Ja ekonomikā nosacījumi uzlabojās, tad labāka oma mēdz būt arī cilvēkiem. Tā nav nekāda augstākā matemātika. Un, ja labāka oma ir cilvēkiem, tad tiem mazākā mērā ir iegansts paļauties kādiem protesta balsojumiem.
Pašlaik tendences globālajā tautsaimniecībā liecina par spēcīgāku izaugsmi gandrīz visos pasaules reģionos, un arī Latvijas iekšzemes kopprodukts gada izteiksmē aug ar cienīgāku ātrumu (virs 4%). Šogad uz IKP pieauguma takas, visticamāk, atradīsies pilnīgi visas 45 Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstis, liecina šīs iestādes aplēses. Līdz ar šādām tendencēm mazumā var iet dažādu valstu iedzīvotāju vēlme kaut ko mainīt un ieklausīties dažādos alternatīvos politiskajos spēkos. Iespējams, gada pirmās puses notikumi Nīderlandē un Francijā šajā ziņā būs iezīmējuši kādu kritisko punktu. Abos šajos balsojumos vairāk vai mazāk tomēr izdevās varu saglabāt daudzmaz tradicionālajiem politiskajiem spēkiem, lai gan tobrīd pārliecība par to bija visai ierobežota. Tas ir, ņemot vērā pagājušo gadu, kad negaidīti piepildījās gan Brexit, gan Donalda Trampa ievēlēšanas scenārijs. Septembra beigās gaidāmas vēlēšanas Vācijā – pagaidām izskatās, ka šīs valsts kursā krasi pēc tam nekas nemainīsies. Dažu sabiedrības aptauju dati rāda, ka dažkārt, piemēram, ar krietni labējākām idejām saistītās Alternative für Deutschland partijas popularitātes reitings kopš gada sākuma sarucis par 7 līdz 8 procentpunktiem līdz 8%. Tuvākais risks Eiropas ierastajam kursam no vēlēšanām, šķiet, saistīts ar Itāliju, kur nākamgad arī tiks skaitītas parlamenta sastāvu noteicošās balsis. Tomēr, ekonomikai augot straujāk un bēgļu plūsmai daudzmaz apsīkstot, to rezultāts var būt ierastā saglabāšana. Dati liecina, ka otrajā ceturksnī Itālijas IKP auga par 1,5%. Tas nav daudz, lai gan tas tāpat ir ātrākais pieauguma temps kopš 2011. gada vidus.
Interesanti šos jautājumus paskatīties arī no centrālo banku puses. Pastāv pieņēmums, ka gandrīz vienīgās iestādes, kas pēc krīzes kaut cik efektīvi spējušas reaģēt uz sarežģījumiem un nodrošināt ekonomikas stabilitāti, ir centrālās bankas. To pasākumiem pastarpināti ir ietekme arī uz to, kādas sajūtas ir iedzīvotājiem. Eiropā reģiona baņķieri, par kuru iecelšanu amatā iedzīvotāji nebalso, ir eksperimentējuši gan ar procentlikmēm, gan uzpirkuši valdību parādus. Var, protams, strīdēties, kādā mērā un cik tieši centrālās bankas finansējušas valdības, un droši vien bez to balsta ekonomikas vispār būtu daudz dziļākā bedrē. Katrā ziņā arī varas partiju saglabāšanas efektu var skatīt caur cenu stabilitātes prizmu, jo dažādas alternatīvas var novest pie mazāk paredzamiem iznākumiem.
Rietumos centrālās bankas ļoti aizsargā savu neatkarību. Tomēr jāņem vērā, ka šīs ir ļoti spēcīgas organizācijas, kuru lēmumi ietekmē veselu sabiedrību sajūtas. Vismaz pagaidām izskatās, ka centrālās bankas gribot vai negribot daudzviet līdz ar ekonomikām būs izglābušas arī tradicionālos varas spēkus.