinārārsta izglītība. Lai apgūtu visu darbībai nepieciešamo, Tatjana ir apmeklējusi daudzus kursus un apmācības.

Daudzus potenciālos pircējus iegādāties sen kāroto mājas mīluli attur cena, tomēr Tatjanai šajā ziņā ir stingra nostāja: «Dzīvniekam jāmaksā bargu naudu, šķirnes vai bezšķirnes, tam nav nozīmes. Suns — tā ir liela atbildība, saimniekam kārtīgi jāizvērtē, vai viņš var atļauties to turēt. Ja mājas mīlulis neko daudz nav izmaksājis, tad bieži rodas vieglprātīga attieksme. Cilvēki rūpīgi izturas pret to, kur ir ieguldījuši lielu naudu.»

Latvijā suņu audzētāji no valsts nesaņem nekādu atbalstu, kā tas ir citās valstīs. Situāciju bēdīgāku dara tas, ka nav arī iespējas pretendēt Eiropas fondu finansējumam.

Plašāk - laikrakstā Staburags.

Komentāri

Pievienot komentāru