2023. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija ceturtajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no dažādu koka mēbeļu eksporta.

To liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija). Mēbeļu rūpniecībai Latvijā bija izcila pagātne. Pašlaik šī ir viena no ļoti svarīgām meža produkcijas ražošanas nozarēm, kurā tiek ražotas preces ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Ja daudzās ekonomikas jomās Latvijai būtu jāmācās no Igaunijas pieredzes, tad mēbeļu ražošanā un eksportā Latvijai būtu jāvadās no izcilā Lietuvas piemēra. Vērtējot Lietuvas izcilos panākumus koka mēbeļu eksportā, svarīga daļa no šiem panākumiem attiecas arī uz Latviju. Latvijā ražotais saplāksnis, kokskaidu un kokšķiedru plātnes, kā arī cita meža nozares produkcija ir neaizstājams pamats Lietuvas izcilajiem panākumiem mēbeļu ražošanā un eksportā. XXI gadsimtā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā visām rūpniecības nozarēm bija jādarbojas apstākļos, kad ir brīva preču apmaiņa, kas nozīmē brīvu importa preču konkurenci ar Latvijas ražojumiem. Latvijas mēbeļu rūpniecības lielākais izaicinājums bija izmantot Eiropas Savienības dotās iespējas, lai attīstītu mēbeļu eksportu. Tomēr dažādās mēbeļu grupās Latvijas panākumi ir visai atšķirīgi.

Visu laiku pazīstamākais Latvijas hokejists, leģendārais Helmuts Balderis Sildedzis ir zināms un cienīts arī biznesa vidē, kur šobrīd nodarbojas ar dārzeņu biznesu, būdams dalībnieks uzņēmumos SIA Ezerkauliņi Agro un SIA Ķeizarsils. Gluži tāpat kā sports, arī bizness dod un prasa rūdījumu, uzticēšanos, kā arī mēdz sagādāt vilšanos.

Ikviena gada sākums tradicionāli biznesa vidē iesākas reizē ar pārmaiņām, ko radījušas likumdošanas izmaiņas no 1. janvāra, kā arī atskatu uz aizgājušo gadu, tajā paveikto. Teju visos topos starp 2023. gada notikumiem dominē basketbols un hokejs. Redakcijā nolēmām pievērsties kādam no šo sporta veidu pārstāvjiem, kurš bijis vienlīdz sekmīgs kā sporta, tā biznesa laukumā, tāpēc uz sarunu aicinājām Latvijas hokeja leģendu Helmutu Balderi Sildedzi.

Vai sekojat līdzi tam, kas notiek hokeja laukumos?

Protams, sekoju gan atsevišķu hokejistu gaitām profesionālās līgās, gan arī Latvijas izlašu spēlēm. 2023. gada pasaules čempionāta bronzas medaļa tik mazai valstij, kāda ir Latvija, ir milzīgs sasniegums. Šī panākuma atslēga ir meklējama komandas saliedētībā, pašaizliedzībā jebkurā spēles situācijā, profesionālā treneru darbā, ko ledus laukumā realizēja spēlētāji, turklāt, iespējams, visbūtiskāk ir spēlēt, līdz atskan finālsvilpe. Tieši pēdējais faktors izvilka spēli gan mačā par pasaules čempionāta bronzu, gan pēdējo Rīgas apakšgrupas spēli pret Šveici un arīdzan pret Čehiju. Šajos mačos Latvijas izlase parādīja raksturu, nepiekāpību, kas galu galā tika atalgota ar uzvarām. Vēl vairāk - šīs spēles var kalpot un būs labs piemērs jaunajiem hokejistiem.

27 Eiropas Parlamenta (ED) deputāti aicinājuši ASV tirdzniecības gigantu «Amazon» vairs nepārdot preces ar PSRS simboliku.

Lietuvas EP deputāta Antana Guogas ierosināto vēstuli «Amazon» vadītājam Džefam Bezosam parakstījuši EP deputāti no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Nīderlandes, Vācijas, Horvātijas, Lielbritānijas, Slovākijas, Somijas, Portugāles, Ungārijas un Spānijas, un starp viņiem ir visu EP frakciju pārstāvji.

Vēstulē EP deputāti uzsvēruši, ka nosoda totalitāro režīmu - nacistu vai komunistu - simboliku izmantošanu, jo šie režīmi «sistemātiski pārkāpa cilvēktiesības, apspieda brīvību un demokrātiju».

«Kopējais padomju režīma upuru skaits aplēsts uz vairāk nekā 60 miljoniem. Vairāk nekā desmit miljoni cilvēku tika nosūtīti uz darba nometnēm Sibīrijā, kur nācās izturēt necilvēcīgus dzīves apstākļus, piespiedu darbu, badu un fizisku vardarbību. Padomju režīma asiņainā darbība, terors un necilvēcīgums skāra gandrīz katru ģimeni bijušajās okupētajās valstīs. Šīs darbības traģiskās sekas ir jūtams vēl šodien,» norādīts vēstulē.

Kad citreiz, ja ne tagad domāt par Latvijas ekonomiskās attīstības modeli? Šis ir ne tikai simtgades gads, bet arī gads, kurā skaidri redzējām, cik nedrošs var būt mūsu izvēlētais ceļš.

Pēkšņi uzzinājām, ka ekonomikas modelis, ko uzskatījām par «finanšu pakalpojumu eksportu», citur izskatās kā netīrās naudas atmazgāšana. Ko tālāk? Vai neesam kaut ko neatgriezeniski zaudējuši, mētājoties no viena modeļa uz otru? Mēģināšu mazliet vispārināti un mazliet spekulatīvi rast atbildes uz šiem jautājumiem, balstoties kā uz mūsu pagātni, tā arī citu valstu pieredzi.

Sāksim no paša sākuma: uz ko sākotnēji balstījās Latvijas valsts tautsaimniecība?

Sākums – starpkaru periods

Pats sākums, liekas, bija no nekā. Pēc Pirmā pasaules kara visa industrija bija zudusi – evakuēta uz Krieviju bez cerības, ka varētu atgriezties. Tomēr šis nulles punkta stāsts ir tikai šķietamība. Patiesībā Latvija tolaik bija daudz labākās pozīcijās, nekā 1991. gadā atgūstot neatkarību.

Latvijas lauksaimnieku audzēto kviešu eksports sagādā trīskārt lielākus ienākumus nekā viss Latvijas dzelzceļš.

PSRS laikā Latvijai tika noteikta precīza un nepārkāpjama lauksaimniecības specializācija. PSRS galvenokārt Kanādā iepirka lopbarības graudus. No iepirktajiem graudiem aptuveni 2 miljoni tonnu tika piegādāti Latvijas lauksaimniecības uzņēmumiem (kolhoziem un padomju saimniecībām), kuriem ar šo lopbarību bija jānodrošina piena un gaļas ražošana PSRS centrālo reģionu vajadzībām.

Igaunija nodrošināja piena un gaļas produktu piegādes mūsdienu Sanktpēterburgai (tolaik Ļeņingradai), bet Latvijas uzdevums bija ar piena un gaļas produktiem apgādāt Maskavu. Plāns bija jāpilda pat tad, ja nepietika piena un gaļas preču vietējai apgādei. Latvija bija ievērojams gaļas ražotājs PSRS līmenī, bet uz vietas laba gaļa 20.gs. 70. gadu beigās nebija nopērkama. Šāda specializācija neņēma vērā Latvijas klimatiskos un ģeogrāfiskos apstākļus. Pēc PSRS sabrukuma notika lauksaimniecības privatizācija un Latvija atjaunoja klimatam un ģeogrāfiskajiem apstākļiem atbilstošu lauksaimniecības specializāciju. Tas bija vispirms.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild SIA Norde vadītājs Dainis Bremze. Norde ir uzņēmums ar 100% privātu kapitālu. Īpašnieki - Dainis, Didzis un Gints Bremzes. Norde uzsākusi visa autocentra totālu rekonstrukciju, nepārtraucot ikdienas darbu, lai no 1. aprīļa sāktu strādāt pēc Nissan jaunā pasaules koncepta. «Tās būs lielas un ļoti modernas, tehnoloģijām piesātinātas un vizuālas pārmaiņas gan pircējiem, gan servisa apmeklētājiem,» sola D. Bremze.

Latvijas izglītības sistēma ir vai nu pirmajā, vai pēdējā vietā dažādos parametros, kurus pēta OECD, salīdzinot dažādu valstu izglītības sistēmas, un secinājums ir, ka tā ir neefektīva.

Mums ir lielākie kapitālieguldījumi, mazākās klases, zemākais skolotāju atalgojums un lielākais skolotāju skaits uz izglītojamo.

Esam neefektīvi uz citu fona

Tērējam mazāk uz vienu izglītojamo nekā vidēji OECD pētījuma valstīs. Līdzīgi kā lietuvieši, bet mazāk nekā igauņi un krietni mazāk nekā vācieši. Viena no acīmredzamām kļūmēm ir kārtējo vai bāzes izdevumu un kapitālizdevumu attiecība. Proti, Latvijā kapitālizdevumiem izglītībai tērē divas reizes vairāk naudas nekā Vācijā un trīs reizes vairāk nekā Lietuvā. OECD piedāvā 2019. gada datus salīdzinājumam.

Atbilstoši Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem bruto kapitālieguldījumi materiālajos pamatlīdzekļos izglītības budžeta iestādēs 2021. gadā bija 114 miljoni eiro, kas ir par pieciem miljoniem vairāk nekā 2019. gadā un divas reizes vairāk nekā 2017. gadā. No 114 miljoniem 85 miljoni ir bruto kapitālieguldījumi esošajās ēkās un konstrukcijās, ēku būvniecībā un pārbūvē. Mēs būvējam un remontējam trīs reizes brašāk nekā lietuvieši, bet lielīties ar labākām skolnieku sekmēm nevaram. OECD sniedz arī izglītības finansējuma kopējo izmaiņu indeksu un Latvijā tas ir sarūkošs, rēķinot pret 2015. gadu, turpretī Igaunija izglītības finansējumu audzē. Toties kapitālieguldījumu apjoms Latvijā aug no gada uz gadu!

Dalītā īpašuma izbeigšanai politiķi izvēlas potenciālajiem vēlētājiem tīkamākos risinājumus, kas kopumā neļaus sasniegt Krišjāņa Kariņa vadītās valdības deklarācijā ierakstīto.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērinātu advokātu biroja iLaw partneris un biedrības Zemes reformas komiteja pārstāvis Normunds Šlitke. Viņaprāt, politiķu vēlme atrisināt dalītā īpašuma dēļ radušos sarežģījumus, kur zeme pieder vienam īpašniekam, bet māja (dzīvokļi) citiem, ir apsveicama, taču risinājums, ko atbalstīja Saeimas vairākums, te nepalīdzēs. Gluži pretēji, izstrādātie likuma grozījumi, kam it kā būtu jārisina pārlieku ieilgusī dalītā īpašuma problēma, to nemaz risina, bet vēl vairāk sarežģīs visu pušu attiecības.

Papildus tam ir noteikta neadekvāti zema atlīdzība par zemes lietošanu, ko Satversmes tiesa jau vairākkārt ir atzinusi par neatbilstošu un ekonomiski nepamatotu. Vienlaikus likumdevējs nav pateicis, kādas zemes īpašnieka tiesības ar šo tiek nodotas būves īpašniekam un kuras savas tiesības zemes īpašnieks zaudē. Šos likuma grozījumus par brāķi atzinis pat Saeimas Juridiskais birojs. Taču politiskais populisms atkal ir guvis virsroku, pateicoties nākamgad gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, kad katrs politiķis ir gatavs nospodrināt savus uzplečus uz tautas uzticības rēķina, kārtējo reizi devalvējot valsts pamatlikumu un ignorējot tajā nostiprinātās pamattiesības.

«Tieši Gaida Bērziņa laikā tika uzbūvēta šī «administratoru pūlu» sistēma, radās šīs administratoru apvienības, kas garantēja, ka parādnieks var tikt pie «pareizā» administratora, kas akceptēs kaut kādas «kreisās» ārpusbilances saistības, kas palielinās kopējo parādu un līdz ar to samazinās bankas iespējas saņemt atpakaļ savu naudu,» saka AS West Kredit valdes priekšsēdētājs Sergejs Maļikovs

Pēc notikušās advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavības no visām pusēm tagad dzirdam stāstus, kas sākas apmēram tā «advokātu aprindās visi sen jau zināja». Varbūt jūs arī varat pastāstīt, ko «visi sen jau zina» jūsu aprindās?

Pastāstīšu kaut ko tādu, ko jūs neatradīsiet ne Google, ne Delfi, ne pietiek.com. Kreditēšanas nozarē darbojos apmēram no 1998.gada. Bet kāpēc es ar to vispār sāku nodarboties? Tāpēc, ka es pirms tam lielu naudu pazaudēju Capital Bank. Krievijas 1998.gada krīze skāra arī vairākas Latvijas bankas – bankrotēja Rīgas komercbanka un arī Capital Bank, kas atradās Brīvības ielā. Tad es pazaudēju 1 miljonu dolāru, kas tolaik bija ļoti daudz un arī tagad nav maz. Un zināt, kas bija bankas administrators? Jūs gan jau tajā laikā noteikti nebijāt dzirdējuši pat tādus vārdus kā «administrācija» un «likvidācija». Bankas likvidators tātad bija Ilmārs Krūms. Un zināt, kas viņam palīdzēja, skraidīja un pienesa papīrus? Gaidis Bērziņš un Lauris Liepa.

Būvniecības nozari uzraugošā Ekonomikas ministrija (EM) pauž bažas par padomju laikā būvēto sērijveida daudzdzīvokļu namu nesošo konstrukciju un paneļus savienojošo elementu stiprību, - svētdien vēstīja LNT TOP10.

Lielai daļai tipveida ēku normatīvais kalpošanas beigu termiņš pienāks pēc 10 vai 15 gadiem, taču vēl ātrāk - jau pēc viena gada - ieteicamā drošā ekspluatācija beigsies 464. sērijas dzīvokļiem.

EM apzinoties, ka potenciāli lielākie riski šobrīd ar nesošajām konstrukcijām varētu būt 464. sērijas namiem, tāpēc tuvāko piecu mēnešu laikā izlases veidā 464. sērijas desmit ēkām tiks veikta tehniskā stāvokļa padziļinātā izpēte. Iepirkuma konkursa uzvarētājam, ko noskaidros līdz jūnijam, būs uzdevums veikt nesošo konstrukciju, to mezglu un starpstāvu pārseguma plātņu stiprības pārbaudi, kā arī novērtēt ārsienu paneļu un to šuvju tehnisko stāvokli.

Ja iedzīvotājiem būtu pienākums ielaist būvinženierus savos dzīvokļos, patiesi slikta aina jau tagad - 15 gadus pirms ekspluatācijas beigām, atklātos arī 602. sērijas deviņstāvu mājās,- LNT TOP10 stāstīja ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV LV). Dzīvokļos masveidā patvaļīgi veiktas pārbūves nesošajās sienās - izveidotas jaunas durvju ailes, arkas un uzbūvētas starpsienas, kas ar smagumu spiež uz apakšējiem stāviem.

Šodien interneta vietnē kgb.arhivi.lv publiskota daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb tā dēvētajiem čekas maisiem.

Publiskoto dokumentu vidū ir aģentūras alfabētiskā un statistiskā kartotēka, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, VDK darbinieku telefongrāmatas, kuras satur informāciju par VDK štata darbiniekiem, un arhīvā pieejamie Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas apraksti.

Šogad publicējamās dokumentu grupas pieejamas Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) tīmekļvietnē, kurai var piekļūt no LNA centrālās mājas lapas www.arhivi.gov.lv sadaļas Aktualitātes vai sadaļas Virtuālās izstādes un digitālie resursi. Speciālās digitālo resursu vietnes adrese ir kgb.arhivi.lv.

Pirmie bijušās VDK dokumenti ir pieejami attēlu veidā un nav iespējama to meklēšana vai cita tamlīdzīga apstrāde. Piemēram, VDK ziņotāju kartītes aplūkojamas alfabētiskā kārtībā attēlu veidā, tās savulaik aizpildītas rokrakstā, krievu valodā un tajās atrodams visai maz informācijas - ziņotāja vārds, uzvārds, segvārds, atsevišķi personas dati, atbidīgā VDK nodaļa u.tml., bet nav informācijas par reālo ziņotāja darbību.

Ja pirms 30 gadiem Latvijā sākās jauna ēra, kurā notika pāreja no sociālistiskās uz kapitālistisko saimniekošanu, tad pašlaik Covid-19 pandēmija piespiedīs mainīties visu pasauli, tostarp arī šeit dzīvojošos un strādājošos.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta bijušais Ministru prezidents (1993–1994), valsts reformu ministrs (1992–1993) un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs (1995–1996), pašlaik uzņēmējs nekustamo īpašumu, būvniecības un IT sektorā Māris Gailis.

Viņaprāt, vislielākā nozīme gan pēdējos 30 gados pārdzīvotajam, gan arī nākotnē būs pareizai situācijas izpratnei, zināšanām un adekvātiem politiskajiem lēmumiem.

Fragments no intervijas

Vai pašreizējo situāciju var salīdzināt ar 1991. gadu, kad Latvijā un visā Austrumeiropā sākās jauna ēra?

Savā ziņā 1991. gads, 2020. un jo īpaši 2021. gads ir līdzīgi ar jaunām vēsmām un cilvēku, sabiedrības, valstu pielāgošanos jaunajai dzīves realitātei. Proti, 1991. gadā tā, kā dzīvojām līdz 1989. gadam, vairs nevarējām, un arī pašlaik, 2021. gadā, vairs nevaram dzīvot tā, kā dzīvojām 2019. gadā. Jā, 1991. gads Latvijā bija trauksmains ar barikādēm janvārī, puču Maskavā augustā un arī neatkarīgās Latvijas atzīšanu de iure, vienlaikus bija ļoti svarīgi jautājumi par to, kā tālāk dzīvosim, jo īpaši, ja visa saimnieciskā dzīve Latvijā tobrīd bija cieši sasieta ar pārējām PSRS republikām. Vairums Latvijā tobrīd izvietotās rūpniecības ar saviem izstrādājumiem apgādāja citas padomju republikas un no tām arī saņēma ražošanai nepieciešamās izejvielas. Tikai retajam tā laika ražošanas uzņēmumam bija tieša izeja uz ārvalstīm, jo ar eksporta jautājumiem PSRS nodarbojās tikai Maskavā.

VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) sadarbībā ar Latvijas Nacionālo arhīvu un LR Kultūras ministriju ir sagatavojusi Latvijas Nacionālā arhīva attīstības koncepciju par ēkas atjaunošanas darbiem - Rīgā, Skandu ielā 14.

Kopumā Latvijas Nacionālajā arhīvā, funkcionālo un teritoriālo struktūrvienību statusā, ir apvienoti 15 valsts arhīvi. Skandu ielā 14 vien tiek uzglabāti aptuveni 1,5 miljoni dažādu dokumentu, ēka šobrīd ir minimāli apgūta. Plānotā energoefektivitātes projekta rezultātā tiks izmantots konkrētā nekustamā īpašuma attīstības potenciāls, ļaujot tajā pakāpeniski izveidot Latvijas Nacionālā arhīva Rīgas reģiona centru.

VNĪ 2018.gada beigās noslēdza sadarbības līgumu ar Centrālo finanšu un līgumu aģentūru (CFLA) par ES struktūrfondu finansējuma piesaisti projekta īstenošanai. 85% ir Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējums, 15% ir Valsts budžeta līdzfinansējums - kopējais projekta budžets ir 3,5 miljoni eiro. Iepirkumā par energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu veikšanu piedalījās četri pretendenti, par uzvarētāju atzīta SIA LC būve, kuras piedāvātā līgumcena ir 2,7 miljoni eiro bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN).

Pirms 35 gadiem mēs spējām vienoties kopīgam mērķim - brīvai, neatkarīgai Latvijai -, un esmu pārliecināts, ka arī šodien mēs to spējam, apsveikumā Latvijas Neatkarības atjaunošanas gadadienā uzsver Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

Rīgas pils saimnieks norāda, ka 1990.gada 4.maijā ar violetiem un baltiem ceriņu pušķiem rokās lepni un cerību pilni cilvēki pie Augstākās Padomes ēkas Vecrīgā sagaidīja deputātus, kuru pārliecinošais vairākums bija nobalsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Viņš klāsta, ka tolaik aiz Augstākās Padomes stāvēja Latvijas patrioti, kas bija parādījuši, ka grib lemt un darīt paši, grib runāt latviski un kopt savu kultūru, grib redzēt patiesību, nevis piecgades plānus. Valsts prezidents akcentē, ka patrioti gribēja celt Latviju, nevis stutēt trūdošu impēriju. Rinkēvičs pateicas ikvienam, kas 35 gadu laikā sargājis, veidojis un patiesi mīlējis Latviju.

VAS "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) vadībā tiek izstrādāts būvprojekts Latvijas Nacionālā arhīva ēkas Skandu ielā 14, Rīgā energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu veikšanai. Maijā plānots uzsākt būvdarbus.

Projekta rezultātā tiks panākts 50% siltumenerģijas ietaupījums, kā arī nodrošināti darbiniekiem un apmeklētājiem patīkami darba apstākļi. Vienlaikus tiks atjaunots ēkas fasādes krāsojums, kas uzlabos ēkas vizuālo izskatu, ļaujot ēkai labāk iekļauties esošajā pilsētvidē, informē VNĪ valdes loceklis Jānis Ivanovskis-Pigits.

Projekta ietvaros notiks ventilācijas sistēmas pārbūve arhīva telpās, jumta seguma papildus siltināšana, ārdurvju nomaiņa, metāla vārtu maiņa pret paceļamajiem sekcijveida vārtiem, apkures sistēmas pārbūve, fasādes logu maiņa, cokola siltināšana, tajā skaitā lietus ūdens novadapmales izbūve pa ēkas perimetru, mikroklimata sistēmas ierīkošana pārbūvētajām ventilācijas un apkures sistēmām, pandusa ierīkošana piekļuvei cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kā arī fasādes krāsojuma atjaunošana un pasīvās zibensaizsardzības sistēmas ierīkošana.

Lai arī koksni pašlaik visvairāk izmanto tieši ēku būvniecībā un apdarē, kā arī mēbeļu un papīra ražošanā, tomēr perspektīvā tiks izstrādāti jauni produkti no koksnes, tostarp kompozītmateriāli, vēl jo vairāk – jau pašlaik ir izgatavots satelīts no bērza saplākšņa un top izolācijas materiāls, kurā naftas produktus aizstās koksne.

To, ka kokam joprojām ir liels, neizmantots potenciāls, atzīst arī biedrības Zaļās mājas valdes loceklis Kristaps Ceplis. Viņš norāda, ka koks vēsturiski ir izmantots gan māju (ēku), gan arī peldlīdzekļu (laivu, kuģu) būvniecībā, mēbeļu (galdu, krēslu, skapju) ražošanai, vēlāk, attīstoties koksnes ķīmijai, arī papīra izgatavošanai, taču vēl ir daudz pilnībā neizmantotu iespēju.

“Daudziem šķiet, ka neko vairāk no koka izgatavot nav iespējams, tomēr jaunākās tehnoloģijas jau pašlaik ļauj radīt kompozītmateriālus, kur koka vājākās īpašības tiek būtiski uzlabotas, radot materiālu ar daudz augstāku izturību,” uzsver K. Ceplis. Viņš norāda, ka ES Zaļā kursa bioekonomikas perspektīvā ļoti lielas iespējas paveras tieši koksnes ķīmijas segmentā.

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Apstrādes rūpniecība pēdējos gados demonstrējusi labu izaugsmi, un viena no nozarēm, kas to sekmējusi, ir automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošana. Vēl vairāk - autobūves nozare šogad augusi visstraujāk, un līdzšinējie investīciju plāni liek cerēt uz strauju izaugsmi arī nākotnē, prognozē Latvijas Bankas ekonomiste Agnese Rutkovska.

Šī ziņa daudzos skeptiķos izraisa vismaz smīnu, ja ne skaļus smieklus, – kopš kura laika Latvija ražo automobiļus? Šķiet, vidējam latvietim pašmāju automobiļu ražošana asociējas tikai ar padomju laikā ražotajiem mikroautobusiem «Latvija» un pastāv uzskats, ka nedz pirms tam, nedz pēc nozare nav eksistējusi un vairs neeksistē. Tomēr tā nebūt nav, viņa uzsver.

Latvijai un latviešiem (dažu interesantu faktu dēļ paplašināšu stāstu arī izcelsmes virzienā) ir saistība ar automobiļu ražošanu teju kopš autobūves pirmsākumiem, tādēļ, pirms aplūkojam nozares sniegumu pēdējās desmitgadēs, nedaudz ielūkosimies vēsturē. To palīdzēs atklāt Rīgas Motormuzeja informācija, Edvīna Liepiņa un Andra Biedriņa grāmata «Rīgas auto» un citi avoti, saka eksperte.

Krievija neatlaidīgi īsteno savu izstrādāto stratēģiju – eksporta un importa kravas pārkraut savās ostās, savukārt Baltijas valstu ostas atstāt «sausā», pašreizējo tranzītkravu apjomu ostās pēc gadiem varēs uzskatīt par laimi.

To intervijā stāsta Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas valdes priekšsēdētājs, Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs.

Viņš atzīst, ka ekonomisko situāciju Latvijā ietekmēs ne tikai iekšpolitiskie lēmumi, bet arī ārvalstīs nolemtais, jo īpaši attiecībā uz tranzītbiznesu.

Fragments no intervijas

Pērn kravu apgrozījums Latvijas ostās bija lielāks nekā 2017. gadā. Vai šī tendence saglabāsies arī šogad?

Neredzu objektīvu pamatu kravu pieaugumam ostās, kaut arī to var koriģēt jau konkrētu eksporta produktu pasaules tirgus cenas un jo īpaši Krievijas ostu kapacitāte, infrastruktūras remontdarbi. Jā, 2018. gadā visās lielajās ostās ir kravu apjoma pieaugums, kas vairāk ir savdabīgs izņēmums nekā likumsakarība. Ogļu apjomi Latvijas ostās pērn bija tāpēc, ka Krievijai savās ostās nebija kapacitātes tik daudz tās pārkraut un arī pasaules tirgus cenas veicināja to piegādes. Jāņem vērā, ka lielākā daļa kravu ir tranzīts no citām valstīm - pārsvarā no Latvijas austrumiem, un loģiski, ka tās ir Krievijas kravas. Latvijai nav pamata perspektīvā cerēt uz Krievijas izcelsmes kravām savās ostās. Ir skaidri jāapzinās, ka šīs valsts kravu apjomi mūsu ostās saruks. Proti, savulaik Krievijā vēl prezidenta Borisa Jeļcina laikā – 90. gadu vidū – tika pieņemta Krievijas flotes atdzimšanas stratēģija, kurā atsevišķa sadaļa bija atvēlēta ostu modernizācijai, attīstības koncepcija, kas paredzēja – šīs valsts kravas orientēsies uz savas valsts ostām. Šī stratēģiskā lēmuma īstenošana tika turpināta arī prezidenta Vladimira Putina laikā. Tādējādi kaimiņvalsts transporta stratēģijā Baltijas valstīm bija atvēlēta baltā plankuma loma – mūsu ostās Krievijas kravu nebūs. Vēlāk, pēc notikumiem Ukrainā, Krievija cenšas atteikties no importa – eksporta kravu pārkraušanas arī Ukrainas ostās. Protams, šo politisko uzstādījumu Krievija nav pilnībā izpildījusi, jo pieprasījums pēc kravu apstrādes Krievijas ostās joprojām pārsniedz piedāvājumu. Ir vēl kāds aspekts – Latvija ir ES dalībvalsts, bet Krievijai ar ES joprojām ir sankciju (liegumu) karš kopš 2014. gada augusta par konkrētu produktu piegādēm, tas arī ietekmē Krievijas un ES tirdzniecību, kas tikai vēl vairāk samazina nepieciešamību izmantot kravu pārkraušanai Latvijas ostas. Jāņem vērā, ka pavisam nesen bija ziņa par to, ka Ļeņingradas apgabala un Krievijas valdība parakstīja dokumentu, kas paredz Somu jūras līcī līdz 2022. gada nogalei izveidot ostu ar pārkraušanas jaudu 70 milj. t gadā. Labi, Krievijā varbūt arī šo 1,2 miljardu eiro vērto projektu neīstenos noteiktajos četros gados, bet piecos vai sešos gados noteikti. Tādējādi, piemēram, 2025. gadā līdzās lielajām Sanktpēterburgas, Primorskas un Ustjlugas ostām strādās vēl viena (780 ha platībā) ar jaudu, kas ir vairāk, nekā visas ostas Latvijā pārkrāva 2018. gadā. Raugoties no pašreizējām pozīcijām, tas nozīmē, ka pēc 2024. gada Baltijas valstu ostas lielā mērā būs «atbrīvotas» no Krievijas kravām. Tad Latvijā 2018. gadā pārkrauto Krievijas kravu apjomi šķitīs kā pasaka. Ir tikai viens nezināmais. Ja Krievijas ekonomika attīstās ar dinamiku 7-8% gadā, tad šīs valsts ostas nespēs nodrošināt visu kravu pārkraušanu, kam šāda scenārija gadījumā būtu jāpieaug aptuveni par 14–16%. Tikai šāda scenārija gadījumā būs nepieciešamība pēc Latvijas dzelzceļa, autotransporta un ostas termināļu pakalpojumiem. Taču jebkurā situācijā Baltijas valstu ostu termināļu vidū konkurence par kravām tikai pieaugs.

Saeima šodien galīgajā lasījumā pieņēma likumu "Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā", kas nosaka, ka totalitāros režīmus slavinoši objekti būs jādemontē līdz 15.novembrim.

Par likumu nobalsoja 61 deputāts, bet pret bija 19.

Deputāti noraidīja priekšlikumus par šo objektu agrāku nojaukšanu augustā vai septembrī. Iepriekš Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā Rīgas pilsētas izpilddirektora padomnieks Māris Knoks pauda nostāju - ņemot vērā padomju pieminekļa Pārdaugavā izmērus, jau iekļauties termiņā līdz 15.novembrim pašvaldībai būs izaicinājums.

Likumā noteikta Uzvaras parkā esošā pieminekļa nojaukšana. Tā pazemes daļas demontāža būs jāveic līdz 2023.gada 30.jūnijam.

Pārējos demontējamos objektus līdz 31.jūlijam noteiks Ministru kabinets.

Demontāžas veikšana būs pašvaldības pienākums, kuras teritorijā objekts atrodas. Plānots, ka demontāžu primāri finansēs no fizisko un juridisko personu ziedotajiem finanšu līdzekļiem, ja tādi ir. Pārējos nepieciešamos līdzekļus finansēs vienādā apmērā no valsts un attiecīgās pašvaldības budžeta līdzekļiem.

Modē tagad priecāties, ka vairs nebūs skaidras naudas. Valsts un tauta Veidenbauma dzejas noskaņās «dzīvos dzīvi tikumīgi, bērnus radīs likumīgi».

Proti, mūs, latviešus, nomoka tieksme «uz saulaino tāli». Jau kopš 1905. gada. Iespējams, viss nav gluži tik poētiski kā Plūdonim, tomēr lietas palēnām notiek. Mūsu senči, durkļiem stutēdami mazo Šveices spiegu un lielo proletariāta cīņu, 1917. gadā iesāka to, no kā netiekam vaļā. Varam kā Rainis 1920. gadā – rakstīt dzeju un balotēties Saeimā, varam kā 1947. gadā – sūroties par likteni un Sibīrijas salu, varam kā šodien – kļūt par prezidentu un šaustīt savu tautu par pašnodevību. Nekas no tā neglābj – saulainā tāle mūs piemeklē gluži kā karma. Tomēr notiekošajā ir loģika. Man šķiet, ka Latvijā patiešām nicina naudu un cilvēkus, kas to nopelna. Tas ir mūsu nelaimju pamatos.

Administratīvā apgabaltiesa piektdien no jauna sāks skatīt lietu par Valsts ieņēmuma dienesta (VID) pieteicējam noteikto kapitāla pieauguma nodokli nekustamā īpašuma pārdošanas gadījumā.

Iepriekš vēstīts, ka Augstākā tiesa 2020.gada 10.novembrī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, un nododot to atkārtotai izskatīšanai.

Tiesā skaidroja, ka VID minēto kapitāla pieauguma nodokli aprēķināja tāpēc, ka, pārdodot nekustamo īpašumu, uz pieteicēju nebija attiecināmi izņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas pienākuma, tostarp gadījums, kad nekustamajam īpašumam ir jābūt nodokļa maksātāja īpašumā vismaz 60 mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas dienai, un nodokļa maksātājam ir jābūt deklarētam šajā īpašumā vismaz 12 mēnešus pēc kārtas minētajā 60 mēnešu periodā.

Attiecībā uz kapitāla pieauguma noteikšanu Senāts spriedumā vispārīgi piekrita VID, ka konkrētajā lietā ēku vērtības noteikšanai būtu piemērojama likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11.9panta pirmā daļa, jo lietā ir pirkuma līgums un tajā ir norādīta ēku iegādes cena.

Vācijas sporta apģērbu, apavu un aprīkojuma ražotājs «Adidas» no piedāvājuma mājaslapā izņēmis kreklu ar Padomju Savienības simboliku.

Lietuvas diplomāti pauduši izbrīnu par Vācijas sporta apģērbu, apavu un aprīkojuma ražotāja «Adidas» piedāvājumu iegādāties krekliņu, ko rotā uzraksts «USSR» un bijušās Padomju Savienības simbolika.

«Joprojām gadās saskarties ar impēriskās nostalģijas izpausmēm, bet no slavenās «Adidas» puses tas ir mazliet negaidīti,» sociālajā tīklā «Twitter» raksta Lietuvas Ārlietu ministrijas stratēģiskās komunikācijas grupa, daloties ar attēlu, kurā redzas pazīstamā ražotāja piedāvājums.

Šo ierakstu retvītojis ārlietu ministrs Lins Linkevičs.

Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks (V) interesējas, vai «Adidas» piedāvās abģērbu ar nacistiskās Vācijas simboliem.

Tuvāko gadu laikā zivrūpniecība Latvijā apgrozījuma un arī nodarbināto skaita pieaugumā varētu piedzīvot būtisku uzrāvienu, tomēr iepriekšējos gados valdības piekoptās politikas rezultāts ir ražošanas apjomu stagnācija, jo trūkst darbaspēka.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents un SIA Karavela attīstības direktors Jānis Endele.

Viņaprāt, Latvijas valsts uzdevumam būtu jābūt radīt tādus nosacījumus, lai varētu uz mūsu valsti pārcelt ražošanas līnijas no konkurentu ražošanas uzņēmumiem, tādējādi veicinot kopējo nozares izaugsmi un pienesumu ekonomikai.

Fragments no intervijas

Kas ir Latvijas zivrūpniecības stiprās un vājās puses?

Savulaik Latvijas valdība atšķirībā no Igaunijas nespēja vienoties ar tā laika Ukrainas valdību par vienādiem muitas nodokļiem un noteikumiem zivju produkcijai. Rezultātā Igaunijas zivrūpnieki pazaudēja konkurenci no Latvijas uzņēmējiem, jo tie ar muitas barjeru vienkārši netika ielaisti tirgū. Latvijas zivrūpniekiem tolaik nācās saspiesties un meklēt papildu realizācijas iespējas tajā pašā Krievijā un citās valstīs. Savukārt, iestājoties Eiropas Savienībā 2004. gadā, nosacījumi izlīdzinājās, un aptuveni gada laikā ziemeļu kaimiņvalsts zivrūpnieki, kuri bija atraduši no brīvā tirgus konkurences un baudīja samazinātās konkurences augļus, vienkārši bankrotēja. Iespējams, situācija būtu citāda, ja šādos apstākļos esošie ražotāji bruņotos – gatavotos konkurences cīņai. Rezultātā pašlaik Igaunijā nav neviena vērā ņemama zivju pārstrādes uzņēmuma, kurš ražotu konservus, bet ir ļoti spēcīga zivju filetēšana un saldēto zivju produktu ražošana. Savukārt Lietuvā, kurā PSRS laikos īsti spēcīgu zivju pārstrādes uzņēmumu nebija, ir attīstījusies ļoti spēcīga tā dēvētā zivju kulinārijas produktu ražošana. Latvija ir zivju konservu, jo īpaši šprotu, ražošanas lielvalsts, bet vismaz pagaidām nav spēcīgu zivju kulinārijas, filetēšanas un saldēto zivju produktu ražotāju, kaut arī šajā segmentā sekmīgi darbojas ļoti daudz nelielu ražotāju.

Aprīlis Rīgas Motormuzejam (RMM) ir īpašs mēnesis, jo pirms 30 gadiem, 1989.gada 22. aprīlī īstenojās seno spēkratu kolekcionāru un entuziastu sapnis par savu mājvietu – svinīgā ceremonijā, klātesot simtiem cilvēku, tika atklāts motormuzejs.

Ideja par seno spēkratu muzeju Latvijā dzima jau 20. gadsimta septiņdesmitajos gados, kad neliela entuziastu grupa – Latvijas Antīko automobiļu klubs - iedibināja tam laikam vēl nebijušu kustību – seno spēkratu salidojumus un rallijus. Šie pasākumi pulcēja ne tikai seno spēkratu īpašniekus, bet arī skatītāju tūkstošus.

Muzeja ēka ir modernās arhitektūras piemineklis, tās fasādes daļa uzrunā kā stilizēta Rolls Royce markas automobiļa radiatora maska.

2016. gadā pēc trīs gadus ilgas rekonstrukcijas muzejs tika atvērts jaunā veidolā. Muzeja trijos stāvos izvietoti vairāk nekā simts automobiļi un motocikli, vairāki desmiti interaktīvo stendu, rotaļu zona bērniem, kafejnīca un konferenču zāle 200 personām.