Latvijai vajadzīgas pārmaiņas, kuru galvenais mērķis ir labklājības radīšana valstī dzīvojošajiem, ko iespējams īstenot ,tikai radot labvēlīgus apstākļus un neuzliekot apgrūtinājumus vai šķēršļus visiem, kuri iegulda eksportspējīgu produktu ražošanā un eksportspējīgu pakalpojumu sniegšanā.
Tādas atziņas skanēja AS BDO Latvia rīkotajā diskusijā. Tika norādīts, ka Latvija nav spējusi sekmīgi izmantot padomju laiku ražošanas un kapitāla resursu mantojumu, kā rezultātā ir palaistas vējā iespējas piesaistīt investorus tieši eksportspējīgu produktu ražošanai un pakalpojumu radīšanai. Rezultātā sabiedrības vajadzības pēc finansējuma tādu būtisku funkciju kā valsts drošība, veselība, izglītība, zinātne, infrastruktūra nodrošināšanai pieaug, taču šāda finansējuma radītājiem jau pašlaik nav iespējams segt šīs vajadzības to pilnā apmērā, un vienīgais risinājums ir lielāks budžeta deficīts. Situāciju vēl satraucošāku dara fakts, ka būtisku valsts izdevumu pozīciju (vai to deficītu) nodrošina vēl pašreiz pieejamā ES struktūrfondu nauda, bez kuras situācija būtu ļoti kritiska.
Tā, kā bija, vairs nebūs
“Tā ir pašlaik, tā vairs nebūs rīt, un tā, kā bija pirms 20 vai 30 gadiem, tā nav šodien un nebūs arī pēc 10 gadiem,” uz ne- beidzamo pārmaiņu faktoru norāda AS BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis. Viņš atzīst – lai arī Baltijas valstīm ir kopīga pagātne 100 gadu garumā un arī to neatkarības atgūšanas laiks no PSRS ir 1990. gads, un ir kopīgs starta brīdis, tomēr pēdējo gadu katras valsts maka biezums rada pietiekami būtiskas atšķirības. Lai arī nodokļu ieņēmumi ir visu valstu valdību galvenais ienākumu avots, no kura finansēt visu iedzīvotāju kopīgās vajadzības, tomēr tas nav vienīgais, jo vēl jau ir ienākumi no valsts kapitāla izmantošanas, bet Eiropas Savienībā līdztekus minētajiem finanšu avotiem ir ES struktūrfondi, un, ja ar to nepietiek, tad vēl valstis aizņemas naudu. To dara gan Igaunija, gan Lietuva, gan Latvija. “Faktiski pasaulē nav nemaz tik daudz valstu, kuras var iztikt bez aizņēmumiem,” norāda J. Zelmenis. Viņš gan piebilst, ka eirozonas attīstības stagnācija ar recesijas piesitienu un budžeta deficīta pieauguma temps, kā arī ģeopolitiskie riski rada sprādzienbīstamu kokteili, jo diemžēl ir potenciālie investori, kuriem ir bail ieguldīt Latvijā, valsts aparāts ar visādiem nosacījumiem, ierobežojumiem sašaurina vai pat padara virknei nozaru nepieņemamus nosacījumus, kas savukārt nozīmē sašaurināšanos, jo īpaši tas ir sāpīgi eksportspējīgajās nozarēs (kūdra, mežsaimniecība). “Nav ļoti daudz iespēju nemitīgi pārfinansēt Latvijas valsts pieaugošo parādu un tam tērēt arvien iespaidīgākas summas, un nemeklēt risinājumus, kā ilgtspējīgi palielināt valsts maka ienākumus,” uzsver J. Zelmenis. Viņaprāt, Latvijā nodokļu (izņemot tā dēvēto grēku) likmju paaugstināšana, lai kaut daļēji palielinātu budžeta ienākumus, var radīt negatīvus blakusefektus ilgtermiņā. “Uz ko varam cerēt, ja 2019. gadā valsts makā trūka 174,2 milj. eiro jeb 0,6% no IKP, bet 2023. gadā – jau 893 miljoni eiro jeb 2,3% no IKP? Šim iztrūkumam teorētiski būtu jāpieskaita ES struktūrfondu nauda – ap 1,1134 miljardi eiro 2023. gadā, bez kuras budžeta deficīta apmērs kļūst jau 6,3% no IKP,” skaidro J. Zelmenis. Viņaprāt, nekādas atkāpšanās vairs nav iespējamas, un tāpēc pirmais solis būtu ar likumiem, noteikumiem vai jebkādām prasībām, ierobežojumiem un vēl jo vairāk liegumiem neapgrūtināt esošos eksporta produkcijas ražotājus un pakalpojumu sniedzējus. “Tie ir tie, kuri rada bagātību, kuru pēc tam caur valsts budžetu pārdala sabiedrības vajadzību finansēšanai, tostarp valsts administrācijas uzturēšanai,” uzsver J. Zelmenis. Viņaprāt, pašlaik nedrīkst ieviest jaunus liegumus, kas samazinātu lauksaimniecības, meža un kūdras substrāta nozaru uz Latviju atvestās naudas apjomu, darba vietas. “Var jau likvidēt kažokzvēru audzēšanu Latvijā un pēc tam brīnīties, ka kādi padsmit miljoni eiro un darba vietas no valsts ekonomikas izgaisuši,” tā J. Zelmenis.
Visu rakstu lasiet žurnāla Dienas Bizness 14.maija numurā!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
