Jēdziens «finanšu disciplīna» Latvijā allaž ir bijis visai stiepts, savukārt faktiski vienīgā institūcija, kuras lēmumi šajā valstī tiek pildīti bezierunu kārtībā, ir Satversmes tiesa. Varbūt tāpēc mūsu politiķiem un amatpersonām ir ienācis prātā noteikt Satversmē zināmus finanšu disciplīnas parametrus, piemēram, budžeta deficīta līmeni utt.
Protams, politiķi neaizmirst atsaukties uz to, ka līdzīga kārtība jau labu laiku pastāv Igaunijā, Vācijā un vēl šur tur. Bet tā jau ir tradīcija Latvijā: pārņemt vienu pieredzi no Vācijas, otru - no Zviedrijas, trešo - no Honkongas, tā īsti neizanalizējot, kā tas viss kopā darbojas. Un vai vispār darbojas.
Cik noprotams, minētās normas ieviešanu mūsu konstitūcijā labprāt gribētu redzēt turīgākās ES valstis, un to var saprast. Ir acīm redzami, ka tām apnīk pārskaitīt naudu finansiālo neveiksminieku kontos. Droši vien tāpēc ir nospriests, ka būtu labi konstitucionālā līmenī noteikt, ka apēst var tikai tik, cik nopelnīts, un ne gramu vairāk. Tomēr viens otrs aspekts šeit nav ņemts vērā. Nu, ko gan iesāks tikko strādāt sācis valdības vadītājs, ja konstatēs, ka viņa priekštecis neko valsts kasē nav uzkrājis, bet «gluži nemanot» ir pielavījusies nākamā ekonomiskā krīze, un naudas nav. Tātad - jāpalielina budžeta deficīts. Nav ticams, ka šādos apstākļos premjers kopā ar visu pārējo Ministru kabinetu un arī Saeimu sevi pasludinās par likumpārkāpējiem Satversmes izpratnē. Turklāt var būt pietiekami daudz situāciju, kad šādas normas strikta ievērošana var nenākt par labu valsts ekonomikai.
Attiecīgo konstitūcijas grozījumu izstrādes darba grupas vadītāja Ilze Viņķele (Vienotība) norāda, ka normatīvajos aktos jābūt atrunātam, kā potenciālā Satversmes norma būtu interpretējama force majeure apstākļos. Tikai, redz, force majeure ir, piemēram Fukušimas AES reaktora uzsprāgšana, nevis hroniski nesaimnieciska izrīkošanās ar finanšu resursiem. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja politiķi redzēs, ka nekādi nevar savilkt galus kopā budžetā, atbilstoši Satvermē prasītajam, konstitūcija kārtējo reizi tiks grozīta. Principā šis process var turpināties burtiski katru gadu.
Nekur nav teikts, ka konstitūcija ir dokuments, kuru nevar grozīt. Var un laiku pa laikam to pat vajag darīt, ņemot vērā, ka jebkura konstitūcija ar laiku noveco, neatbilst konkrētajam laikmetam. Tomēr tas nedrīkst kļūt par dokumentu, kura saturs tiek mainīts bez sava gala atbilstoši konkrētā brīža vajadzībām un pie varas esošo politiķu iegribām. Protams, optimāls būtu variants, ja arī Latvija kādreiz saņemtos un ieviestu sistēmu, ka nauda labos laikos tiek uzkrāta, lai būtu, no kā dzīvot sliktos brīžos. Tomēr, redzot, cik spītīgi mūsu valsts aparāts izvairās, piemēram, no tik ļoti nepieciešamajām strukturālajām reformām, ir maz ticams, ka kaut cik pārskatāmā nākotnē Latvijai izdosies ieviest šādu uzkrāšanas sistēmu nebaltām dienām. Drīzāk gan tas viss izskatās pēc mēģinājuma izpatikt, kādas citas valsts untumiem, daudz nedomājot, kā attiecīgā norma darbosies mūsu valstī.