Elektrība ir tumša lieta, kas gaiši spīd - tā savulaik vēstīja valstij piederošās a/s Latvenergo sauklis, un šajā jomā minētajai kompanijai nekādi nevar nepiekrist, it īpaši Latvijas gadījumā.

Gari un plaši jau ir apspriesta situācija, kāda ir izveidojusies šogad, kad elektroenerģijas tarifi mūsu valstī ir auguši divreiz - palielinot nodokļu slogu, kā arī būtiski audzējot tarifus. Būtībā tādā veidā valdība Latvijā ieviesa sava veida elektrības nodokli, ņemot vērā, ka lielākā daļa no kompānijas nopelnītajiem miljoniem tika dividenžu veidā pārskaitīti valsts budžeta lāpīšanai. Tātad lielākais ieguvējs no tā, ka gan bizness, gan sabiedrība kopumā par elektroenerģiju pārmaksā, bija valsts budžets.

Diemžēl šogad parādījās vēl kāda interesanta, taču vienlaikus arī absurda iezīme, kas ir pretrunā ar tirgus loģiku. Proti… Tirgū normāla ir prakse - jo vairāk klients pērk kādu preci vai pakalpojumu, jo mazāku cenu par katru vienību viņš maksā. Vērtējot mikrolīmenī, vienmēr taču izdevīgāk veikalā ir pirkt 5 kilogramus, nevis vienu kilogramu smagu veļas pulvera paku - to zina pat bērni. Savukārt attiecībā uz elektroenerģiju tarifu politika ir saķīmiķota tādā līmenī, ka vairumircēji nereti maksā tādu cenu, it kā elektrību pirktu pa vienai kilovatstundai.

Tomēr arī ar to absurda teātris šajā jomā nebeidzas. Redz, mēģinot kaut kā sakonsolidēt budžetu, vienlaikus pat palielinot valsts tēriņus, valdība pamanījās palielināt nodokļus arī dabasgāzei, kas, kā zināms, Latvijā tiek izmantota elektroenerģijas ražošanai. Tādējādi kompānija Latvenergo nonāca nelāgā situācijā, jo izmaksas palielinājās, bet tarifus gada vidū celt vairs nevarēja.

Acīmredzot tieši tāpēc šī valsts kompānija izšķīrusies par teju vai ģeniālu risinājumu - ierosināt noteikt, ka brīvā elektroenerģijas tirgus principi attiecas ne tikai uz rūpnieciskajiem patērētājiem, bet visiem klientiem, kam ir trīsfāzu pieslēgums. Vienkāršāk sakot, ir vēlme brīvā tirgus principus piemērot viennozīmīgi lielākajai daļai Latvijā esošo mājsaimniecību. Nu, vienkārši pretējā gadījumā nav iespējams normāli iedarbināt elektrisko ripzāģi vaiu ko tamlīdzīgu, kas daudzās saimniecībās ir visnotaļ saprotamas un pat nepieciešamas lietas.

Šeit arī sākas nākamā ačgārnība… parasti, normālā situācijā, ja jebkura prece, pakalpojums nonāk brīvajā tirgū, patērētāju izmaksas, to iegādājoties, konkurences cīņas rezultātā samazinās. Šajā gadījumā jau tagad ir pamatotas aizdomas, ka eletroenerģijas tarifi gan, kā minēts, nemainīsies, toties reālā summa Latvenergo rēķinos, gan.

Tādējādi jāsecina, ka vismaz attiecībā uz elektroenerģijas politiku Latvija ir izteikta greizo spoguļu karaļvalsts. Varbūt tieši tas ir iemesls apstāklim, ka cilvēki ir novesti tik tālu līdz izmisumam, ka vieni mēģina tarifus apstrīdēt tiesā, bet citi - vākt to iedzīvotāju parakstus, kuri atzīst, ka elektroenerģija Latvijas Republikā izmaksā neadekvāti dārgi.