Pēc cīņas ar dūrēm vairs nevicinās, tāpēc nav nozīmes prātot, vai eiro ieviešana Latvijā pašlaik bija vai nebija vajadzīga. Tagad ir vērts reāli paskatīties uz faktiem un apkopot ieguvumus un riskus nākotnei.
Pēc būtības eiro Latvijas ekonomikai nav nekas jauns – jau kopš 2005. gada, kad lats tika atsaistīts no tā saucamā SDR valūtu groza un pēc fiksēta kursa piesaistīts eiro, lats faktiski bija eiro kopija. Tagad, kad eiro jau dažas dienas kļuvis par oficiālu maksāšanas līdzekli arī Latvijā, vislielākais stress, šķiet, ir tirgotājiem, kam vēl kādu laiku būs jātiek galā paralēli ar divām valūtām – eiro un latu. Turklāt daļa iedzīvotāju veikalus izmanto kā naudas mainīšanas punktu, norēķinoties, piemēram, par vienu pamelo ar 100 latu banknoti. Labi, ja vēl ne viltotu. Cilvēkiem ir neliels psiholoģisks šoks, kad ierastās cenas, piemēram, par benzīnu, kļuvušas par kādiem 30–40% augstākas, līdz apziņā ataust – tas taču eiro... Taču citādi pat ar eiro ieviešanu saistītie finanšu ļaudis atzīst, ka viss noticis mierīgāk, nekā gaidīts.
Protams, viens otrs kāzuss jau vēl būs, ņemot vērā, ka vēl ir pēcsvētku laiks un ne visi ir atgriezušies skarbajā ikdienā un iešūpojušies darbā. Tirgotājiem nācās investēt papildu tehniskajā aprīkojumā, un šīs izmaksas agri vai vēlu parādīsies preču un pakalpojumu cenās. Grāmatvežiem ir un būs ko rauties, un arī eksportētājiem tie ieguvumi – kā nu kuram. Izdevumu par valūtu konvertāciju vairs nebūs tiem, kuriem darījumi notiek ar eirozonas valstīm, bet tiem, kam bizness vairāk ar dolāriem vai, piemēram, sterliņu mārciņām saistīts, nekādu būtisku izmaiņu nebūs. Uz tā fona minētie ieguvumi kā vieglāka cenu salīdzināšana un iespēja ceļot pa Eiropu bez valūtas maiņas, nešķiet nemaz tik lieli.
Skatoties plašāk, protams, jauki, ka Latvija kļuvusi par vienas no pasaules spēcīgākās ekonomiskās savienības – eirozonas – dalībvalsti, kas daļai iedzīvotāju kalpo kā politisko baiļu mīkstinošs faktors no Krievijas. Labi valsts ekonomikai kopumā, labi tūrismam, bet der atcerēties, ka ar pievienošanos eirozonai saistīti arī pienākumi. Būs jāievēro stingrie Māstrihtas kritēriji, jātur grožos inflācija, kas var izrādīties rūgts kumoss, ja valsts ekonomiku atkal gribēsies paātrināt. Pretēji Valda Dombrovska valdības rožaini zīmētajām ainām, ka Latvijas ekonomika pēdējos gados top arvien labāka un skaistāka, ikvienam reāli strādājošam un domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka no vēlamās ekonomikas attīstības Latvija joprojām atrodas gana tālu. Turklāt, kā parāda Kipras daļējā depozītu konfiskācija un Grieķijas bezdarbs, eiro nebūt nav panaceja visādām kataklizmām. Arī Latviju nekāds eiro saulītē neiecels un no problēmām nepasargās. Ir vēl kāda nianse, uz ko arī norāda skeptiķi – tādas valstis kā Zviedrija, Dānija, nemaz nerunājot par Lielbritāniju, nebūt nevēlas eirozonā iestāties. Tā ir šo valstu vēlme būt separātistiem vai arī apzināta politika, labāk izprotot, kas lācītim (eirozonai) vēderā? Pie nepatīkamiem pienākumiem jāmin arī fakts, ka Latvijai kā eirozonas dalībvalstij būs finansiāli jāpalīdz citām šīs ekonomiskās savienības valstīm, ja tās nonāks grūtībās. Turklāt šādas problēmas ir visnotaļ reālas, kā liecina nesenā pieredze ar Dienvideiropas valstīm – ekonomiski, finansiāli un sociāli vienotas Eiropas mērķis ir skaists, taču vēl ne tuvu nav sasniegts.
Tāpat kā katrai monētai ir divas puses – Latvijas eiro monētai reversā ir skaistā Milda, bet averss ir tāds pats kā visu citu eiro valstu monētām – Latvijas ieguvumi un pienākumi saistībā ar eiro ieviešanu nav nodalāmi. Atliek cerēt, ka eiro ieviešanas soļa augļu ievākšanas laiks Latvijai neizrādīsies pārāk smags, kas lielā mērā atkarīgs no nākamo valdību politiķu prasmes.
