Jebkura biznesa veiksmes pamatā primāri ir smags un neatlaidīgs darbs - arī brīžos, kad apstākļi nav labvēlīgi, un jo īpaši tad, pārliecināts ir Māris Griķis, metālizstrādājumu vairumtirdzniecības uzņēmuma JMJ Tirdzniecības grupa dibinātājs un vadītājs.
Tāpat nepieciešama arī laba komanda, uz kuru var paļauties, kā arī izprante, ka nopelnītie līdzekļi jāiegulda attīstībā, nevis jāiztērē personīgos labumos. Diemžēl liela daļa Latvijas uzņēmēju investē tēlā, nevis biznesa izaugsmē un ilgtermiņā tas nav pareizais lēmums, spriež JMJ Tirdzniecības grupa vadītājs, aicinot vietējos uzņēmējus domāt arī par eksporta tirgu apgūšanu. Vietējais tirgus ir pārāk mazs, lai nodrošinātu izaugsmei nepieciešamo mērogu, tādēļ uzņēmumiem, kas vēlas attīstīties, agrāk vai vēlāk jāskatās ārpus valsts robežām, domā M.Griķis.
Vēlas būt uzņēmējs
Bērnībā sapņoju kļūt par maizes cepēju, klaunu vai ugunsdzēsēju, atminas M.Griķis. “Ja tā padomā, tad šobrīd zināmā mērā esmu piepildījis visus šos sapņus, jo manā ikdienās darbā ir pa druskai no katras no šīm profesijām. No bērnudārza laikiem man spilgi atmiņā palicis brīdis, kad visiem bērniem bija jāuzzīmē, kas mēs vēlamies kļūt, kad izaugsim lieli. Es ar lielu rūpību uzzīmēju korpulentu vīru, sēžam pie loga ar kājām uz galda, cigāru rokā un skaistu ar salmiem aptītu pudeli turpat līdzās. Audzinātājas gan šādu karjeras izvēli neatbalstīja un lika darbu pārzīmēt, tāpēc mans nākamais zīmējums diemžēl kļuva daudz tradicionālāks - kosmonauts raķetē,” stāsta M.Griķis, kurš pēc vidusskolas beigšanas iestājās Latvijas Universitātes (LU) Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē.
“Lai gan skolā mācījos klasē, kas orientējās uz humanitārajām zinībām, deviņdesmito gadu beigās doma par karjeru biznesā šķita gandrīz vai pašsaprotama. Kļūt par biznesmeni tolaik bija katra jauna vīrieša sapnis. Arī draugu teiktais, ka šajā fakultātē esot visskaistākās meitenes, droši vien nospēlēja savu lomu. Paralēli studijām kā grāmatveža palīgs sāku arī strādāt kādā metālapstrādes uzņēmumā. Šī pieredze man sniedza labu ieskatu uzņēmuma grāmatvedības, dokumentācijas un finanšu virtuvē, taču laika gaitā sapratu, ka pilna laika studijas un darbu apvienot nav viegli. Šī iemesla dēļ, kad uzņēmumā tika veikta kadru restrukturizācija, devos prom un visu savu uzmanību veltīju mācību procesam,” stāsta M.Griķis, neslēpjot, ka, pabeidzot LU un iegūstot uzņēmējdarbības vadības diplomu, viņš diezgan ātri sapratis, ka ar teoriju vien biznesā nepietiks. “Atskārtu, ka potenciāli esmu 23 gadus vecs bezdarbnieks ar augstāko izglītību. Jo kuram gan ir vajadzīgs uzņēmuma vadītājs, kurš tikko iznācis no augstskolas un nav guvis pilnīgi nekādu praktisko pieredzi,” retoriski jautā M.Griķis.
Visu rakstu lasiet 9.decembra žurnālā Dienas Bizness!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
